Trolejbuss

Nereti sakām, ka pretpoli pievelkas, un no fizikā apgūtā tam būtu jātic, taču zinām arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Kaķa un suņa gadījumā varbūt tas ir vienas ķepas vai astes attālums. Vai nu par maz bērnībā ir tautas pasaku lasīts, kurās kaķis ir viltīgs, piemīlīgs un savu dzīvi iekārtojis tā, ka vienmēr pie pilna krējuma poda snaikstās un uz silta mūrīša gulšņā, bet sunim ir smagā suņa dzīve ar nemitīgu darbu... Tiesa, nudien nav lasītas latviešu tautas pasakas, kurās suns būtu korgijs, taču arī par viņiem ir zināms, ka briti vēl pirms nostrādināšanas karaļnamā viņus izmantojuši kā aitu uzraugus Velsas pakalnos, un dēvēšana par "feju zirdziņiem" ir tikai folklorizēts poētisms. Un ko nu darīt, ja piemīlīgs, mazs ganu meitēns nonāk vienā dzīves telpā ar pašpārliecinātu seniorkaķi, kurš visu mūžu ir bijis tikai vienīgais četrkājainais? Kad 7. aprīlī Kori sāka lāčot pa grīdu, kas līdz tam bija piederējusi tikai Katona ķepām, kaķis bija tik ļoti sašutis, ka ...

  Ikdienas ainiņas iz dzīves ar kucēnu nebūtu iedomājamas bez stāstiem par ēšanu. Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš pats nebūtu vērojis zīdaiņu izdarības ar ēdieniem vai vismaz šādus stāstus dzirdējis ar teju vai tautas aktiermākslas godalgas cienīgu attēlojumu. Vārdsakot, mazuļi un ēdiens ir jautri, kaitinoši un šmucīgi , bet kādas ir kucēna un ēdiena attiecības? Atkāpei stāsts par kaķi Katonu, kurš teju vai visu savu nu jau astoņus gadus garo mūžu ikdienā pieturās pie ļoti striktas kārtības: kad gribu, tad ēdu sausos kraukšķus, un kad gribu, tad ēdu slapjo barību, jo tavs galvenais uzdevums, cilvēk, ir tikai rūpēties, lai man garšojošās lietas vienmēr ir rezervē un lai katru rītu tiktu servētas divās bļodiņās. "Sauso barību, lūdzu, no šiem zīmoliem, taču nekādā gadījumā no tiem pašiem nepērciet man slapjo barību, jo to es ēdu tikai no šiem citiem ražotājiem," - apmēram tādus tekstus raida kaķa skatiens. Ak jā, un plkst. 18.00 neaizmirstiet man iedot našķus, un tie gan ir...

  Mana teorētiskā izglītība suņkopībā pirms Kori ienākšanas mūsmājās un pirmajā kopdzīves mēnesī ir trīs Zvaigzne ABC izdoto grāmatu biezumā, jo izlasīju Stīva Manna sarakstīto “Gudrs, vēl gudrāks sunītis. Laimīga kucēna audzināšanas un apmācības rokasgrāmata”, Dženas Fennelas darbu “Saruna suņu valodā” un Barbaras Teilores-Laino grāmatu “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem”. Arī šobrīd ikdiena ar suni mums ir “test and trial” jeb pašmācības ceļā, tāpēc varam izrādīties pavisam slikti suņa saimnieki, ja šos Kori stāstus lasa profesionāļi. Un tātad pavisam aplams var izrādīties arī mans apgalvojums, ka kucēns ir tas, kurš māca saimniekam pastaigāties. J ā, es patiešām domāju, ka suns nezina, ko nozīmē “iesim pastaigāt”! Nu labi, sākumā mēs izliekamies, ka kaut ko no pastaigām ar suni saprotam un esam gatavi dalīties ar mīluli savās zināšanās. Iedomāsimies biežāko situāciju! Mazais, tik ļoti jau mīļotais kucēns ir sasniedzis divu mēnešu vecumu, saņēmis pirmās kucēnu potes un nav...

  Ar suni patiešām ir kā ar bērnu. Un ar pirmo suni ir tāpat kā ar pirmo bērnu. Pirmajam sunim, tāpat ka pirmajam bērnam, ir jāgādā pilnīgi viss, ko pārlaimīgo “vecāku” sirdis vēlas, un tā nu arī atklājas, ka patiesībā dzīvnieku preču veikalos rotaļlietas proporcionāli aizņem tādu pašu platību kā ēdienu plaukti, guļvietas un citas lietas. Lai gan padsmit gadus esam regulāri pirkuši kaķu lietas specializētos dzīvnieku preču veikalos, tostarp arī kaķu pelītes, spalvu mietiņus un citas rotaļlietas, tieši ar Kori lietu gādāšanu aptvēru, cik plaša ir dzīvnieku rotaļlietu industrija. Šķiet, ka ar kaķi viss ir vienkārši: Katonam ir nagu asināšanas un skrāpēšanās tornis , ir bijušas kaķi neinteresējošas peles un ļoti ātri nolietoti spalvu mietiņi. Katons par savu guļvietu ir izvēlējies gan skapi un drēbju plauktus, gan vienvietīgo kondo – gulēšanu zem segas, taču ar suņiem viss esot citādāk. Un bija un ir arī citādāk! Pirms suņa ienākšanas dzīvoklī dažkārt saņēmām jautājumu: “Un ko da...

Un tā nu tas notika arī ar mani, un es esmu oficiāli atzinusies, ka esmu sagājusi sunī ! Šī gada 7. aprīlī es oficiāli kļuvu par “suņu tanti”, bet dienu pirms Kori astoņu mēnešu jubilejas (viņas dzimšanas diena ir 2. februārī) esmu tiktāl sasparojusies, ka ikdiena ar korgiju prasās pēc regulārākas reportēšanas. Kāds noteikti saķer galvu un iesaucas: “Ak, jē! Vēl kāds grib pļāpāt par savu (lielisko) suni!” Aha, jā, Kori ir lieliska, protams! Kāds cits nodomās: “Vai tad tiešām nepietiek lasāmvielas par suņiem?” Jā, droši vien, ka pietiek. Kādam pietiek. Bet šī ir mana versija par ikdienu ar suni. Tātad... Parasti pirmie jautājumi ir “Bet kāpēc suns?” vai “Kā tas viss sākās?”. Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki p...

Šī vasara gan ir tāda nepadevusies , vai ne? Tāda slapji draņķīga un vēsa. Sāku apcerēt domu, ka šogad vasara nemaz citādāka nevarēja būt, ja reiz man ir mājas arests un kategoriskais "nē" pat skatam uz meža pusi. Lasot normālo cilvēku ierakstus ar bēdām par to, ka tiek izjaukti atvaļinājumu plāni un dārzos nekas neaugot, tomēr nospriedu, ka tik augstās domās par dabas solidarizēšanos ar manu slimošanu nevajadzētu būt. Taču ko gan var sadarīt četrās sienās, ja reiz tā tam ir jābūt?

Apcerīguma stūrītis Kāds labs kolēģis pirms dažiem gadiem ar ciešu pārliecību apgalvoja, ka visas slimības rodoties galvā. Pirms noskaidrojam, cik patiess ir šis apgalvojums, mēs visi kopā varētu veikt kādu vienkāršu izkustēšanos. Jādara būs gaužām maz: jānoguļas uz jebkuras daudzmaz līdzenas virsmas, jāiztaisno kājas, jāpakustina pēdas un kāju pirksti, lai sajūtam, vai vispār šī ķermeņa daļa darbojas, un tad pēdas novietosim taisnā skatā uz augšpusi (t.i., kājas paliek taisni izstieptas uz virsmas, tikai pēdām "jāskatās" uz augšpusi), lai katru no tām atsevišķi lēnām un bez liekas piepūles, bet arī neatraujot no virsmas, pavirzītu pa labi un pa kreisi. Kā ir? Sanāk? Vajadzētu taču būt, ka 30 vai pat 45 grādu leņķis izdodas tīri labi, vai ne? Nu re, bet es ar šo vingrinājumu varu pārbaudīt, ka man vēl Alcheimers nav piemeties!

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību" . Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.

Manas ģimenes ikdiena ir kā labi ieeļļots mehānisms. Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Mans stilīgais gaisa zābaks Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija , "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.

Tā Katons ārstē man kāju Ko jūs darītu un kāda būtu jūsu reakcija, ja ārsts jums pateiktu, ka turpmākos trīs mēnešus, kas turklāt iegadās vasarā, nāksies pavadīt visnotaļ ierobežotu kustību amplitūdā? Padomājiet minūtīti, pirms sev atbildiet! Un pēc tam padomājiet vēlreiz 60 sekundes, vai tiešām atbilde būtu tāda pati? Kad pārgājusi ir mana pirmā reakcija pēc šāda ārsta paziņojuma, galvā teju vai gaismas ātrumā nēsājas tikai melnais caurums. Help! Ko es tiešām tagad sadarīšu?

Tur aiz mākoņiem ir saule... Es joprojām sevi saucu par ļoti izturīgu cilvēku. Man vismaz šķiet, ka esmu izturīga. Un ļoti neatkarīga. Pati-visu-varu-ar-visu-tikt-galā. Līdz vakardienai biju ģībusi vai taisījusies ģībt tieši trīs reizes. Pirmā reize bija karstā vasaras dienā agrīnā jaunībā, kad, par laimi, "atslēdzos" istabā vecāku klātbūtnē. Divas nākamās reizes bija pagalam dīvainas un atgadījās pirms dažiem gadiem, liekot man domāt, ka sirgstu ar torņu augstuma fobiju, jo viena reize bija tepat Kurzemes puses bākā, bet otra reize bija Polijā baznīcas smailē. Vakardien bija ceturtā reize un ietilpst stāstā par to, kā es ārstēju kājas. Un te nu ir jautājums par to, kāds gan ģībšanai ir sakars ar kājas ārstēšanu?

Tāds apmēram dvēseles noskaņojums Viedi ļaudis runā, ka labākās zāles, lai veseļotos, esot smiekli. Vai ābols dienā, kas spējot atturēt no ārsta apmeklējuma gluži tāpat kā ķiploki palīdzot pret vampīriem. Sekojot globālajām tendencēm, esmu nolēmusi dot arī savu artavu šo teicienu apstiprināšanā, tāpēc šajā vasarā šad un tad mēģināšu padalīties ar savu - cerams humorpilno! - stāstu par veselības atgūšanas procesu.

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde?