Trolejbuss

  Klāt solītais otrais apakšraksts par to, kā tad ir ikdienā dzīvot kopā ar korgiju dzīvoklī, un šoreiz par patiešām ikdienišķām lietām.  Gatavoties pirmā kucēna ienākšanai mājās ir gluži kā pirmdzimtā gaidībām. Āaaaa, help! Kas jāsteidz pirkt, ko var atlikt uz vēlāku? Guļamvieta, paladziņi, trauki, rotaļlietas, kucēnu barība... Fūuuu, viss! Ak nē!!! Viņam/viņai taču arī nagi būs jāgriež un reižu reizēm kažoks jāizķemmē! Vārdsakot, tāda paaugstināta adrenalīna koncentrācija ir nemitīgi, līdz tas pūku kamols ieveļas jaunajā mājvietā un saimnieki var sākt domāt racionāli. Un kāda tad ir mūsu ikdiena ar korgiju? Gatavojoties mūsmājās sagaidīt Kori, visvairāk ieklausījos kolēģes un pieredzējušās "suņu mammas" Kristīnes padomos, un viens no tiem bija šāds: "Kad suni sāksiet vest ārā, iemāciet uzreiz pēc ienākšanas iekšā notīrīt kājas". Lai gan nereti aprakstos par korgijiem minēts, ka zemā vēdera dēļ/īso kāju dēļ viņiem pēc pastaigām ir netīra pavēdere, nav tā, ka Kori

  Kad iepriekšējā raksta beigās biju apņēmības pilna nākamo ierakstu veltīt ikdienai ar korgiju, nebiju apjautusi, cik grūti šķietami vienkāršo būs paveikt. Pirkmārt, tieši šajā laikā vienā no korgiju mīļotāju grupām parādījās kāda interesenta jautājums par to, kāda tad ir ikdiena ar šīs šķirnes suni (ak, un es uzreiz nopriecājos, ka cilvēkus interesē šie jautājumi, pirms tiek paņemts kucēns!). Otrkāt, jo vairāk domāju par ikdienu ar korgiju, jo vairāk sapratu, ka nav tāda viena "standarta korgija". Treškārt, man nācās atzīt, ka ar vienu apkopojošu rakstu par korgiju nepietiks. Tā nu diskusijās ar sevi nolēmu, ka pirmā raksta daļa būs par to, kāds tad vispār ir korgijs, pēc tam aprakstīšu tieši mūsu ikdienas pieredzi par to, cik viegli vai grūti ir ar korgiju dzīvoklī, bet visbeidzot tomēr būs subjektīvie novērojumi par tēmu "ko grāmatas tev nestāsta". Lai gan ikdienā cilvēki korgijus sauc par "korgijiem", patiesībā ir Velsas korgiji kardigani un Velsas ko

  2023. gada rudenī latviešu valodā publicētā Bonijas Gārmesas grāmata "Ķīmijas stundas" ir pelnījusi atsevišķu ierakstu (un es ļoti ceru, ka par šo darbu uzrakstīšu arī garākas pārdomas), taču viens tēls tajā ir īpaši izceļams - suns Pusseptiņi. Jā, suņa vārds ir Pusseptiņi. Šķietami parasts suns, kurš izbrāķēts kā sprādzienbīstamo priekšmetu meklētājs armijā, nonāk uz ielas, lai "pieteiktos" par mājdzīvnieku ķīmiķu pāra dzīvē, un tāpēc darbdienas rītā tiek likts automašīnā, lai dotos līdzi uz institūta laboratoriju. Tad varam izlasīt šādu atziņu: “Mēs viņu uzmanīsim,” Kalvins sacīja. “Sunim nav veselīgi palikt vienam augām dienām. Viņam ir vajadzīgs stimuls.” Par Pusseptiņi neparasto dabu noteikti varētu rakstīt atsevišķu ierakstu, taču galvenā doma šajā citātā, protams, ir tā, ka suns ir ģimenes loceklis, par kuru ir tāpat jārūpējas kā par bērniem, un neviens taču neatstāj mazus bērnus vienus pašus mājās, kamēr vecāki ir darbos. Vismaz tā tam līdz kādam saprātīga