Trolejbuss

  Klāt solītais otrais apakšraksts par to, kā tad ir ikdienā dzīvot kopā ar korgiju dzīvoklī, un šoreiz par patiešām ikdienišķām lietām.  Gatavoties pirmā kucēna ienākšanai mājās ir gluži kā pirmdzimtā gaidībām. Āaaaa, help! Kas jāsteidz pirkt, ko var atlikt uz vēlāku? Guļamvieta, paladziņi, trauki, rotaļlietas, kucēnu barība... Fūuuu, viss! Ak nē!!! Viņam/viņai taču arī nagi būs jāgriež un reižu reizēm kažoks jāizķemmē! Vārdsakot, tāda paaugstināta adrenalīna koncentrācija ir nemitīgi, līdz tas pūku kamols ieveļas jaunajā mājvietā un saimnieki var sākt domāt racionāli. Un kāda tad ir mūsu ikdiena ar korgiju? Gatavojoties mūsmājās sagaidīt Kori, visvairāk ieklausījos kolēģes un pieredzējušās "suņu mammas" Kristīnes padomos, un viens no tiem bija šāds: "Kad suni sāksiet vest ārā, iemāciet uzreiz pēc ienākšanas iekšā notīrīt kājas". Lai gan nereti aprakstos par korgijiem minēts, ka zemā vēdera dēļ/īso kāju dēļ viņiem pēc pastaigām ir netīra pavēdere, nav tā, ka Kori

  Kad iepriekšējā raksta beigās biju apņēmības pilna nākamo ierakstu veltīt ikdienai ar korgiju, nebiju apjautusi, cik grūti šķietami vienkāršo būs paveikt. Pirkmārt, tieši šajā laikā vienā no korgiju mīļotāju grupām parādījās kāda interesenta jautājums par to, kāda tad ir ikdiena ar šīs šķirnes suni (ak, un es uzreiz nopriecājos, ka cilvēkus interesē šie jautājumi, pirms tiek paņemts kucēns!). Otrkāt, jo vairāk domāju par ikdienu ar korgiju, jo vairāk sapratu, ka nav tāda viena "standarta korgija". Treškārt, man nācās atzīt, ka ar vienu apkopojošu rakstu par korgiju nepietiks. Tā nu diskusijās ar sevi nolēmu, ka pirmā raksta daļa būs par to, kāds tad vispār ir korgijs, pēc tam aprakstīšu tieši mūsu ikdienas pieredzi par to, cik viegli vai grūti ir ar korgiju dzīvoklī, bet visbeidzot tomēr būs subjektīvie novērojumi par tēmu "ko grāmatas tev nestāsta". Lai gan ikdienā cilvēki korgijus sauc par "korgijiem", patiesībā ir Velsas korgiji kardigani un Velsas ko

  2023. gada rudenī latviešu valodā publicētā Bonijas Gārmesas grāmata "Ķīmijas stundas" ir pelnījusi atsevišķu ierakstu (un es ļoti ceru, ka par šo darbu uzrakstīšu arī garākas pārdomas), taču viens tēls tajā ir īpaši izceļams - suns Pusseptiņi. Jā, suņa vārds ir Pusseptiņi. Šķietami parasts suns, kurš izbrāķēts kā sprādzienbīstamo priekšmetu meklētājs armijā, nonāk uz ielas, lai "pieteiktos" par mājdzīvnieku ķīmiķu pāra dzīvē, un tāpēc darbdienas rītā tiek likts automašīnā, lai dotos līdzi uz institūta laboratoriju. Tad varam izlasīt šādu atziņu: “Mēs viņu uzmanīsim,” Kalvins sacīja. “Sunim nav veselīgi palikt vienam augām dienām. Viņam ir vajadzīgs stimuls.” Par Pusseptiņi neparasto dabu noteikti varētu rakstīt atsevišķu ierakstu, taču galvenā doma šajā citātā, protams, ir tā, ka suns ir ģimenes loceklis, par kuru ir tāpat jārūpējas kā par bērniem, un neviens taču neatstāj mazus bērnus vienus pašus mājās, kamēr vecāki ir darbos. Vismaz tā tam līdz kādam saprātīga

Nereti sakām, ka pretpoli pievelkas, un no fizikā apgūtā tam būtu jātic, taču zinām arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Kaķa un suņa gadījumā varbūt tas ir vienas ķepas vai astes attālums. Vai nu par maz bērnībā ir tautas pasaku lasīts, kurās kaķis ir viltīgs, piemīlīgs un savu dzīvi iekārtojis tā, ka vienmēr pie pilna krējuma poda snaikstās un uz silta mūrīša gulšņā, bet sunim ir smagā suņa dzīve ar nemitīgu darbu... Tiesa, nudien nav lasītas latviešu tautas pasakas, kurās suns būtu korgijs, taču arī par viņiem ir zināms, ka briti vēl pirms nostrādināšanas karaļnamā viņus izmantojuši kā aitu uzraugus Velsas pakalnos, un dēvēšana par "feju zirdziņiem" ir tikai folklorizēts poētisms. Un ko nu darīt, ja piemīlīgs, mazs ganu meitēns nonāk vienā dzīves telpā ar pašpārliecinātu seniorkaķi, kurš visu mūžu ir bijis tikai vienīgais četrkājainais? Kad 7. aprīlī Kori sāka lāčot pa grīdu, kas līdz tam bija piederējusi tikai Katona ķepām, kaķis bija tik ļoti sašutis, ka

  Tā nu tas patiešām ir - melnās dienas ir pat visjaukākajiem pūkdupšiem , kuriem ikdiena parasti paiet ar bezrūpīgi savilkto Dollijas Pārtones tipa smaidu līdz pakausim. Par korgijiem mēdz teikt, ka viņi ir smaidīgie suņi, un tā nudien 95 % ikdienas mirkļu ir, taču ļausim arī Kori un mums nebūt tik perfektiem. Statistikai, kā zināms, nepatīk absolūtisms, un pat jaukākajiem no visjaukākajiem reizēm no gultas sanāk izlekt ar kreiso ķepu. Vai ieēst mazliet ieskābušu gliemi bez mājas, kas to pazaudējis, velkoties mājās no piektdienas vakara tusiņa, un tādējādi dabūt liekas vēdergraizes. Šķiet gandrīz neticami, bet nu jau gandrīz septiņu mēnešu laikā, dzīvojot pie mums, Kori viena pati mājās ir palikusi vien pāris reižu uz pavisam īsiem mirkļiem, kas nav garāki par pusstundu. Taču tas nav bijis šķērslis, lai Kori nebūtu izveidojies jau diezgan stingrs dienas režīms, kas gan šķiet ļoti dabisks un sakārtots ar lielo darbiem. Nezinu, kā suns spēj saprast pulksteni , bet Kori zina, kad gaidām

  Kādas ainas jums nāk prātā, iedomājoties suni, kurš dodas ceļojumā ar automašīnu? Man vienīgais skats ir nereti filmās redzētais ārprātīgi laimīgais suns, kas sēž automašīnas priekšā pasažiera sēdeklī, nedaudz izliecies ārā pa pusatvērto logu, vējā plīvojošām ausīm un Dollijas Pārtones tipa smaidu (pietiek, ja atmiņas atsvaidzināšanai paskatīsities viņas duetu ar Keniju Rodžersu, izpildot "Islands in the Stream" ), garām aizslīdot pasakaini skaistām lauku ainavām. Šāds suns, nezaudējot ne milimetra no Dollijas Pārtones smaida, ir gatavs mesties Bēra Grilla cienīgos piedzīvojumos kopā ar saimniekiem gan pļavās un kalnos, gan purvos un jūrmalās. Hei, ceļošanas brīvība! Tikai, lūdzu, neaizmirstiet mani paņemt līdzi! Suns man nozīmē tādu pašu nemiera garu , kādu esmu es pati. Un labi, ka Kori pie mums ieradās, kad mans vienīgais priekšstats par suni un ceļošanu bija šāds! Kad jau ar Kori devāmies pastaigās un ceļojumos, uzzināju, ka ir arī tādi suņi, kuri izbraucienus pārcieš

  Ikdienas ainiņas iz dzīves ar kucēnu nebūtu iedomājamas bez stāstiem par ēšanu. Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš pats nebūtu vērojis zīdaiņu izdarības ar ēdieniem vai vismaz šādus stāstus dzirdējis ar teju vai tautas aktiermākslas godalgas cienīgu attēlojumu. Vārdsakot, mazuļi un ēdiens ir jautri, kaitinoši un šmucīgi , bet kādas ir kucēna un ēdiena attiecības? Atkāpei stāsts par kaķi Katonu, kurš teju vai visu savu nu jau astoņus gadus garo mūžu ikdienā pieturās pie ļoti striktas kārtības: kad gribu, tad ēdu sausos kraukšķus, un kad gribu, tad ēdu slapjo barību, jo tavs galvenais uzdevums, cilvēk, ir tikai rūpēties, lai man garšojošās lietas vienmēr ir rezervē un lai katru rītu tiktu servētas divās bļodiņās. "Sauso barību, lūdzu, no šiem zīmoliem, taču nekādā gadījumā no tiem pašiem nepērciet man slapjo barību, jo to es ēdu tikai no šiem citiem ražotājiem," - apmēram tādus tekstus raida kaķa skatiens. Ak jā, un plkst. 18.00 neaizmirstiet man iedot našķus, un tie gan ir

  Mana teorētiskā izglītība suņkopībā pirms Kori ienākšanas mūsmājās un pirmajā kopdzīves mēnesī ir trīs Zvaigzne ABC izdoto grāmatu biezumā, jo izlasīju Stīva Manna sarakstīto “Gudrs, vēl gudrāks sunītis. Laimīga kucēna audzināšanas un apmācības rokasgrāmata”, Dženas Fennelas darbu “Saruna suņu valodā” un Barbaras Teilores-Laino grāmatu “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem”. Arī šobrīd ikdiena ar suni mums ir “test and trial” jeb pašmācības ceļā, tāpēc varam izrādīties pavisam slikti suņa saimnieki, ja šos Kori stāstus lasa profesionāļi. Un tātad pavisam aplams var izrādīties arī mans apgalvojums, ka kucēns ir tas, kurš māca saimniekam pastaigāties. J ā, es patiešām domāju, ka suns nezina, ko nozīmē “iesim pastaigāt”! Nu labi, sākumā mēs izliekamies, ka kaut ko no pastaigām ar suni saprotam un esam gatavi dalīties ar mīluli savās zināšanās. Iedomāsimies biežāko situāciju! Mazais, tik ļoti jau mīļotais kucēns ir sasniedzis divu mēnešu vecumu, saņēmis pirmās kucēnu potes un nav vēl

  Ar suni patiešām ir kā ar bērnu. Un ar pirmo suni ir tāpat kā ar pirmo bērnu. Pirmajam sunim, tāpat ka pirmajam bērnam, ir jāgādā pilnīgi viss, ko pārlaimīgo “vecāku” sirdis vēlas, un tā nu arī atklājas, ka patiesībā dzīvnieku preču veikalos rotaļlietas proporcionāli aizņem tādu pašu platību kā ēdienu plaukti, guļvietas un citas lietas. Lai gan padsmit gadus esam regulāri pirkuši kaķu lietas specializētos dzīvnieku preču veikalos, tostarp arī kaķu pelītes, spalvu mietiņus un citas rotaļlietas, tieši ar Kori lietu gādāšanu aptvēru, cik plaša ir dzīvnieku rotaļlietu industrija. Šķiet, ka ar kaķi viss ir vienkārši: Katonam ir nagu asināšanas un skrāpēšanās tornis , ir bijušas kaķi neinteresējošas peles un ļoti ātri nolietoti spalvu mietiņi. Katons par savu guļvietu ir izvēlējies gan skapi un drēbju plauktus, gan vienvietīgo kondo – gulēšanu zem segas, taču ar suņiem viss esot citādāk. Un bija un ir arī citādāk! Pirms suņa ienākšanas dzīvoklī dažkārt saņēmām jautājumu: “Un ko darīsi

Un tā nu tas notika arī ar mani, un es esmu oficiāli atzinusies, ka esmu sagājusi sunī ! Šī gada 7. aprīlī es oficiāli kļuvu par “suņu tanti”, bet dienu pirms Kori astoņu mēnešu jubilejas (viņas dzimšanas diena ir 2. februārī) esmu tiktāl sasparojusies, ka ikdiena ar korgiju prasās pēc regulārākas reportēšanas. Kāds noteikti saķer galvu un iesaucas: “Ak, jē! Vēl kāds grib pļāpāt par savu (lielisko) suni!” Aha, jā, Kori ir lieliska, protams! Kāds cits nodomās: “Vai tad tiešām nepietiek lasāmvielas par suņiem?” Jā, droši vien, ka pietiek. Kādam pietiek. Bet šī ir mana versija par ikdienu ar suni. Tātad... Parasti pirmie jautājumi ir “Bet kāpēc suns?” vai “Kā tas viss sākās?”. Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki p