Trolejbuss

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.

Vai jums kādreiz ar grāmatu lasīšanu ir gadījies tā, ka šķiet, ka viss jau ir paredzams un zināms? Vai ir bijis tā, ka darba nosaukums vai vāka attēls sniedz vēstījumu, kuru konkrētajā brīdī nevēlaties? Cik bieži uzticaties savai intuīcijai? Vai tomēr ļaujaties iekšējam izaicinājumam, lai izlasītu ko tādu, kam citkārt teiktu "nē"? Nupat man bija šāds mirklis, kad nācās pārdomāt šos jautājumus, un uzreiz varu pateikt, ka sākotnējais "nē, nē, šī nav grāmata man" pārauga dedzīgos aicinājumos ikvienam iepazīties ar izlasīto. Runa ir par Jāņa Zelčāna stāstu krājumu "Visi dati dodas uz debesīm" (jā, e-formātā, kā gan citādi). Par ko un kāpēc man ir tāda sajūsma?

"Izglītības sistēma ir krīzes situācijā". Apgalvojums, kas izklausās tik pazīstams, vai ne? Nav jābūt izglītības jomas darbiniekam, lai šādus un līdzīgus apgalvojumus mēs katrs būtu dzirdējuši dažādos kontekstos no plašsaziņas līdzekļiem. "Ir pēdējais brīdis, lai izglītības sistēma piedzīvotu pārmaiņas un mūsdienu skolēniem piedāvātu apgūt prasmes, kas noderēs ceturtajā industriālajā revolūcijā," tā skan ierēdņu un politiķu runas, pēc kurām klausītāji mēmā vienprātībā māj ar galvām. Tieši šādas visaptverošas un pēc būtības neko nepasakošas frāzes janvāra otrajā pusē dzirdēju arī Londonā izglītības tehnoloģiju pasākumā BETT Show 2018 . Tiesa, šo frāžu fonā mirdzēja glancētas VR un AR "uzpariktes", stendos ņipri locījās dažādu izmēru roboti, bet programmēšana jau sasniedza visparastāko virtuves priekšautu. Un tā nu es nonācu pie piecām šīgada pasākuma atziņām.

Pavisam īsi pāris teikumos šo rakstu par nupat Londonā izglītības un tehnoloģiju izstādē BETT show 2014 pavadītajām dienām varētu izteikt šādi: nekas vairs mani nepārsteidz, jo tehnoloģijas izglītības sistēmā ir ienākušas uz palikšanu. Šogad izpalika "wow!" momenta, jo šķita, ka visi ikdienišķie risinājumi ir arī mācību vidē, tādējādi teju vairs nav robežas starp skolēna dzīvi skolas vidē un mājās. Tad nu šeit manas septiņas atziņas no šīgada izstādes un beigās kāds secinājums ar skatu nākotnē.

Iedomājies savas darbdienas rītu pavisam tuvā nākotnē! Nē, tevi nemodina spalgs modinātāja zvans vai mobilā telefona mūzika. Noteiktā laikā tevi modina personalizēts smaržīgas kafijas aromāts, aizkari automātiski atveras, istabā iepludinot rīta ausmu, bet augsto tehnoloģiju gulta sniedz patīkamu rīta masāžu. Lieki piebilst, ka matracis nakts garumā ir rūpīgi kontrolējis tavu miega ritmu, tādējādi nodrošinot, ka pamodināšana neizjauc miega dziļo fāzi. Ar vieglu rokas kustību tu pats kontrolē apgaismojuma intensitāti, mūzikas skaļumu un istabas temperatūru. Tu pasniedzies pēc auskariem, kas dienas garumā kontrolē asinspiedienu un signalizē, ja nepieciešams lietot medikamentus. Vai šis nav lieliskas dienas sākums? Tik burvīgu un idillisku ainu uzbur 23. aprīlī izdotās grāmatas  The New Digital Age  autori Ēriks Šmits un Džareds Koens, labi zināmais  tehnoloģiju guru un drošības jautājumu eksperts, taču patiesībā darbs aicina aizdomāties par to, kurp ejam un kā attīstās ...

Turot rokās nupat iznākušo Adama Lešinska grāmatu  Apple noslēpumi , mana pirmā doma bija: va vellos , kāpēc ilgi gaidītais darbs par leģendām un mītiem apvīto superbagātības pelnošo uzņēmumu dienasgaismu ierauga vampīrābolu vāciņos? Papētot sīkāk citus šīs grāmatas izdevumus (piemēram, šo ), ātri vien secinu, ka Apple laikam tik ļoti cenšas kontrolēt savu logo - pusaizkosto ābolīti -, ka i uz grāmatas vāka to neļauj izmantot. Lūk, par šo tad arī ir grāmata - uzņēmumu, kurā paši darbinieki seko līdzi jauno produktu prezentācijām, lai uzzinātu, pie kādu produktu ražošanas tad nu ir strādājuši.

Vakardien, 26. septembrī, vēlā pievakarē piedalījos #pirmāreize pasākumā - tehnoloģiju un blogeru burziņā , kura iemesls bija trīs drīzumā gaidāmas grāmatas, proti,  Stīvs Džobss , par kuru jau esmu rakstījusi  (un tas pats arī iekš Cosmopolitan  ir izlasāms) un izteikusi savu sajūsmu,  Apple noslēpumi  un  Facebook efekts . Par pašu pasākumu apkopojums un bilžuki ir redzami kolēģu  sagatavotajā rakstā , kā arī vairāku klātesošo dalībnieku - tehnoloģiju blogeru un grāmatmīļu - vakarvakarā, tumšās nakts aizsegā vai agrās rīta zelta stundās tapušajos ierakstos. Te tad nu viņi būtu: Didža  raksts , Kristapa  apskats  un Andra  apraksts . Tā kā šoreiz man rakstīšana bija jāiemaina pret vārda mākslu, tad apzināti par šo pasākumu nerakstīju pēc tā norises, sak' - lai emocijas norimst un paliek vēss prāts . Tad nu tagad varu mierīgi atskatīties un padalīties savos iespaidos.

Pateikt, ka Stīvs Džobss bija ģēnijs, ir nepateikt neko. Tirāns, iedvesmotājs, manipulētājs, harismātisks līderis, atstumtais, revolucionārs, perfekcionists – tas bija Džobss. No ekscentriska puiša, kas smēķē zālīti , iziet kliedzienu terapijas kursu, dodas meklēt apskaidrību Indijā, aizraujas ar dažādām diētām un valkā sandales tikai sniegotās dienās līdz intuitīvi izsmalcinātu tehnoloģiju radītājam, kas vienu no pasaules vērtīgākajiem uzņēmumiem – Apple – padarīja par sinonīmu savam vārdam – tāds bija Rietumu uzņēmēja ar Austrumu filozofijas domāšanu dzīvesgājums, kuru pa atslēgas caurumu var izbaudīt Valtera Aizaksona sarakstītajā biogrāfijā, kas latviski iznāks  šoruden .

Lai gan uz izglītības un tehnoloģiju izstādi BETT'2012 devāmies rikšiem un Londonā bijām tikai trīs dienas, tas neatturēja no nepārvaramā kārdinājumam vēlreiz doties uz Dabas vēstures muzeju (Natural History Museum) un Zinātnes muzeju (Science Museum). Šajos muzejos biju jau bijusi pirms piecarpus gadiem kopā ar ģimeni, nu tos aulekšiem apskatīju kopā ar kolēģiem.