Trolejbuss

Pirms dažiem gadiem vasaras atvaļinājumu pavadījām Harca kalnos un Vācijas ziemeļdaļā. Tās bija idilliskas nedēļas visādā ziņā idilliskās vietās. Pasakaini skaistas kalnu pilsētas un mazciemi, zilganzaļi ezeru ūdeņi, pastkartīšu daiļuma pilis, gardi ēdieni, burvīgi silts vasaras laiks un zilas debesis kopā ar vāciski perfekto ordnungu tā vien vedināja iesaukties, ka šīs ir vietas, kur varētu apmesties uz ilgstošu laiku, ja vien mēs vairāk atbilstu digitālo nomadu darbaļaudīm vai pelnītu kapeiku ar influencēšanas stāstiem par ūdens brīnumaino ietekmi uz matu folikulām. Joprojām atceros, ka daždien šķita, ka vācieši tupus rāpus metas mauriņos un tos kopj ar Puaro ūsu kopšanai līdzīgām šķērītēm, jo piemāju teritorijas un rožu krūmi teju vai sacentās perfekcijā.  Vācijā novērotās ainas man atausa atmiņā, lasot Ilzes Lāces darbu "Plēšputnam līdzi" , kuram ir dots apakšvirsraksts "Romāns ar stāstiem". Jā, tas varbūt ir mazliet mulsinoši, jo  apjomā nelielajā grāmatā (15...

 Šķiet, ka viena no angļu valodas frāzēm, ko saprot ikviens pat nemācījies šo valodu, ir "waste of time" - laika izniekošana, notriekšana, nosišana . Un nu mēģiniet atbildēt uz šādu jautājumu: cik rakstzīmēs jūs spētu apcerēt šo frāzi, izmantojot tādus skaidrojumus kā "nodīkots un noplenderēts laiks" un "notriekts un izniekots laiks"? Vai vispār viegli spēsiet izskaidrot atšķirību starp šiem vārdiem? Lai kāda būtu atbilde, Paskāla Mersjē grāmatas "Vārdu svars" lasīšanu nekādā ziņā nevarēs nosaukt par "noplenderētu laiku". Šī visnotaļ apjomīgā (drukātā formātā grāmatai ir 464 lpp., bet es lasīju e-grāmatu) darba lasīšana var būt laikietilpīgs process, jo ik pa brīdim rodas vēlēšanās atgriezties pie jau lasītā un pārdomāt kādu no autora/viņa varoņu atziņām. 

Kad šīgada janvārī izlasīju Dainas Avotiņas jaunāko darbu "Ceļā" , nolēmu, ka noteikti par šo romānu vēlēšos padalīties ar plašāku lasītāju loku. Reti, bet reizēm man gadās lasāmviela, kas rada eksplozīvas sajūtas: domas un iespaidi pēclasīšanas posmā gluži vai laužas ārā ar vulkānisku spēku. Dainas Avotiņas darbs ir no tiem, kas vairāk atgādina rimtu sarunu ar omīti, kas no dienas dienā tiek pārcilāta prātā, kurai tiek meklētas atskaņas un noskaņas vēl ilgi jo ilgi pēc tikšanās. Tieši tāpēc pārdomas par "Ceļā" tik ilgi ir mitušas manā prātā, pirms beidzot iegūst publiskus apveidus. 

Ne reizi vien esmu atzinusies, ka grāmatas ir mana atkarība. Man ir grūti bez tām dzīvot. Tikpat grūti kā bez pastaigām un kalniem, un gardumiem. Es domāju, ka grāmatas rada tādu kā miera, stabilitātes, ierastās dzīves sajūtu daudziem cilvēkiem, tāpēc turpinu ļoti subjektīvos ieteikumus, kas var noderēt #paliecmājās laikam. Pāris nedēļas atpakaļ apkopoju sarakstu ar e-grāmatām , kas atrodamas gan Zvaigzne ABC mājaslapā, gan arī 3td e-grāmatu bibliotēkā. Tagad vēlos veidot nedaudz citādāku sarakstu, proti, izvēlējos četras lasītāju grupas, kurām piedāvātie darbi no Zvaigzne ABC mājaslapas ir gan drukātā formātā, gan arī e-grāmatu formātā. Un, kā grāmatā "Piezīmes par nervozu planētu" ir teicis Mets Heigs, tad "Lasīšana ir mīlestības izpausme", bet sevi mīlēt, iespējams, mums šobrīd vajag vairāk nekā jebkad iepriekš. Tad nu aiziet pie grāmatām!

To, ka 2020. gadā ikviena dzīvi ietekmēs  vīruss, kuru latvietis iesauks par "kroņvīrusu", nevarēja iedomāties neviens, kas Vecgada vakarā tuviniekiem vēlēja "Veselību, laimi, prieku!". Tomēr tā nu notika, ka vīruss arī Latvijā teju vai nedēļas laikā radikāli izmainīja cilvēku ierasto dienas kārtību. Viens no satraukumiem, paziņojot par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu un ierobežojumu noteikšanu, skāra arī lasītājus, jo jau no 13. marta daudzas bibliotēkas savos sociālajos tīklu kontos publicēja ziņas, ka lasītāju plūsmai tiek slēgtas, taču joprojām ir pieejami elektroniskie resursi. #paliecmājās kustība ir uzņēmusi straujus apgriezienus, pielāgojas biznesa vide, maina paradumus ikviens no mums. Tieši tāpēc visiem lasītgribētājiem piedāvāju savu ļoti subjektīvo "kroņvīrusa" laika e-grāmatu izlasi, kuras ir pieejamas gan 3td e-grāmatu bibliotēkā lasīšanai bez maksas, ja esat reģistrējušies kādā no Latvijas pašvaldību publiskajām bibliotēkām, gan arī Zvaigzn...

Man tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos pārdomās par izlasītajām grāmatām, zina, ka teju gadu es staigāju bubinādama , tiklīdz izlasīju kādu jaunu latviešu autoru stāstu krājumu. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es priecājos par katru latviešu rakstnieka veikumu, turklāt lielākoties esmu visnotaļ sajūsmināta par valodas plūdumu un labprāt iesaku darbus izlasīt citiem lasītājiem. Taču personiski mani bija nogurdinājuši - jā, tieši nogurdinājuši! - nebeidzamie stāsti par vientulību, nelaimēm šādām un nelaimēm tādām, dzīves ķibelēm, bezdarbiem, kaimiņiem, dzerstiņiem, ne-mīlestību, vārdsakot, vistotālāko bezcerību latviešu gaumē. Nupat izlasītie Baibas Zīles stāsti krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" atdeva man ticību stāstiem. 

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas" , kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis , kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta? 

Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera" ? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?

Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs" , es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!

Tuvojoties gada izskaņai, ir pavisam noteikti skaidrs, ka 2017. gads ir bijis pirmais gads, kad esmu kaut ko apņēmusies veikt un to arī ir sanācis īstenot. Tiesa, šī ir bijusi patīkamā apņemšanās, nevis sevis mocīšana ar tādiem tekstiem kā "apņemos vairāk sportot", "apņemos mazāk ēst saldumus" vai "apņemos vienmēr likties gulēt ar smaidu", kas, protams, nebūt nav peļamas apņemšanās. Mana 2017. gada apņemšanās bija lasīšanas izaicinājums pašai sev, kurā katru mēnesi vajadzēja izlasīt kādu darbu, kuru citkārt (iespējams!) būtu ignorējusi. Kāds gan varētu iebilst, ka lasīšanas izaicinājums arī var izvērsties par sevis mocīšanas pasākumu, taču pēc divpadsmitā mēneša varu apgalvot, ka man pašai bija ārkārtīgi interesanti iepazīt ko jaunu, turklāt es zinu, ka nākamgad šo tradīciju turpināšu. 

Kā jau minēju atskaitē par oktobra lasīšanas izaicinājumu , tad praktisku apsvērumu dēļ samainīju vietām debijas darba lasīšanu ar violetā elementa meklējumiem uz grāmatas vāka . Ar šādas grāmatas izvēli veicās ļoti raiti, jo uzreiz, ieraugot Elizabetes Gilbertas darba "Lielā Burvība" vāku, biju nolēmusi iepazīties ar šo e-grāmatu. Atzīšos, ka iepriekš biju lasījusi Gilbertas darbu "Visu lietu nozīme", bet viņas slavenāko un latviski tulkoto grāmatu "Ēd, lūdzies, mīli" nebiju. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka "Lielajā Burvībā" uzzināju, kā radās sižets "Visu lietu nozīmei", bet "Ēd, lūdzies, mīli" tika pieminēts itin bieži. 

Šodien es sāku domāt par Ziemassvētku dāvanām, un tas nozīmē, ka pavisam drīz noslēgsies arī mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma maratons . Ja es pagājušajā mēnesī būtu ļoti stingri pieturējusies pie izlozētās tematikas secības, tad man būtu bijis jālasa kāds darbs ar violetu elementu uz vāka. Taču sanāca tā, ka septembra beigās dabūju izlasīt ilgi kāroto Ingas Pizānes dzejas krājumu "Tu neesi sniegs", tāpēc nolēmu, ka oktobrī lasīšu debijas darbus, bet novembrī sameklēšu darbu ar violeto vāku. Te tad nu būs ļoti personiskie iespaidi par trīs latviešu autoru debijas darbiem. 

Mūsdienu sabiedrībā joprojām dominē vairākas tēmas, kas ir teju vai tabu kategorijā. Novecošana, manupāt, ir viena no tām. Publiskajā telpā itin bieži un skaļi dzirdam, ka cilvēka mūža garums palielinās. Tā, piemēram, ANO 2015. gada ziņojumā tiek minēts, ka laika posmā no 2015. gada līdz 2030. gadam par 56 % pieaugs to cilvēku skaits, kuri ir 60 un vairāk gadus veci, turklāt tiek prognozēts, ka visstraujāk augošā vecumgrupa būs cilvēki virs 80 gadiem. Japāna, Vācija, Itālija un Somija ir valstis, kurās procentuāli ir visvairāk gados veco cilvēku. Plašsaziņas līdzekļi spēlējas ar tādiem saukļiem kā "šodienas 53-gadnieki ir tie, kas agrāk bija 38-gadnieki" un "60 gadi ir tas pusmūžs, kas agrāk bija 50 gadi" . Apmēram tā - forever young [mūžīgi jauns] pavada mūs no tīņa gadu sliekšņa pārkāpšanas līdz (neesošajai) pensijai. Sabiedrībai patīk jaunie, un jaunības kults sit augstu vilni. Šo tendenču kontekstā kā punkts uz i šķiet latviski izdotā Vilhelma Šmida grāmata...