Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūnijs, 2012

Rokenrols, sekss, viskijs. Un mūžīgi roks!

Maija sākumā kolēģi man sagādāja superjauku dzimšanas dienas dāvanu. Lai pavisam legāli "atbrīvotos" kaut dienu no manis, viņi 1) uzdāvināja braucienu ar kuģīti pa kanālu (uzskatot, ka sajūsmas pilnais stāsts par braucienu uz Stokholmu ir pamatots iemesls, lai es kāptu vēl uz kāda kuģa klāja) un 2) kinobiļetes. Lai brauktu ar kuģīti, ir nepieciešams jauks laiks, bet šovasar tāds vēl īsti nav bijis, bet ar filmām ir tā, ka esmu gana cimperlīga un skatos vien drāmas vai mūziklus, tādēļ gandrīz divus mēnešus repertuārā neko savai gaumei piemērotu neatradu. Tad nu kuģītis vēl gaida savu kārtu, taču kinobiļetes gan nupat ir izlietotas, noskatoties "Rock of Ages" vai latviski "Mūžīgi roks" (oficiāli kino no šodienas). Vai man jāsaka, ka esmu vairāk nekā sajūsmā?

Viļņa. Gandrīz bez komentāriem

Nav jau pirmā reize, kad būts mūsu dienvidpuses kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Nieka 300-un-vēl-mazliet kilometri starp mūsu galvaspilsētām, nieka trīs-un-vēl-mazliet stundas ar automašīnu, bet ikreiz tā šķiet savādāka. Šoreiz - starp stikla debeskrāpjiem un baznīcām vēl citi pārsteigumi. Braļukas nudien teju kā kaleidoskopā šķiet mainām savu pilsētu. Iesaku aizbraukt, lai gan man viņu ceļi nemaz tik jauki vairs nešķiet. Laipni lūgti manos iespaidos!

Sātans Pradas brunčos

Par Lorēnas Veisbergeres grāmatu "Sātans Prada brunčos" biju dzirdējusi daudz, arī par filmu zināju, taču nedz vienu, nedz otru nebiju lasījusi un skatījusies līdz šīm Jāņu brīvdienām, kuras bija gaidāmas lietainas, tāpēc jau savlaicīgi apbruņojos ar šo grāmatu, jo atkal šķita pienākusi tā reize, kad rokā jāņem viegls, ātri lasāms, humorpilns darbiņš iz sērijas - izlasīju un aizmirstu. Vienkārši bestsellers/dižpārdoklis. Ātrais secinājums, aizsteidzoties pa priekšu visam citam, - ņem un izlasi, ja darbā viss ir līdz kaklam, darbu gūzmai neredzi gala, Saule spīd spožāk pa visiem logiem, tikai ne tavējo, un iespējams, ka tieši pēc grāmatas izlasīšanas varēsi atviegloti uzelpot un teikt, ka īstenībā tava dzīve ir vismaz pusparadīze Zemes virsū! Tātad...

"What doesn't kill you makes you stronger...". Tiešām? Vienmēr?

Pašlaik viena no populārākajām dziesmām ir Kellijas Klārksones (Kelly Clarkson) izpildītā Stronger (What Doesn't Kill You), kuras piedziedājumā ir šādi vārdi: "What doesn't kill you makes you stronger...". Šie vārdi man ienāca prātā, kad šorīt otro reizi nepilnu divu nedēļu laikā lasīju rakstu un domāju par man pilnīgi svešu cilvēku - Toniju Niklinsonu.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…