Vai esmu jau teikusi, ka nemīlu vieglu literatūru un pavisam noteikti nemīlu viegli lasāmus (= read and forget) darbus? Man nepieciešams kaut nedaudz izkustināt smadzenes. Tāpēc fakts, ka labprātīgi paņēmu rokās un lasīju Zuzannas Kubelkas "vieglas uzvedības darbu" "Korsete pušu" vien ir aplausu un apbrīnas vērts notikums. Un paņēmu to rokās tikai tādēļ, ka negribēju domāt. Ko atklāju, lasot Kubelkas darbu? Pirmkārt, ja darba gūzma tevi taisās nosmacēt, ja šķiet, ka atvaļinājumu sagaida visi citi, izņemot tevi, tad šis ir darbs, kas kaut uz pāris stundām ļaus aizmirsties un izmisumu atvairīt dibenplānā. Es arī neticēju, ka tas ir iespējams, taču tā tas bija - grāmatu sāku lasīt vēlā vakarā un noliku nost plkst. vienos naktī, aizverot pēdējo lappusi. Nē, nē, grāmatā nav jāmeklē pilnīgi nekādu vērtību, jo to tur gluži vienkārši nav! Lubene viscaur! Sižetiskā līnija ir šāda. Austroungārija 19. gadsimta beigās, jaunas meitenes Minkas Smukas neticamā dzīve stalto v...
Vieta, kur tikties