Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2013

Izpurini pantiņu - dabūsi mantiņu!

Ir drudžainās dienas pirms Ziemassvētkiem, kad cilvēki arvien vairāk laika pavada sasvīduši kondicionētās telpās, meklējot dāvanu radiem un draugiem un kādu nieciņu kolēģiem vai vienkārši kādam, kas ir jāapsveic pienākuma pēc. Un tūlīt, tūlīt būs tās saspringtās stundas, kad ne tikai būs jāsteidz dāvanas saiņot, pīle šmorēt un pīrāgi cept, bet jādomā par dzejolīšiem, ko noskaitīt pie eglītes, pašam dāvanu saņemot, vai jāmēģina atcerēties kas piemērots, ko nosūtīt īsziņā draugam. Atpazīsti situāciju? Šis gads solās būt krietni labāks!

Brīvdienas Parīzē IV: no zinātnes un slapjam ūdenskritumam līdz selfijiem ar Eifeli

Ir trešā diena Parīzē, svētdiena. Laiks aiz viesnīcas loga šķiet tieši tik draņķīgs, lai ārā dotos tikai divi mūžīgie tūristi un suņu saimnieki. Plāns īsti mūsu stilā: ar šādu un tādu pārsēšanos pazemē nokļūt līdz Zinātnes muzejam, bet vispirms tā kā ļoti, ļoti gribētos iziet 2,5 km garo pastaigas maršrutu Bitšomonā un redzēt šī parka mākslīgo klinti, kā arī 32 m augsto ūdenskritumu. 

Brīvdienas Parīzē III: Luijs (Luī) no Senluī salas

Brīvdienas Parīzē sestdienas vakarā apstājās gleznainajā Senluī salā, kur tūristu ceļvedī ieteiktā kafejnīcā siltumu, omulību un saldēdienu meklēja divi salijuši un noguruši latvju ceļotāji. Piedzīvojums ar kolorīto viesmīli, kuru atļāvos nodēvēt no salas atvasinātā vārdā par Luiju (Luī) mums šķita tik uzjautrinošs, ka atvēlu viņam veselu ierakstu. Stāstu par viņu pierakstīju uzreiz kafejnīcā, lai negaistu detaļas.

Brīvdienas Parīzē II: no ģeogrāfijas Sēnas krastos līdz traki smieklīgam Luijam

Ir otrā diena Parīzē. Pa atvērto viesnīcas istabiņas logu lietus plīkšķēdams sitas pret palodzi. Brrr! Vai tiešām tādām jābūt brīvdienām? Taču tie nebūsim mēs, ja tapsim iebiedēti tādā dienā, kad plānots apskatīt tik daudz: Orsē muzeju, Tilerī dārzu, Pompidū centru, Parīzes Dievmātes katedrāli (ja paveiktos un solis būtu straujš, tad arī Konsjeržerī) un Senluī salu. Tad atliek tikai ātrāk pakoties un doties ārā!

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.

Hadlija Ričardsone, Parīzes sieva

Esmu bijusi nepareizais tīnis, jo savos 15-16 gados līdzās tumši drūmo attiecību gabaliem "Džeinai Eirai" un "Rebekai" biju aizrāvusies arī ar smagāku/nopietnāku literatūru, un viena no šīm apsēstībām bija Ernesta Hemingveja darbi. Asiņainās vēršu cīņas, kara stāsti, medības, zveja, dabas apraksti, attiecības un personības daudzšķautnainība - šķiet, ir teju vai neiespējami nosaukt visu, kas bija Hemingveja darbos. Atceros, ka vienā no darbiem atradu teikumu, kas bija vairāk nekā lappusi garš, un tas man likās wow . Nenoliegšu, ka Hemingvejs arī ir vainojams pie manu literāro garšas kārpiņu veidošanas. Rakstnieces Paulas Makleinas romānu  Parīzes sieva  paņēmu lasīt, zinot, ka tas būs par Hemingveja pirmo sievu Hadliju.

Parīze, mēs nākam!

Draugi un kolēģi, padzirdējuši, ka šoreiz rudens brīvlaikā esam ieplānojuši iepazīt Parīzi, nemierīgi trinas un ik pa brītiņam ievaicājas, vai tad tiešām šoreiz nesekos pirmsceļojuma piezīmes jeb ieskats plānos. Nu ko, pagājušā gada ieraksti par gatavošanos brīvdienām Romā laikam dažam labam deva iedvesmu savam ceļojumam, tāpēc būs vien jāpaver priekšskars arī uz Parīzes brīvdienām.

Dažas stundas Malborkas pilī

Ceļošanai ar automašīna ir vairākas priekšrocības arī tajos gadījumos, kad braucieni ir pagari un iestiepjas nakts melnumā. Manuprāt, vislabākais ir tas, ka braucēji var relatīvi brīvi plānot laiku un maršrutu. Lūk, tas tad arī bija galvenais iemesls, kāpēc atpakaļceļš no komandējuma Gdaņskā mums ar kolēģi novirzījās nedaudz uz dienvidiem, lai apskatītu pasaulē lielāko ķieģeļu pili -  Malborkas pili . Ir vērts, iesaku visiem, kuriem interesē senatne.

Par kādu harismātisku autoru

Domāju, ka nebūs melots, ja apgalvošu, ka katrs grāmattārps itin bieži ir iedomājies par autoriem, kas stāv aiz literārā darba varoņiem, un prātojis, kādi viņi ir ikdienā, kā runā, ko ēd, kā raksta, kā izvēlas sižetu darbiem, kā raksta savus darbus. Kad saņēmu uzaicinājumu kopā ar citiem rakstošajiem lasītmīļiem tikties ar dāņu detektīvstāstu autoru Jusi Adleru-Olsenu, ne minūti nevilcinoties piekritu, un tagad varu apgalvot, ka šis rakstnieks ir viena no harismātiskākajām personībām, ko jebkad esmu satikusi.

Starp pašmotivāciju un pašpārmetumiem

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde? 

Mazliet aizraujošu šausmu

Detektīvliteratūra ir viens no pateicīgākajiem žanriem, kas glābj no garlaicības drūmos rudens vakaros, dziļos sniegos, aukstās vasarās un lietainos pavasaros. Vārdsakot, tās ir grāmatas, pēc kurām roka var stiepties cauru gadu, tām nav laika un telpas noilguma, jo Agata Kristi un Arturs Konans Doils arī 21. gadsimtā tiek lasīti ar tādu pašu aizrautību kā šim laikam piederošie Stīgs Lārsons  un mans jaunatklājums  Jusi Adlers-Olsens . Tieši šī dāņu spalvas meistara sarakstītais darbs  Fazānu slepkavas  aizveda mani sešu aizraujošu stundu garā lasīšanas maratonā.

Tiltu un grāmatu dedzināšana

Es lasu, tu lasi, mēs esam daudzi, kas joprojām lasām dažādas grāmatas dažādos formātos. Pagājušajā nedēļā - 6. augustā - tika izdota Džeisona Merkoski ( Jason Merkoski ) grāmata  Burning the Page: the eBook Revolution and the Future of Reading . Šo grāmatu starp visām citām vērts pamanīt tāpēc vien, ka tās autors ir viens no slavenās Kindle tēviem. Taču grāmata nav tikai par Kindli, e-lasītājiem un e-grāmatām kā tādām. Šis ir kā ceļojums e-grāmatu industrijas aizkulisēs un digitālās kultūras straujajā ikdienā, kas maina lasīšanas paradumus un uzdod arvien vairāk (neatbildamu?) jautājumu.

Megaprieki pludmales burziņā

Redz', ja cilvēks ļaujas darbu, ideju un notikumu straumei, tad var gadīties tā, kā gadījās man, proti, iepeldēju tehnoloģiju vīru un dažu sievu burziņā, ko organizēja mobilo sakaru citādā kompānija   Bite  (paldies par ielūgumu Bites Ilzei). Vai es zināju, par ko būs tikšanās? Nē. Vai es nojautu, par ko būs tikšanās? Itin nemaz. Vai es vismaz pieņēmu , par ko varētu būt tikšanās, ja jau tiku sameklēta? Vienīgā man ticamā aizdoma varēja būt par to, ka ir radīts kaut kas ar izglītību un tehnoloģijām saistīts, jo tieši tas ir mans lauciņš. Nope, toties tagad esmu varen gudra par HD Voice un Bites megaprieku kontroles rīku. Bez ironijas!

Par stiprām sievietēm

Man ļoti patīk lasīt memuārliteratūru. Autobiogrāfijas, biogrāfijas, dienasgrāmatas, pirmās vai trešās personas vēstījums - tas pat nav svarīgi, ja varu izlasīt kādu domu graudiem bagātu aizkustinoša dzīvesstāsta grāmatu. Lai saspringtajā ikdienā rastu iedvesmu, enerģiju un ideju grūdienu , lielas cerības liku uz 2013. gada martā iznākušo Šerilas Sandbergas ( Sheryl Sandberg ) grāmatu  Lean in: Women, Work, and the Will to Lead . Vai Sandbergas vēstījums guva manu atzinību, kā to paveica Madlēnas Olbraitas  Madam Secretary  un Hilarijas Klinotnes  Living History ?

Trešais brauciens uz Stokholmu un kārtējā sajūsma

Stokholma kādā pelēkā dienā Mūžvecais teiciens "Nekad nesaki nekad" man ir vairāk nekā atspēlējies, jo simtiem reižu esmu teikusi, ka "nekad nebraukšu ar kuģi", bet nu jau labprātīgi piespiedu kārtā (jo pirmie divi braucieni bija dāvanas, bet trešais notika, pateicoties Andra laimīgajai rokai un iegūtajai dāvanu kartei loterijā) Stokholmā ir būts trešo reizi. Šķiet, ka pilsētu jau pārzinu gluži kā pusvietējais , taču šeit var atgriezties vēl un vēl, jo ikreiz ir ko skatīt. Kad gatavojāmies trešajam braucienam, bija skaidrs, ka jānokļūst tikai nesen, 2013. gada maijā, atvērtajā  ABBA the Museum  un  Nordic Museum , kas atrodas diezgan tuvu. Ja skaties šķīb i uz ideju apmeklēt muzejus, iesaku tomēr vēlreiz pārdomāt, jo ne kurā katrā muzejā ir sajūta kā lielā burziņā. 

Čārlijs, malā stāvētājs

Stīvena Čboski sarakstīto grāmatu  Čārlijs, malā stāvētājs  (oriģinālā  The Perks of Being a Wallflower ) nolēmu izlasīt tādēļ, ka krietnu laiku pirms tās tulkojuma iznākšanas interneta vidē - sociālajos tīklos, tviterī u.c. - tika sacelts pamatīgs troksnis par gaidāmo darbu. Gandrīz vai mazvērtības kompleksos iedzina, ka ne šo grāmatu biju manījusi angļu mēlē, ne pēc grāmatas motīviem paša autora režisēto filmu ar mazo potterzvaigzni Emmu Vatsoni redzējusi. Tiesa, ķēros klāt tulkojumam piesardzīgi, jo vai tad mazums pusaudžu gadiem veltīto grāmatu un kas tad šajā būtu tik atšķirīgs. Tici man - ir vērts vienu pēcpusdienu ziedot, lai šo 256. lpp. garo darbu izlasītu!

Vai mīlestība tiešām ilgst tikai trīs gadus?

Frederika Beigbedera darbu  Mīlestība ilgst trīs gadus  paņēmu lasīt tikai tāpēc, lai īstenotu ieceri pirms rudenī ieplānotā brauciena uz Parīzi izlasīt pēc iespējas vairāk franču autoru darbu un līdz ar to iepazīt arī Franciju, Parīzi un šīs zemes ļaužus iz romānu lappusēm. Pirmais šajā plānā realizētais darbs bija  Smalkjūtība , bet nu esmu iepazinusi arī provokatīvā, dumpinieciskā Beigbedera darbu. Un kā?

Par pusaudžiem un darbu

Varbūt viņi drīz pretendēs uz tavu darba vietu? Foto no BETT 2013. Vai atceries tālos 80tos (vai varbūt vēl senākus laikus) un savu pirmo darba pieredzi pusaudža gados? Ja ne pirmo īsto darbu, tad vismaz to darbu, par kuru vecāki maksāja no sava maciņa? Man no tīņa gadiem ir palikušas divas spilgtas epizodes: vienu vasaru es cītīgi nesu nodod visas tukšās piena/kefīra/rjažeņkas pudeles (jā, bija tādi laiki, kad šie šķidrumi tika pārdoti pudelēs, nevis tetrapakās) un krāju naudiņu, lai nopirktu ģitāru (nekas no tā visa nesanāca, jo vēlme muzicēt pārgāja tikpat ātri kā vasara), un otrā reize bija mēnesis kolhoza biešu vagās "pāraudzināšanas nolūkos" - vismaz tā to interpretēju es. Taču šajā nedēļā es gluži nevilšus biju lieciniece tam, kā vasaras darbiņā stājās kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis, un šī situācija man raisīja pārdomas.

Par pusaudžiem un valodu

Foto no BETT 2013 Šopēcpusdien, braucot no darba kopā ar saviem pusaudžiem, 16-gadīgā meita 12-gadīgajam brālim teica šādus vārdus: "Man vieglāk ir ar tevi sarunāties angļu valodā." Pasmaidīju un nodomāju par deja vu , jo tieši par to pirms pāris stundām runājām darbā sanāksmē, proti, mūsdienu pusaudži bieži vien savā starpā - gan ģimenē, gan draugu lokā - sazinās angļu valodā, jo šī valoda arvien vairāk sāk dominēt viņu vidē.

Par filologiem un darbiem

Šodien tviterī izlasīju apmēram šādu ierakstu: "Filoloģijas maģistra grāda ieguvēja lūdz piedāvāt jebkādu darbu." Klāt bija arī ironiska piezīme ar apmēram šādu tekstu: "Izlasi šo ierakstu, izvēloties, kurā programmā studēt." Tas lika man mazliet sašūmēties , jo neba tas, ka esi filoloģijas maģistrs, ir kā zīmogs uz pieres , ka darba tev nebūs. Viss ir katra cilvēka rokās, ko un kā viņš/viņa darīs ar gūtajām zināšanām. Un tomēr - te manas pārdomas, jo arī es esmu filoloģijas maģistrs, absolvējusi mūsu pašu LU angļus .

Kāda nezināma pērle - Ļubļana

Kad esi izceļojies siltas un tālas zemes, kad Ēģiptes piramīdas, Ņujorkas debeskrāpji vai Taizemes pludmales jau ir apnikušas, ir vērts paskatīties pēc kāda apslēpta dārgakmeņa tepat Eiropas vidienē - Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas, kurā man palaimējās nokļūt četru dienu komandējumā. Mierā es nevaru nosēdēt, bet esmu gatava izpētīt tuvāku un mazliet tālāku apkārtni. Uzreiz varu teikt, ka pilsētā esmu iemīlējusies un noteikti tajā vēlētos atgriezties kādā atvaļinājumā uz ilgāku laiku kopā ar ģimeni. Tad ko nu sevī slēpj šī pērle Ļubļana?

Smalkjūtība, astrālais tukšums un paklājs kā sajūtu slepkava

Francija. Parīze. Francūzietes. Franču mīlētāji. Franču romāns. Šķiet, ka katram mums ir savas asociācijas ar ikkatru šo vārdu, bet diez vai būšu smagi kļūdījusies, ja minēšu, ka vairumam no mums tie saistās ar "elegance", "izsmalcinātība" un "kaisle". Franču rakstnieka Dāvida Foenkinosa romāns  Smalkjūtība  ir tieši tāds - eleganti izsmalcinātas kaisles apņemts.

Kā Lielais Neits pārspēja pats sevi

Hei! Vai esi sēdējis mācību stundā un brīnījies, kā skolotāji var zināt, ka tieši Tu nezini atbildi uz uzdoto jautājumu? Un patiešām dusmojies, kāpēc šādos brīžos izsauc tieši Tevi? Nekas nav mainījies - arī mūsdienu 6. klases skolniekam Neitam Raitam ir aizdomas, ka skolotāji spēj saost gluži kā suņi, kad viņš nezina atbildi. Ak vai, šī sajūta ir tik nomācoša, ka pavada Neitu pat sapņos. Tieši tā sākas Linkolna Pīrsa grāmata ar asprātīgajiem komiksu iestarpinājumiem   Lielais Neits pārspēj pats sevi , kas sniegs pāris atpūtas un smieklu stundas kā mazajiem lasītājiem, tā arī pieaugušajiem. Tieši tā šo grāmatu lasīju es kopā ar savu sestklasnieku - grāmata pa vidu un smejamies abi.

Ko nu: pusaudzim ir alerģija pret vecākiem?

Ir tāds pavēlāks sestdienas rīts. Mamma tīņiem - dēlam un meitai: "Jāceļas beidzot augšā!" Pēc stundas ceturkšņa: "Jūs dzirdējāt, ka jāceļas augšā?" Nu jau pēc diviem stundas ceturkšņiem tikai meitai: "Vai tu, lūdzu, vari beidzot celties augšā?" Ir pagājusi stunda no pirmā "cēliena", kad mammas balss jau dusmīgāk saka: "Lūdzu, tūlīt pat celies augšā!" Pēc pusstundas no savas istabas (beidzot!) izveļas tīnis. Svētdienas vakars. Tētis tīņiem - tam pašam dēlam un tai pašai meitai: "Kā jūs varat teikt, ka jums nekas nav uzdots! Paskatieties e-klasē! Abiem uz rītdienu ir mājasdarbi!" Pēc pusstundas: "Nu jūs beidzot sāksiet mācīties?" Pēc divām stundām: "Nu cik reižu man jāsaka, ka beidzot ir jāizpilda mājasdarbi!" Kad pulkstenis tuvojas pusnakts stundai, tēva balss jau gluži skarba: "Vai tad tiešām vienreiz nevar mājasdarbus sākt pildīt tā, lai visi var normālā laikā aiziet gulēt?" Pazīstamas s

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Quo vadis, tehnoloģijas? jeb pretī jaunajam digitālajam laikmetam

Iedomājies savas darbdienas rītu pavisam tuvā nākotnē! Nē, tevi nemodina spalgs modinātāja zvans vai mobilā telefona mūzika. Noteiktā laikā tevi modina personalizēts smaržīgas kafijas aromāts, aizkari automātiski atveras, istabā iepludinot rīta ausmu, bet augsto tehnoloģiju gulta sniedz patīkamu rīta masāžu. Lieki piebilst, ka matracis nakts garumā ir rūpīgi kontrolējis tavu miega ritmu, tādējādi nodrošinot, ka pamodināšana neizjauc miega dziļo fāzi. Ar vieglu rokas kustību tu pats kontrolē apgaismojuma intensitāti, mūzikas skaļumu un istabas temperatūru. Tu pasniedzies pēc auskariem, kas dienas garumā kontrolē asinspiedienu un signalizē, ja nepieciešams lietot medikamentus. Vai šis nav lieliskas dienas sākums? Tik burvīgu un idillisku ainu uzbur 23. aprīlī izdotās grāmatas  The New Digital Age  autori Ēriks Šmits un Džareds Koens, labi zināmais  tehnoloģiju guru un drošības jautājumu eksperts, taču patiesībā darbs aicina aizdomāties par to, kurp ejam un kā attīstās cilvēku un teh

Par to es domāšu rīt

Var teikt, ka mākslas darbs ir sasniedzis savu mērķi brīdī, ja skatītājam ir radījis katarsi - līdzpārdzīvojumu. Pēdējo mēnešu laikā to paveikušas trīs lieliskas izrādes, kuras esmu noskatījusies, proti,  "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī, kā arī "Oņegins" un "Vējiem līdzi" Dailes teātrī. Tieši par pēdējo kā visjaunāko no šīm izrādēm tad arī manas pārdomas.

Par grāmatām

23. aprīlī atzīmē Pasaules grāmatu dienu (par to angliski ir  šeit ), turklāt vairākās valstīs dienas ietvaros tiek runāts arī par autortiesību jautājumiem. Šī ir vienlaikus gan svinību, gan pārdomu diena. Te dažas manas domas kā cilvēkam, kuram grāmata ir viena no lielākajām dzīves baudām un ierindojas Maslova vajadzību piramīdas pašā pamatā.

Kas par "zvēru" ir koučings?

Vai atceries "tālos" 80-tos un 90-tos, kad teju vai katram mājās grāmatplauktā uzradās  Deila Kārnegī  padomu grāmatas par to, kā iepatikties sarunbiedram, kā ietekmēt cilvēkus un arī kā beigt uztraukties un beidzot sākt dzīvot? Tas nekas, ka viņa darbi bija sarakstīti 20.gs. pirmajā pusē! Mūsdienās Kārnegī padomus var pārtrumpot tikai modē nākušais "koučings". Droši vien daudziem - tāpat kā man! - vārds "koučings" asociējas ar sportu un trenera darbu, turklāt šķiet gana nelatvisks . Tiesa, pāris pēdējos gados koučings ir bieži dzirdēts vārds, tāpēc, ieraugot nesen iznākušo Džona Vitmora grāmatu  Koučings sasniegumiem , vēlējos to izlasīt, lai saprastu reizi par visām reizēm - kas tad ir šis "zvērs" koučings.

Tev nav YSL somiņa? Ak, nabadzīte...

Uz šo ierakstu mani uzvedināja divas savā starpā nesaistītas lietas. Pirmkārt, pirms dažām dienām - svētdienas vakarā, ja gribam būt precīzi, - tviterī  sākās sabiedrības dāmu domu apmaiņa par to, vai sieviete pēc 30 gadu vecuma var atļauties savus ikdienas pričendāļus likt plastikāta  somā. Otrkārt, uz kādreiz slavenās "Sarkanās zvaigznes" brūkošajām sienām pie VEF tilta ikvienu sveicina jauns tirdzniecības parka (jā, tā šis t/c sevi dēvē oficiāli) plakāts ar tekstu "Neizvēlies garlaicību, izvēlies Alfu!". Tātad manas pārdomas par patērētāju sabiedrību.

Dižonas sinepes un apelsīnu marmelāde? Tiešām?

Man negaršo sinepes. Taču man patīk gatavot, un man patīk smalki ēdieni, kas turklāt solās būt gardi. Tādēļ varu upurēties un likt ēdienam klāt arī sinepes. Svētdiena ir īstais laiks, lai priecētu ģimenes garšas kārpiņas, tādēļ padalos ar žurāla "Četras sezonas" aprīļa numurā ievietoto recepti, kurā ieviesu pavisam nelielas korekcijas.

Maziem detektīvmīļiem

Atceries, kad mēs bijām "mazi tīņi", viena no grāmatām, kuru teju vai katrs no mums pārlasīja vairākas reizes, bija Ērika Kestnera "Emīls un Berlīnes zēni". Tajā spraigais sižets ļāva mums sekot līdzi Emīla un viņa draugu piedzīvojumiem, dzenoties pakaļ noziedzniekam un veiksmīgi noķerot ilgi meklētu banku laupītāju. Kopš "Emīla lietas" ir pagājušas daudzas ziemas (tici vai nē, bet Kestnera darbam ir vectēva cienīgs vecums - 84 gadi, tas ir sarakstīts tālajā 1929. gadā ), tomēr tas joprojām daudziem no mums ir spilgtā atmiņā. Tad nu tagad mūsu bērniem arī ir kāds tikpat spilgts "mazais detektīvzellis" vārdā Teodors Būns, kura tēvs ir spraigo detektīvromānu autors  Džons Grišams . 

Par beigtiem roņiem, suni maza mūļa lielumā, karalisko ģimeni kā ziepju operu un darbu, kas priecē

Ja esi kādā sociālizācijas pasākumā jeb burziņā un izdzirdi vārdu "Džeremijs Klārksons", sliktākais, ko vari izdarīt, ir ieplest acis un pajautāt: "Kas tas tāds?". Šajā brīdī tu riskē tapt laipni izraidīts no pasākuma vai - un tici man, tas ir labākajā gadījumā! - saņemt dzirkstošu smieklu šalti no visiem apkārtējiem, kas būs dzirdējuši tavu jautājumu. Un nebrīnies, ka visa vakara gaitā uz tevi tiks rādīts ar pirkstu. Mūsdienās nezināt, kas ir Džeremijs Klārksons, var izrādīties tikpat veselībai kaitīgi kā viduslaikos skaļi atzīt, ka Saule ir Visuma centrā. Jo Džeremijs Klārksons ir starp tiem TV stāriem , kurus atpazīst arī meitenes, kas neinteresējas par jaudīgiem, stilīgiem un jauniem autiņiem , kas tiek aprunāti BBC raidījumā "Top Gear" jeb latviski "Gāzi grīdā!". Klārksons ir asprātīgs viedokļa paudējs, kura domas nu ikviens var iepazīt arī latviski darbā Sasodīts! .

Kā atminēt Apple noslēpumus?

Turot rokās nupat iznākušo Adama Lešinska grāmatu  Apple noslēpumi , mana pirmā doma bija: va vellos , kāpēc ilgi gaidītais darbs par leģendām un mītiem apvīto superbagātības pelnošo uzņēmumu dienasgaismu ierauga vampīrābolu vāciņos? Papētot sīkāk citus šīs grāmatas izdevumus (piemēram, šo ), ātri vien secinu, ka Apple laikam tik ļoti cenšas kontrolēt savu logo - pusaizkosto ābolīti -, ka i uz grāmatas vāka to neļauj izmantot. Lūk, par šo tad arī ir grāmata - uzņēmumu, kurā paši darbinieki seko līdzi jauno produktu prezentācijām, lai uzzinātu, pie kādu produktu ražošanas tad nu ir strādājuši.

Kad runas ar darbiem nesaskan

Šo ierakstu sāku rakstīt, atrodoties pedagogu tālākizglītības kursos. Doma, kas šoreiz izskanēja diskusijā, atkārtojas ikreiz, tāpēc domāju, ka ir to vērts mazliet aprakstīt. Caur puķēm runājot - ko darīt situācijā, kad izglītības sistēmā pārmaiņu runas nesaskan ar reāliem darbiem.

Saki "jā!" aizraujošām mācību stundām!

Tieši šādi varētu pārfrāzēt Rona Klārka grāmatas  "Nost ar garlaicīgām mācību stundām!"  saukli - sacīsim "jā!" aizraujošam mācību procesam! Un to taču vēlamies mēs visi - paši skolotāji, mēs, vecāki, kā arī skolēni. Klārka sarakstītā grāmata, iespējams, Latvijā neradīs tādu izglītības sistēmas apvērsumu, lai ikviens no 101 padoma arī tiktu ieviests ikdienas dzīvē, taču šo grāmatu būtu ļoti noderīgi izlasīt ikvienam pedagogam un vecākam, lai pārdomātu, kā mazpamazītiņam varētu Klārka atziņas attiecināt arī uz mūsu izglītības sistēmas tradīcijām. Tātad - ko īsti Rons Klārks mudina iesākt?

Kivi pufkūciņas

Ārā ir brīnišķīgi ziemīga svētdiena, kad pirmajā pavasara mēnesī sals joprojām nežēlīgi kniebj vaigos un degunā, tāpēc man kā siltummīlim labāk patīk šo laiku pavadīt virtuvē, meistarojot ko jaunu ģimenes palutināšanai. Šoreiz stāsts ir par ļoti viegli pagatavojamām kivi pufkūciņām, kuru radīšanai iedvesmu esmu smēlusies no  žurnāla "Četras sezonas" marta numura , oriģinālo recepti nedaudz pamainot.

Pasaules lasīšanas diena 2013

Vai zini, kas ir šī panda? Tā simbolizē šīgada World Read Aloud Day 2013 (brīvā tulkojumā tā varētu būt "Pasaules skaļlasīšanas diena 2013") un aicina mūs visus iesaistīties šīs dienas popularizēšanā. Kāpēc gan man, tev un vēl daudziem tūkstošiem cilvēku būtu jāveicina sabiedrības izpratne par World Read Aloud Day mērķiem?

Pārdomas par izstādi "Skola 2013"

Četras dienas no 28. februāra līdz 3. martam Ķīpsalas izstāžu hallēs norisinājās divas paralēlas izstādes - visu grāmatmīļu tikšanās jeb Grāmatu svētki un zinības alkstošo pulcēšanās izstādē "Skola 2013". Šoreiz nedaudz pārdomas par pēdējo minēto kā vecākam, nevis profesionālam "urķim".

Runāt

"Šis ir mans pirmais rīts vidusskolā. Man ir septiņas jaunas klades, svārki, ko nevaru ciest, un sāpošs vēders." Tieši šādi sākas Lorijas Holsas Andersones grāmata  Runāt  (oriģinālā - "Speak", izdota 1999. gadā). Varētu domāt, ka šis ir kārtējais pusaudžiem domātais romāns par skolas gadiem, draudzību, mīlu un nedienām, kā viņš uz mani paskatījās un kur tu vazājies apkārt tekstiem. Nē, šis ir klīniski daudz smagāks gadījums jeb darbs, kurš vienaldzīgu neatstās nevienu un, manuprāt, būtu jāiekļauj skolas obligātās literatūras un "Bērnu žūrijas" vērtējamo grāmatu sarakstā. Tas būtu jālasa pedagogiem kādā sanāksmē un vecākiem - vecāku sapulču laikā. Kāpēc?

Mazajiem lasītājiem

Lai pirmsskolas vecuma bērnu ieinteresētu paņemt rokās grāmatu, īstenībā nemaz tik daudz nevajag - tikai košu grāmatu (vēlams) biezām lapām (vēlams) bērnam piemērotā lielumā (vēlams). Un mazliet brīva laika pieaugušajam, lai palīdzētu bērnam un padarbotos kopā. Šoreiz par četrām šādām jaunām grāmatām.

Par modi un grāmatām

Angļu valodā labi zināms ir saīsinājums LBD, kas nozīmē "Little Black Dress" jeb kokteiļkleitiņa. Melnā, protams, visklasiskākā. Bet vai zināji, ka interneta vidē arvien stabilāk sevi apliecina atslēgvārdu virknējums #booksarethenewblack ("books are the new black"), ko cilvēku valodā var tulkot kā "grāmatas ir stilīgas!". Tad kā rokrokā iet mode un grāmatas?

Facebook efekts jeb ieskats Cukerberga smilšu kastē

Šķiet, ka teju katrs, kas "dzīvojas internetā", ir kādā no sociālajiem tīkliem. Vai šis tīkls būtu draugiem.lv, LinkedIn, Facebook vai kāds cits vairs pat nav svarīgi. Deivida Kērkpatrika sarakstītajai grāmatai  Facebook efekts  uz pirmā vāka lasāms, ka tā ir "Stāsts par uzņēmumu, kas apvieno visu pasauli". Melots nav, jo Facebook taustekņi tiešām sniedzas no Kalifornijas saulainajām pludmalēm līdz  Riodežaneiro krāšņo karnevālu norises vietām, no Austrālijas meža ugunsgrēku plosītiem nostūriem līdz Sīrijas karojošajiem, no pazudušiem suņiem līdz palīgā saucošiem bērniem. Visi ir TUR. Un tur ir arī VIŅŠ - šīs impērijas radītājs Marks Cukerbergs.

7 atziņas no BETT izstādes Londonā

Trešo janvāri pēc kārtas dažas dienas esmu pavadījusi Londonā BETT izstādē, kas no 1985. gada pamazām ir izaugusi par arvien lielāku izglītības un tehnoloģiju jautājumiem veltītu  pasākumu  un nu jau  droši vien nebūtu dēvējama par British , bet gan International. Te manas septiņas atziņas no šīgada izstādes.