Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2011

Ko vēlēt Pūķim Pūķa gadā

Rit pēdējās 2011. gada stundas, un pavisam drīz jau skaļi paukšķēs šampanieša pudeļu korķi, ne tikai katra pilsēta, bet pat katrs nams sacentīsies par krāšņāko izšauto salūta blīkšķi, un ļaudis viens otram vēlēs laimīgu Jauno gadu. Es vēlu Spēt izrauties no ikdienas, no pierastā, paskatīties uz iespējām riņķī un visapkārt, spēt rast risinājumus šķietami bezcerīgās situācijās, pulcēt ap sevi draugus un kolēģus, ar kuriem ir līdzīgas vīzijas, kas sniedz atbalstu un uzmundrinājumu - tas nepieciešams ikvienam! Ko vēlos es? Vairāk brīva laika, ko pavadīt ar savējiem! Viņi ir tie, kas dod man spēku izturēt ikdienas grūtības. Ja vien 2012. gadā man būtu vairāk brīva laika...

Vēl vari paspēt!

Arī tu vēl vari paspēt būt starp pirmajiem, kas iepazīstas ar šo materiālu! Es to jau izdarīju:)))

Ko neredzēsi dienā, ieraudzīsi naktī!

Šis ir tas gada laiks, kad notiek dažādi Ziemassvētku pasākumi un ballītes. Vakarvakarā ar Andri bijām viņa darba burziņā, kas notika Skonto hallē. Pasākums ļoti jauks un izdejošanās tāda, ka šodien kājas sāp, bet stāsts ir par ko citu - pilsētu naktī. Man vispār ļoti patīk pilsētas naktī, kad viss ir tumšs un tikai retais ir nomodā. Pilsēta, kurā ir vientuļas apgaismes laternas ar vēl retākām nakts skaistulēm pie tām; pilsēta ar nebeidzami gariem sarkanās gaismas signāliem tukšos krustojumos; pilsēta ar attāliem skaļiem mūzikas dārdiem; pilsēta ar tuvojošos automašīnu, kura ar 99 % garantiju izrādīsies taksometrs; pilsēta ar tukšiem nakts autobusiem. Lēna, nesteidzīga, miegaina, krāšņa - tāda ir pilsēta naktī. Arī Rīga. Skonto halles rajons nav "mans rajons". Taču arī "savā rajonā" es nepamanu skaidri saskatāmas lietas gaišā dienas laikā, jo dienā cilvēks ir steidzīgs radījums, kas pārvietojas, galvu purngalos iedūris vai vicinādams rokas, runājot pa telefonu.

Uzvarētāju likumi: neesi krabis!

Pēdējos mēnešos laiks man skrien ātrāk par gaismas ātrumu, un ikdienā veicamo darbu saraksts tādēļ ir a must. Darbs darbu dzen - tā jau ir pierasta lieta, bet galvenais ir visus šos darbus "saganīt" (lasi: atcerēties). Reizēm šis tas ir nepaspēts, atlikts uz citu dienu un tad nu man ir morālās paģiras, jo esmu no apzinīgo homo sapiens sugas, kas vienmēr visu cenšas izdarīt labi un laikā. Kad tas nesanāk, tad es mokos un saku, ka demisionēšu. Bet tagad esmu jaunas iedvesmas pārņemta un saņēmusi tik ļoti nepieciešamo pretpaģiru dziru... grāmatas veidolā. Bodo Šēfers man nav svešs vārds, jo pagājušajā gadā visa ģimene (jā, ieskaitot arī bērnus) bijām aizrāvušies ar viņa cilvēciskajā valodā sarakstīto grāmatu "Suns vārdā Manijs" (Manijs kā "Money"). Tagad izrādījās, ka Šēfera darbs "Uvarētāju likumi. 30 dienu programma panākumu gūšanai" ir tieši tas, ko mans prāts ir alcis izlasīt šajā sapringtajā laikā. Uzreiz jāsaka, ka Bodo Šēfers neraksta n

7 atziņas no Briseles

Joprojām esmu "Media&Learning 2011"  ietekmē un domāju par "Occupy Education" kustību, kas tā būtu nepieciešama ne tikai Latvijas izglītības sistēmai vien. Vai varbūt to vajadzētu dēvēt par "Liberalize Education"? Lūk, te mazs atziņu kopsavilkums! 1.               Pēdējās divās desmitgadēs tehnoloģiju ietekmē strauji ir mainījušās skolēnu uztveres spējas, tādēļ skolotājiem ir jābūt gana radošiem, lai skolēniem uzdotu tādus uzdevumus, kas veicina viņu kognitīvo spēju attīstību, vienlaikus ļaujot izmantot skolēniem tuvos tehnoloģiskos risinājumus. Klasē esošais vai skolēniem mājās pieejamais tehnoloģiskais aprīkojums nesniedz nekādu ieguldījumu mācību procesā un skolēna intelektuālajā izaugsmē, ja uzdevumi ir standartveida. 2.               Mācību procesā svarīga ir personiskā iesaiste, tādēļ vēlams, lai problēmjautājumi tiktu skatīti caur “es” prizmu, turklāt šādā veidā var iesaistīties ikviena mācību priekšmeta apgūšanā. Daži piemēri: vēsturē vei

Vai izglītībā ir nepieciešamas pārmaiņas?

Nupat esmu atgriezusies no Briseles, kur 24.-25. novembrī norisinājās, manuprāt, labākā izglītības jautājumiem adresētā konference "Media&Learning 2011". Pagājušajā gadā biju vienīgā pārstāve no Latvijas, nu šogad jau biju kopā ar četriem kolēģiem, bet joprojām nesaprotu, kāpēc valsts institūcijas, kas tieši ir atbildīgas par izglītības jautājumiem un stratēģiju izstrādi, šādām konferencēm nevelta ne mazāko uzmanību un neuzskata par vajadzīgu deleģēt savu pārstāvi. Lai gan tas uzreiz arī parāda valsts attieksmi un to, kāpēc pārmaiņas mūsu valsts izglītības sistēmā ir tik lēnas, neplānotas, haotiskas, neloģiskas, pretrunīgas, negribētas un nesaprastas. Konferencē norisinājās gan plenārsēdes, gan darbnīcas, gan "veiksmes stāstu"  prezentācijas četrās paralēlās telpās, kurās kopumā piedalījās aptuveni 350 dalībnieku no vairāk nekā 30 valstīm (tostarp tādām kā Etiopija, Kipra, Japāna, Kenija, Rumānija, arī mūsu kaimiņi Lietuva un Igaunija) un tādām organizācijām/

Kārtējās gastronomiskās izvirtības

Es ar prieku gaidu katras brīvdienas, bet jo īpaši tās, kas ir garākas par divām dienām. Es vienmēr ceru, ka šoreiz varēšu izgulēties, sakārtot māju, palasīt kaut ko nopietnu un kaut ko pavisam muļķīgu, pavāļoties, pablenzt TV kastes ekrānā kādu daudzmaz manām (kaprīzajām) interesēm atbilstošā raidījumā ar zināmu noslieci uz zinātniskumu, pagatavot kaut ko gardu, pastaigāt ārā, bet... pienāk kārtējais pirmsdarbdienas vakars un man nākas plēst matus par ieplānotajiem, bet neizdarītajiem darbiem (draugiem.lv profila info esmu ierakstījusi, ka esmu mazliet ķerta uz perfekcionismu un darbaholismu). Un tā ir arī tagad svētdienas vakarā... Taču es nebūtu es, ja starp visiem darbiem - izdarītiem, apdarītiem un neizdarītiem - neiemanītos vēl multitāskot un rosīties virtuvē, un tā gan ir taisnība, ka, ja es nebūtu savā pašreizējā darbā starp grāmatām/tehnoloģijām, tad būtu savā gardo našķu ražotnē kādā supermazā un vien pārdesmit ļautiņiem zināmā kafejnīcā/restorāniņā. Par to noteikti lieci

Pārskrienot Latviju: Rēzekne-Rīga-Ventspils

Šī nedēļa mani ar kolēģiem ir izvizinājusi no Latvijas austrumiem līdz rietumiem - pirmdien vadījām seminārus skolotājiem Rēzeknē, bet ceturtdien un piektdien darbojāmies Ventspilī LatSTE'2011 pasākumos (LatSTEi ir arī sava mājaslapa ar šādu pašu nosaukumu). Secinājumi? 1. Visā Latvijā kokiem vēl itin ņipri turās lapas. 2. Ja tava mājvieta ir Rīga, tad visas vietas ir vienlīdz tālu/tuvu un izbraukājamas dienas laikā. 3. Būt par šoferi ir diezgan nogurdinoši, tāpēc vienmēr jāizvēlas jautri un jauki ceļabiedri, kas uzmundrina (paldies, Linda, Kristīne un Gint!). 4. Ceļojot rodas folklora. Mūsējā ir šāda: "Daudz baltu gotiņu..." (pēc analoģijas ar "Daudz baltu dieniņu", kad ieraudzījām ceļmalā daudz baltas govis) un "Kur Kūkas, tur vīrieši" (pārfrāzējot ceļu stabiņu ar uzrakstu "Kūkas" un "Vireši"). 5. "Liepkalnu" maize un kūciņas joprojām ir kārdinoši gardas, bet "Apšukroga" virtuve - nepārspējami laba.

"Rotaļlieta" pieaugušam prātvēderam - LHC

Nebaidies, lasi vien tālāk, LHC nav kāda aizliegtā apreibinošā viela, bet gan Large Hadron Collider jeb latvju mēlē lielais hadronu pretkūļu paātrinātājs (jeb lielais hadronu kolaiders), kas atrodas Eiropas kodolpētījumu centrā CERN. Tunelis ir Francijas un Šveices teritorijā, atrodas aptuveni 100 m dziļumā un ir gandrīz 27 km garš. Vai esmu tur bijusi? Nē? Vai gribētu? Jā. Vai mana sajūsma par LHC ir pamatota? Jā! Katru gadu Frankfurtes grāmaizstādē var novērot (šogad tā notika no 12. oktobra līdz 16. oktobrim), ka izstādē arvien aktīvāk "iespraucas" lietas , kurām pēc definīcijas tur nevajadzētu būt. Jau pierasta ir e-lasītāju un dažādu citu ierīču klātbūtne, tad nu šogad visā godībā 4.2. hallē, kas arvien aktīvāk paliek par izglītības tehnoloģiju mājvietu, varēja vērot milzīgo LHC veltīto stendu. Esmu pilnīgi aptrakusi, bet sev neko nevaru padarīt, jo šādas pieaugušo "rotaļlietas" mani uzrunā tikpat sirsnīgi kā laba grāmata un gards ēdiens, tāpēc trīs dienas

Kāpēc es esmu piedevusi Eijafjallajekulla ledāja vulkānam

Šis vulkāns ar teju neizrunājamo nosaukumu mani nokaitināja 2010. gada 18. aprīlī, kad piespiedu kārtā dabūju uzsākt mājupceļu uz Rīgu no Eiropas dienvidiem - Stambulas, kur piedalījos seminārā, bet Eijafjallajekullam sagribējās padraiskoties un radīt haosu debesīs. Tad nu galopā četrās dienās ar vilcieniem, autobusiem, puņķiem un asarām, un barankām normālas barības vietā pa dīvainiem maršrutiem arī sasniedzu punktu R. Un dusmojos uz vulkānu, un nodomāju, ka Islandei finanšu krīze bija atmaksa par vulkāna radīto haosu. Tā viņiem vajag! Taču tagad es mīlu Islandi un tā man ir to zemju višlistē , kuras jāredz, kamēr vēl dzīvoju. Kāpēc gan šādas straujas domu maiņas? Pie vainas ir Frankfurtes grāmatizstāde pagājušajā nedēļā (tajā kā īstenam grāmattārpam man bija laime piedalīties jau piekto gadu pēc kārtas), kuras laikā Islande bija goda valsts statusā. Mani neinteresē, kādas Islandes amatpersonas apmeklēja grāmatizstādi (par to gan katru dienu vēstīja Bookseller jaunākais numurs), j

Idejas un ģēniji

Šīsnedēļas otrā puse ir pagājusi ar tādiem jautājumiem kā "Dzirdēji, ka Stīvs Džobs ir miris?" un "Kas tagad notiks ar Apple?". Ja trešdienas rītā runājām par to, ka ilgi gaidītais jaunais iPhone izrādījās vien iPhone 4S, tad ceturtdienas rītā viena no pirmajām domām bija par to, ka slimība pļauj visus - bagāts tu vai nabags. Visi plašsaziņas līdzekļi kā viens slavē Apple dibinātāja un vadītāja Džobsa (1955-2011) radošumu, ģenialitāti, spēju paredzēt sabiedrības (= pircēju) vēlmes. Nenoliegšu, ka arī es esmu kļuvusi atkarīga no iPhone 4 un tā sniegtajām iespējām (un man bija nepieciešami vien pāris vakari, lai pēc testiem izšķirtos par labu Apple, nevis Nokia, kurai biju uzticīga vairāk nekā desmit gadus). Piekrītu, ka Džobs savu mērķauditoriju ir izjutis līdz "matu galiem", jo vienīgais, par ku es esmu sūdzējusies - baterijas ne-ilgdarbība - esot novērsta problēma jaunajā iPhone 4S. Taču šis vairāk ir stāsts nevis par Stīvu Džobsu, bet gan par cilvē

Zinātnieku nakts 2011

Ja neklātienē vēlies pārliecināties, cik forši bija Zinātnieku nakts 2011 pasākumi Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un Organiskās sintēzes institūtā, noskaties Andra filmētos video no abiem notikumiem (viņš pats par saviem un Artūra piedzīvojumiem šajā vakarā rakstīja savā blogā http://www.buldozers.lv/ ). Mazliet pacietības, jo video ir pagari, bet, ja reiz esi nokļuvis šajā blogā, tad tās tev noteikti netrūkst! Tātad pirmais, uz kuru bija Andris ar Artūru, ir no Ķīmijas fakultātes: http://www.youtube.com/watch?v=eCQMDnhSmio Un šis ir no vēlīnā pasākuma, kur bijām visi četri - bērni gan "ņēmās" atsevišķi viņiem paredzētajā nodarbību zālē, bet pieaugušajiem bija iespēja redzēt, kā tiek "ražota" kōla (šajā video ap 2:30-3:10) :) http://www.youtube.com/watch?v=co29VnmsAu4 Ja ieinteresējām, tad nākamgad septembrī sāc sekot līdzi informācijai par paredzētajiem pasākumiem! Ļoti ceru, ka šīs "atrakcijas" turpināsies, jo apmeklētāji tiešām

Negantais Niks, asprātīgais Artūrs, kolosālais Kārlis, zinātkārais Zintis un delverīgais Didzis

Pavisam parastas skolas parasta klase parastā mācību dienā parastajā mācību ritmā. Zinātkārais Zintis sēž vidējās rindas pirmajā solā tieši pretī tāfelei (iespējams, ka viņam blakus sēž bižainā Baiba) un cītīgi jo cītīgi pieraksta skolotājas teikto. Ja teikuma priekšmetu šoreiz skolotāja liek pasvītrot ar vienu sarkanu svītru, tad zinātkārajam Zintim tā tas būs arī izdarīts. Aiz viņa sēž kolosālais Kārlis, kurš ir nu tik ļoti kolosāls, ka kolosālāku džekiņu pat iedomāties nevarētu. Viņš ir siržu lauzējs un anekdošu čempionāta absolūtais uzvarētājs, viņam ir jaunākais  beibleds (vai kā nu tur tos vērķīšus sauc) un vienmēr liekas končas, ar kurām padalīties. Vienkārši kolosāls Kārlis! Viņam blakus smaidīgā Skolotāja ir nosēdinājusi delverīgo Didzi. Nē, nē, viņš nemaz tik slikts nav, tikai dīdās, dīdās un dīdās, griežas kā vēja rādītājs un visi Grobiņas vēja ģeneratori kopā, baksta bižaino Baibu un sarunājas ar blakus rindā sēdošo miegaino Miku. Delverīgais Didzis ir diezgan lādzīgs, tik

Plastmasa no biezpiena? Lūdzu!

Mana apsēstība ar zinātni nav aiz deviņiem zieģeļiem turēts noslēpums, tāpēc gluži loģiskas ir manas ģimenes 23. septembra novakares aktivitātes. Jau vairākas dienas iepriekš dīdījos nemierā, lasot informāciju par Zinātnieku nakts 2011 pasākumiem Rīgā (taču pasākumi bija pieejami arī citās Latvijas vietās, piemēram, Daugavpilī) un cerot, ka šņaukāšanās, klepošana un galvassāpes kādu no mums nepiespiedīs gulēt gultā, jo kopā doties ir jautrāk. 2011. gads ir īpašais ķīmijas gads, tāpēc arī visi pasākumi bija šīs zinātnes aurā - pat LU Humanitāro zinātņu fakultāte piedāvāja iesaistīties "Jūtu ķīmijas" darbu lasījumos un diskusijās. Taču mūsu ceļi izšķīrās divos virzienos - pēc kopīgas Antinobela izstādes apmeklēšanas LU galvenajā ēkā, kur izlasīju, ka Londonas taksometru vadītāji ir gudrāki par pārējiem cilvēkiem un ziemas laikā virs zābakiem uzvilktas zeķes samazina paslīdēšanas risku, kā arī to, ka cilvēks vienlīdz labi peld ūdenī un arī sīrupā, abi puiši devās apskatīt Dab

Vēlreiz par lasīšanu elektroniskā vidē

Lai raisītu diskusiju un veicinātu izpratni par labas lasītprasmes nepieciešamību arī elektroniskā vidē, publicēju videoprezentāciju no 10. septembra bērnu lasīšanas kongresa Nacionālajā teātrī. Starp citu, nupat the New York Times esot publicējuši jaunākos pētījumus, ka skolēni savos mobilajos telefonos kaut ko lasa vai raksta ik pēc 10 minūtēm. Vai tā ir tikai atkarība???

Lasīšana digitālajā laikmetā

Vakardien es piedalījos Nacionālajā teātrī notiekošajā un Zvaigzne ABC organizētajā bērnu lasīšanas kongresā, kur paralēli ar visām bērnus interesējošajām aktivitātēm (autogrāfu medībām, grāmatu restaurācijas noslēpumiem u.c.) norisinājās arī publiska diskusija par skolēnu zemo lasītprasmi un veidiem, kā bērnus motivēt pievērsties grāmatām. Uzreiz gan jāsaka, ka kongresa viens no motīviem bija "Mēs esam par lasīšanu gan drukātā veidā, gan elektroniski", un tad nu es pārstāvēju šo "elektronisko" pusi. Diskusija bija gandrīz trīs stundu garumā, tajā piedalījās skolu bibliotekāri, skolotāji, rakstnieki, taču nebija neviena pārstāvja no Izglītības un Zinātnes ministrijas, kuru pārziņā būtu tieši šo aktuālo jautājumu risināšana, nosakot, ka 1) valstij ir stingra nostāja šajos jautājumos; 2) valsts ir ieinteresēta jautājumu risināšanā; 3) valsts ir gatava meklēt privātās partnerības sadarbības modeļus, jo neapšaubāms ir fakts, ka problēmu risināšanā ir gatavas iesaistīti

Irbenes radioteleskops

Pagājušajā sestdienā devāmies zinātniskā "ekspotīcijā" pāri pusvalstij (un atpakaļceļā runājām, cik labi ir tas, ka dzīvojam tik tuvu galvaspilsētai un tādēļ visas debess puses un apskates objekti mums sanāk vienlīdz tālu) uz Irbenes radioteleskopu, kas atrodas 26 km no Ventspils uz Kolkas pusi. Doma par šo objektu virmoja jau kādu brīdi, bet nu tā beidzot ir realizējusies. Tā kā visi četri esam pusķerti uz zinātkāri, tad Irbene mums ir vienkārši vēl viens apskates vērts neparastāks objekts. Iepriekš Andris noskaidroja, ka arī "ģimene" var būt "ekskursantu grupa", ja vien esam gatavi maksāt Ls 10 par gida stāstījumu. Lieki piebilst, ka uz benzīna fona šī summa šķita vairāk nekā pieņemama, un vēl jo vairāk tā ir pieņemama, ja atceramies, ka Londonā pat 40 mārciņas muzejā reizēm tāds nieks vien šķita. Kad nokļuvām galapunktā, izrādījās, ka ir vēl seši cilvēki, kas gatavi mums pievienoties, ūn tā nu sanāca, ka mēs maksājām mazāk, bet gide nopelnīja vairāk

Pirmais septembris. Kas gan cits?

Šodien bijām kārtējā pirmajā septembrī savu bērnu skolā, pavadot viņus uz 8. un 5. klasi (ak vai, kā tas laiks skrien!). Un norunājām, ka šī ir bijusi pēdējā pirmā septembra svinīgā "līnija", jo vairāk sanāca dzirdēt skolēnu vasaras piedzīvojumus un vērot slapjajā zālē topošos plankingus, nekā sadzirdēt skolas direktores slavinošos vārdus, ka nu mūsu skola ir ne tikai starp Rīgas labākajām vidusskolām, bet pat visas Latvijas. Patīkami, protams, to iztālēm mēģināt sadzirdēt, tomēr tā apkārt valdošā kņada bija pārāk traka (lai gan jāatzīst, ka kāds aptuveni 9. klases puisis aizrādīja kādām 6klasniecēm, ka himnas laikā nav jāpļāpā). Un tad vēl jaunā 5. klases audzinātāja dzina vecākus ārā no klases, lai gan iepriekšējā nedēļā vecāku e-pastus bija nospamojusi ar neskaitāmām ziņām par "brūkošo klasi" (nekā tāda, protams, nav) un tikšanos pirmajā septembrī. Nu ko, bijām tomēr viņai nevēlami šajā dienā, ja jau lika sēdēt gaitenī... Bet visas šīs padarīšanas lika atsaukt

Par zinātni un zinātkārajiem

Tik vēlā stundā pēc saspringtas darbdienas nebiju domājusi rakstīt, tomēr nespēju atturēties, un uz šo soli mani mudināja kāds (iespējams - nejaušs) šī bloga lasītājs, kas trolejbusā bija iekāpis, iegūglojot vārdus "biznesa ideja" (well, well, par biznesa ideju tiešām izteicos pirms pāris mēnešiem). Tad nu visus, kuri meklē biznesa idejas, es aicinātu vēl tikai rītdien doties uz Dailes teātri, kur notiek varen aizraujošs pasākums ikvienam "dullajam didzim" jeb prātvēderam, kurš stundām var filozofēt par to, kas ir bijis pirmais - ola vai vista. Vārdsakot, pašā Rīgas centrā trīs dienu garumā un pilnīgi bez maksas ir iespējams veikt dažādus eksperimentus, pētīt, analizēt, secināt, rotaļāties ar interaktīviem mācību uzdevumiem. Nav šī ne slēptā, ne atklātā reklāma viena vienīga iemesla dēļ - es patiesi ticu, ka dzīvē svarīgākais ir prāts, un mana vislielākā cieņa ir tiem cilvēkiem, kuri visu mūžu mācās, mācās un mācās nevis slinkuma un grūtgalvības dēļ, bet gan tādēļ

Divi žokļi jeb esmu Reivs

Es dzīvoju kaut kur Savannā, protams, tajā pilsētā. Varbūt tā nemaz nebija Savanna, bet gan Čarlstona. Kāpēc es peldēju Meksikas līcī? Līcis bija tik liels kā strauts, bet tie mēdz būt arī lieli kā upes un līči. Tā man tika stāstīts. Man apkārt bija daudz ļaudis - visi briesmīgi skaisti. Dīvaini, bet viņi visi bija analfabēti. Tur bija aleni, ričardi, kristoferi, vinniji pūki (vai pūči) un viņu draugi. Es peldēju starp akmeņiem (vai Meksikas līcī maz ir akmeņi?) un kliedzu, un spiedzu aiz priekiem. Pēkšņi mani aprija haizivs, bet es par to smējos. Haizivs vēderā bija tikai mazie ķīniešu liliputi, kuri klanījās manā priekšā un sauca "Huaņ!". No haizivs iekšējās auss izbīdījās acs un teica, ka "Huaņ" esot pilsēta. Kāds iepriekš apēstais piedāvāja man kaut ko zaļi staipīgu, bet es ēdu puvušus ābolus un teicu, ka tādi man garšojot vislabāk. Diskutējām par omleti un to, kāpēc tās izgudrotājam nav piešķirta Nobela prēmija. Pēkšņi atrados Santakrusas salā un biju pingvīns

Džeimss Bonds maziem bērniem (un sievietēm ar vājiem nerviem)

Mūsu ģimenes augusta kultūras programmā bija ierakstīts multenes Vāģi 2 skatījums kādā no kinoteātriem. Kad es saku "ģimenes filma", tad domāju filmu, kas patīk vai varētu patikt man, un tai noteikti ir jābūt miermīlīgai, jautrai, romantiskai, bet nekādā gadījumā ne vardarbīgai vai šausmenei (atkāpe - Harija Potera pēdējo sēriju skatījās tikai bērni, tādēļ ir vēl tādu filmu grupas, kuras vienkārši nevēlos skatīties). Kad parādījās ziņa, ka Vāģiem augustā būs redzams turpinājums, nopriecājos un uzreiz teicu, ka tā mums ir jāredz. Vāģi ir tā filmiņa, ko var skatīties un skatīties vēlreiz - gan asprātīgi un kolorīti varoņi, gan romantika "dzelžu" starpā, gan morāle. Vāģus 2 devāmies skatīties uz Siguldas tirdzniecības centra "Šokolāde" kinoteātri Lora, kurā bijām pirmo reizi. Jāsaka, ka redzētais mūs pārsteidza - turklāt labā nozīmē. Vispirms gan sākumā nedaudz izbrīnījāmies, kad, pērkot biļetes, ieraudzījām, cik maza ir zālīte. Un tā nu nācās nopirkt biļe

Plazmas televizoru revolūcija

Es nespēju klusēt. Man ir skumji, jo mana mīļākā pilsēta - mana Londona - tiek izvarota. Londona ir vieta, kur es ikreiz esmu sajutusies kā mājās pat ejot pa vēl nestaigātiem ceļiem. Vienalga, vai Londonā esmu bijusi tikai caurbraucot vai palikusi tur vairākas dienas, vienmēr esmu jutusies kā sengaidīts draugs. Tā ir vieta, kur saplūst tautas un valodas, kur Latvian English iederas tikpat labi kā citi Englishes, kur ādas krāsai, apģērbam, statusam un profesijai nav nozīmes, jo šeit uz ielas tu esi tāds pats kā Native Englishperson, un to nu es izbaudīju savā pēdējā Londonas apciemojumā šīgada janvārī pati uz savas ādas, kad netālu no Oxford Street metro stacijas cēla, eleganta, maza auguma angļu kundzīte tuvu pie simtgades sliekšņa man jautāja, uz kuru pusi esot Debenham veikals. Laikam tik angliski vietējā es viņai šķitu. Un tagad es ziņās redzu, kā šajā pašā Debenham notiek laupīšana. Tviterī izlasīju ziņu, kuras doma bija apmēram šāda - ja Ēģiptē protesti bija par demokrātiju, ta

Mīla un mode

Vai esmu jau teikusi, ka nemīlu vieglu literatūru un pavisam noteikti nemīlu viegli lasāmus (= read and forget) darbus? Man nepieciešams kaut nedaudz izkustināt smadzenes. Tāpēc fakts, ka labprātīgi paņēmu rokās un lasīju Zuzannas Kubelkas "vieglas uzvedības darbu" "Korsete pušu" vien ir aplausu un apbrīnas vērts notikums. Un paņēmu to rokās tikai tādēļ, ka negribēju domāt. Ko atklāju, lasot Kubelkas darbu? Pirmkārt, ja darba gūzma tevi taisās nosmacēt, ja šķiet, ka atvaļinājumu sagaida visi citi, izņemot tevi, tad šis ir darbs, kas kaut uz pāris stundām ļaus aizmirsties un izmisumu atvairīt dibenplānā. Es arī neticēju, ka tas ir iespējams, taču tā tas bija - grāmatu sāku lasīt vēlā vakarā un noliku nost plkst. vienos naktī, aizverot pēdējo lappusi. Nē, nē, grāmatā nav jāmeklē pilnīgi nekādu vērtību, jo to tur gluži vienkārši nav! Lubene viscaur! Sižetiskā līnija ir šāda. Austroungārija 19. gadsimta beigās, jaunas meitenes Minkas Smukas neticamā dzīve stalto v