Trolejbuss

Šī, kā jau jūs ziniet, ir Kori. Mana visīpašākā draudzene, kura katru rītu savu pamošanos atzīmē, man gultā nolaizot seju. Viņa pati noteikti neapzinās, cik daudz ir devusi man un visai ģimenei šī kopdzīves gada laikā. Kā viena no mūsu ģimenes, arī viņai pienākas vis-vis-vislabākais, ko mēs varam sunim dot (tāpat kā kaķim), tāpēc šajā ierakstā, kas top uz visnotaļ emocionālas stīgas, gribētos likt aizdomāties par to, ka suņa ienākšana ģimenē nenozīmē tikai "pabarot", "iet pastaigās" un "vakcinēt reizi gadā". Vārdsakot, nedaudz par sunīti un finansēm. Laimīgas nejaušības dēļ (pirms sterilizācijas operācijas tika piedāvāts veikt asins analīzes, kas līdz trīs gadu vecumam pirms operācijām neesot obligāti) visnotaļ dzīvespriecīgā Kori jau astoņu mēnešu vecumā atklājās šādas tādas aknu rādītāju novirzes no normas, tāpēc stāsti par to , kā es Kori katru rītu pasniedzu mišelin zvaigznīšu ēdienus, ir tiklab suņa kaprīžu kā dzīves realitātes diktētas prasības, lai...

Pagājušajās brīvdienās pieķēru sevi domājam, ka ilgstoša slimošana patiesībā arī prasa nemitīgu plānošanu un dienas režīmu. Vismaz manā kājas ārstēšanas procesā viss šķiet sadalīts laika nogriežņos. Šodiena, 12. augusts, ir šāda viena nogriežņa atzīme, jo tieši pirms mēneša atsāku kājas vingrināšanas nodarbības fizioterapeites uzraudzībā. Šis nu būtu gana nozīmīgs brīdis, lai es atkal atskaitītos, kas notiek manā ikdienā.

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību" . Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.

Manas ģimenes ikdiena ir kā labi ieeļļots mehānisms. Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Mans stilīgais gaisa zābaks Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija , "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.

Tā Katons ārstē man kāju Ko jūs darītu un kāda būtu jūsu reakcija, ja ārsts jums pateiktu, ka turpmākos trīs mēnešus, kas turklāt iegadās vasarā, nāksies pavadīt visnotaļ ierobežotu kustību amplitūdā? Padomājiet minūtīti, pirms sev atbildiet! Un pēc tam padomājiet vēlreiz 60 sekundes, vai tiešām atbilde būtu tāda pati? Kad pārgājusi ir mana pirmā reakcija pēc šāda ārsta paziņojuma, galvā teju vai gaismas ātrumā nēsājas tikai melnais caurums. Help! Ko es tiešām tagad sadarīšu?

Tur aiz mākoņiem ir saule... Es joprojām sevi saucu par ļoti izturīgu cilvēku. Man vismaz šķiet, ka esmu izturīga. Un ļoti neatkarīga. Pati-visu-varu-ar-visu-tikt-galā. Līdz vakardienai biju ģībusi vai taisījusies ģībt tieši trīs reizes. Pirmā reize bija karstā vasaras dienā agrīnā jaunībā, kad, par laimi, "atslēdzos" istabā vecāku klātbūtnē. Divas nākamās reizes bija pagalam dīvainas un atgadījās pirms dažiem gadiem, liekot man domāt, ka sirgstu ar torņu augstuma fobiju, jo viena reize bija tepat Kurzemes puses bākā, bet otra reize bija Polijā baznīcas smailē. Vakardien bija ceturtā reize un ietilpst stāstā par to, kā es ārstēju kājas. Un te nu ir jautājums par to, kāds gan ģībšanai ir sakars ar kājas ārstēšanu?

Iesaistoties dažādos izaicinājumos, pat ja tie ir ar paša izvēlētiem nosacījumiem, nekad nevar zināt, kā viss process noritēs. Vēl sarežģītāk, ja izaicinājums ir ilgtermiņa. Taču savā maija un jūnija lasīšanas izaicinājumā es sapratu, ka arī grāmatu pasaulē es arī varu uzvesties kā niķīgs bērns, kā dumpinieks arī tad, ja runa ir par gana sensitīviem tematiem. Tad nu piedāvāju ieskatīties, kā man ir veicies ar savu lasīšanas izaicinājumu maijā un jūnijā , kad attiecīgi lasīju darbu par garīguma jautājumiem un veselības grāmatu.

Iespējams, ka daudzi, gluži tāpat kā es, izdzirdot, ka izdota grāmata ar nosaukumu "Par zarnu šarmu" , izbrīnā iepletīs acis un iesauksies "Ko? Kas?". Patiesību sakot, neparastais nosaukums bija vienīgais iemesls, kāpēc es paņēmu rokās šo grāmatu un vēlējos "tikai ieskatīties", bet tikpat ātri arī pievērsos grāmatas rūpīgai lasīšanai. Vācijā šis Džūlijas Endersas sarakstītais garadarbs ar Džilas Endersas ilustrācijām esot dižpārdoklis, un pēc grāmatas izlasīšanas arī man ir skaidrs, ka Latvijā veselības literatūras listē darbs var pretendēt uz ko līdzīgu.