Trolejbuss

Nu lūk, ir klāt Pūpolsvētdiena, tāpēc ne viens vien šorīt savu saimi modināja ar pūpolu pērieniem un šim pantiņam līdzīgiem teicieniem: Es nopēru bāleliņu Ar baltiem pūpoliem Lai aug mans bāleliņš Kā apaļš pūpoliņš. Jauki, vai ne? Tikai kurš gan 21. gadsimtā spēj atcerēties šos senos pantiņus un dīvainos ticējumus, piemēram, "Ja Zaļajā ceturtdienā nomazgā muti zirgu silē, tiek vaļā no miegainības"? Es nu nespēju gan, tāpēc atkal esmu priecīga, ka kolēģi Una un Dainis ar pārējo morālo atbalstu ir radījuši  iepriekšējā Ziemassvētku pantiņu  pavasara svētku versiju, kas Android iekārtu īpašniekiem atkal ir pieejama bez maksas  šeit Google Play . Kas tad ir saglabājies, kas savādāks?

Teikšu uzreiz, ka Lieldienas nepavisam nav starp maniem mīļākajiem svētkiem (īstenībā vienīgie svētki, kas man patiešām patīk un kurus es gaidu, ir Ziemassvētki). Man negaršo olas, odi mani ēd nost katru gadu neatkarīgi no šūpošanās ilguma un augstuma, ceļos augšā es ļoti agri tāpēc vien, ka bioloģiskais pulkstenis man ir iestatīts režīmā "cīrulis", bet uz sejas droši vien uzrastos pa pumpai arī tad, ja Lieldienu rītā es būtu skrējusi uz avotu, kas tek uz austrumiem (vai kā nu tur). Vārdsakot, Lieldienas ir jaukas tikai tādēļ, ka ir četras brīvas dienas. Nedēļas sākumā man nācās paskatīties "misterā Gūglī" (vai, runājot dēla audzinātājas vārdiem, "mātē Gūglē") ar Lieldienām saistītās tautasdziesmās (kaut ko tādu var uzdot tikai 4. klases skolēniem). Tad nu sākās mana pirmā smieklu lēkme, jo izlasīju tautasdziesmas gan par vieglajām māsiņām, kas šūpojas "niedres kaula šūpulī", gan "svina mucu, draņķa baļļu, kas iegula šūpulī", turklāt...