Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2019

Par mazliet nobriedušu cilvēku

Ziniet, šodien es pusdienās vārīju zupu. Dārzeņu zupu. Nu, jūs jau saprotiet, tādu vieglu un diētisku paēdienu. Aha, veģetāru dārzeņu zupu. Un tad vienā brīdī es skaļi iekliedzos. Nē, nē, es mājās biju viena pati. Pilnīgi viena pati. Virtuvē ar to dārzeņu zupu. Bet es patiešām iekliedzos, jo tajā dārzeņu zupā, ko es vārīju, es ieraudzīju, ka vārās arī KAROTE. Pavisam īsta metāla vai kāda nu materiāla zupas karote. Un nē, es neatceros, ka es šajā zupā būtu ielikusi vārīties karoti. Jā, es atzīstos, ka zupas vārīšanas brīdī es multitāskoju . Ko es darīju? Nu, čatoju ar kolēģi par literatūru. Nu jā, mēs ilgi čatojām . Jā, un es vārīju arī zupu. Jā, pareizi, mēs par literatūru sarunājāmies visnotaļ aizraujoši, it kā būtu klātienē, tas tiesa, jo kā tad vispār par literatūru var runāt mierīgi, ja jāskaita, cik no Dainas Avotiņas romānā "Kad lausks cērt" dzimušajiem 16 mazuļiem (10 zēniem un 6 meitenēm vai arī otrādāk) izdzīvoja līdz daudzmaz uzskaitāmam vecumam. Izrādās, ka 12 ...

Laika nogriežņi

Pagājušajās brīvdienās pieķēru sevi domājam, ka ilgstoša slimošana patiesībā arī prasa nemitīgu plānošanu un dienas režīmu. Vismaz manā kājas ārstēšanas procesā viss šķiet sadalīts laika nogriežņos. Šodiena, 12. augusts, ir šāda viena nogriežņa atzīme, jo tieši pirms mēneša atsāku kājas vingrināšanas nodarbības fizioterapeites uzraudzībā. Šis nu būtu gana nozīmīgs brīdis, lai es atkal atskaitītos, kas notiek manā ikdienā.

Reiz zaļoja jaunība...

Šovasar es jūtos gluži kā skolniece, tāpēc savā piespiedu garajā brīvlaikā, ārstējot kāju, nolēmu, ka šāds nesteidzīgs laiks ir piemērots, lai iepazītu jauniešu literatūru. Man jauniešu ikdienas iepazīšana bijusi pavisam tieša, vērojot savu bērnu un viņu draugu ikdienu, tāpēc arī šķita interesanti salīdzināt, kas rakstniekiem sakāms par 21. gadsimta pusaudžiem. Tā nu izlasīju trīs e-grāmatas, kas visas pie lasītājiem latviešu valodā ir nonākušas šajā pavasarī: Agneses Zarānes debijas romānu "Slīdošās kāpnes" , Toma Kreicberga oriģinālā angļu valodā izdoto romānu "Havanas kaķu karalis" , kā arī Kārenas M. Makmanusas romānu "Kāds no mums melo" . Uzreiz atzīšu, ka ikvienu darbu lasīju ar interesi, tie ir ļoti atšķirīgi gan žanru, gan izteiksmes veidā, taču labprāt izteikšos mazliet plašāk, jo katram ir savas  odziņas  un  tārpu kodieni . 

Kad aiz loga grabinās vējš un lietus

Šī vasara gan ir tāda nepadevusies , vai ne? Tāda slapji draņķīga un vēsa. Sāku apcerēt domu, ka šogad vasara nemaz citādāka nevarēja būt, ja reiz man ir mājas arests un kategoriskais "nē" pat skatam uz meža pusi. Lasot normālo cilvēku ierakstus ar bēdām par to, ka tiek izjaukti atvaļinājumu plāni un dārzos nekas neaugot, tomēr nospriedu, ka tik augstās domās par dabas solidarizēšanos ar manu slimošanu nevajadzētu būt. Taču ko gan var sadarīt četrās sienās, ja reiz tā tam ir jābūt?

Drāma 24 cēlienos bez asinīm

Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera" ? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?

"Visas slimības rodas galvā"

Apcerīguma stūrītis Kāds labs kolēģis pirms dažiem gadiem ar ciešu pārliecību apgalvoja, ka visas slimības rodoties galvā. Pirms noskaidrojam, cik patiess ir šis apgalvojums, mēs visi kopā varētu veikt kādu vienkāršu izkustēšanos. Jādara būs gaužām maz: jānoguļas uz jebkuras daudzmaz līdzenas virsmas, jāiztaisno kājas, jāpakustina pēdas un kāju pirksti, lai sajūtam, vai vispār šī ķermeņa daļa darbojas, un tad pēdas novietosim taisnā skatā uz augšpusi (t.i., kājas paliek taisni izstieptas uz virsmas, tikai pēdām "jāskatās" uz augšpusi), lai katru no tām atsevišķi lēnām un bez liekas piepūles, bet arī neatraujot no virsmas, pavirzītu pa labi un pa kreisi. Kā ir? Sanāk? Vajadzētu taču būt, ka 30 vai pat 45 grādu leņķis izdodas tīri labi, vai ne? Nu re, bet es ar šo vingrinājumu varu pārbaudīt, ka man vēl Alcheimers nav piemeties!

Par nevarību

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību" . Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.

Laiks jaukai tasei tējas

Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs" , es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!

Kāda slimnieka ikdiena

Manas ģimenes ikdiena ir kā labi ieeļļots mehānisms. Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Kur noīrēt Mēriju Popinsu?

Mans stilīgais gaisa zābaks Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija , "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.

Tie putni gan ir varen skaļi!

Tā Katons ārstē man kāju Ko jūs darītu un kāda būtu jūsu reakcija, ja ārsts jums pateiktu, ka turpmākos trīs mēnešus, kas turklāt iegadās vasarā, nāksies pavadīt visnotaļ ierobežotu kustību amplitūdā? Padomājiet minūtīti, pirms sev atbildiet! Un pēc tam padomājiet vēlreiz 60 sekundes, vai tiešām atbilde būtu tāda pati? Kad pārgājusi ir mana pirmā reakcija pēc šāda ārsta paziņojuma, galvā teju vai gaismas ātrumā nēsājas tikai melnais caurums. Help! Ko es tiešām tagad sadarīšu?

"Mums visbiežāk noģībst vīrieši"

Tur aiz mākoņiem ir saule... Es joprojām sevi saucu par ļoti izturīgu cilvēku. Man vismaz šķiet, ka esmu izturīga. Un ļoti neatkarīga. Pati-visu-varu-ar-visu-tikt-galā. Līdz vakardienai biju ģībusi vai taisījusies ģībt tieši trīs reizes. Pirmā reize bija karstā vasaras dienā agrīnā jaunībā, kad, par laimi, "atslēdzos" istabā vecāku klātbūtnē. Divas nākamās reizes bija pagalam dīvainas un atgadījās pirms dažiem gadiem, liekot man domāt, ka sirgstu ar torņu augstuma fobiju, jo viena reize bija tepat Kurzemes puses bākā, bet otra reize bija Polijā baznīcas smailē. Vakardien bija ceturtā reize un ietilpst stāstā par to, kā es ārstēju kājas. Un te nu ir jautājums par to, kāds gan ģībšanai ir sakars ar kājas ārstēšanu?

"Atnesiet, lūdzu, divus kruķus!"

Tāds apmēram dvēseles noskaņojums Viedi ļaudis runā, ka labākās zāles, lai veseļotos, esot smiekli. Vai ābols dienā, kas spējot atturēt no ārsta apmeklējuma gluži tāpat kā ķiploki palīdzot pret vampīriem. Sekojot globālajām tendencēm, esmu nolēmusi dot arī savu artavu šo teicienu apstiprināšanā, tāpēc šajā vasarā šad un tad mēģināšu padalīties ar savu - cerams humorpilno! - stāstu par veselības atgūšanas procesu.

Lasīšanas izaicinājums 2019

Jau trešo gadu pēc kārtas gada pēdējā dienā īstenoju, iespējams, visgaidītāko notikumu - nākamā gada lasīšanas izaicinājuma uzdevumus. No šī nodoma neatkāpos arī 2018. gada nogalē, kad pēc svētku vakariņām ģimeni atkal iesaistīju savās tematiskajās aktivitātēs, proti, katram nācās uz lapiņas uzrakstīt četrus žanrus, autorus, grāmatu tematus vai jebko citu, kas būtu "lasāms". Tādējādi no 16 lapiņām pēc kārtas izlozēju neparastāku lasāmvielu 2019. gada piedzīvojumiem. Kas tad mani sagaida šajā gadā?