Trolejbuss

Ja esi kādā sociālizācijas pasākumā jeb burziņā un izdzirdi vārdu "Džeremijs Klārksons", sliktākais, ko vari izdarīt, ir ieplest acis un pajautāt: "Kas tas tāds?". Šajā brīdī tu riskē tapt laipni izraidīts no pasākuma vai - un tici man, tas ir labākajā gadījumā! - saņemt dzirkstošu smieklu šalti no visiem apkārtējiem, kas būs dzirdējuši tavu jautājumu. Un nebrīnies, ka visa vakara gaitā uz tevi tiks rādīts ar pirkstu. Mūsdienās nezināt, kas ir Džeremijs Klārksons, var izrādīties tikpat veselībai kaitīgi kā viduslaikos skaļi atzīt, ka Saule ir Visuma centrā. Jo Džeremijs Klārksons ir starp tiem TV stāriem , kurus atpazīst arī meitenes, kas neinteresējas par jaudīgiem, stilīgiem un jauniem autiņiem , kas tiek aprunāti BBC raidījumā "Top Gear" jeb latviski "Gāzi grīdā!". Klārksons ir asprātīgs viedokļa paudējs, kura domas nu ikviens var iepazīt arī latviski darbā Sasodīts! .

Viens no cilvēka psihiskās veselības rādītājiem esot spēja veselīgi pasmieties pašam par sevi. Lūk, tad es šovakar gardi varu smieties pati par sevi, sieviešu mūžīgo vājību ja ne būt, tad vismaz justies skaisti, kā arī pusstundas laikā novērotajām pārdevējām trīs dažādos veikalos vienā tirdzniecības centrā.

Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto  Gardo vistiņu nedēļa , nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".

Par Lorēnas Veisbergeres grāmatu "Sātans Prada brunčos" biju dzirdējusi daudz, arī par filmu zināju, taču nedz vienu, nedz otru nebiju lasījusi un skatījusies līdz šīm Jāņu brīvdienām, kuras bija gaidāmas lietainas, tāpēc jau savlaicīgi apbruņojos ar šo  grāmatu , jo atkal šķita pienākusi tā reize, kad rokā jāņem viegls, ātri lasāms, humorpilns darbiņš iz sērijas - izlasīju un aizmirstu. Vienkārši bestsellers/dižpārdoklis. Ātrais secinājums, aizsteidzoties pa priekšu visam citam, - ņem un izlasi, ja darbā viss ir līdz kaklam , darbu gūzmai neredzi gala, Saule spīd spožāk pa visiem logiem, tikai ne tavējo, un iespējams, ka tieši pēc grāmatas izlasīšanas varēsi atviegloti uzelpot un teikt, ka īstenībā tava dzīve ir vismaz pusparadīze Zemes virsū! Tātad...

Par zviedru autora Jūnasa Jūnasona darbu " Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda " biju dzirdējusi un lasījusi iepriekš, tiesa gan, raksti vairāk bija kā pārmetumi anglofonajām zemēm, kas šo tīrradni nelaiž iekšā savos tirgos, tas ir, neizdod tulkojumus angļu valodā. Arī pašlaik Amazon.com paziņo, ka ar maksimālajām piecām zvaigznītēm novērtētā grāmata būs pieejama tikai no šī gada 11. septembra. Jā, par tiesībām angļu mēlē runājošos lasītājus iepazīstināt ir jācīnās ne tikai Stīga Lārsona  amatbrālim , un Jūnasona darba nokļūšana Lielbritānijā  vien ir atsevišķa romāna vērts stāsts, tāpēc jo priecīgāku mani dara fakts, ka latviešiem ar humora izjūtu viss ir kārtībā un simtgadīgā večuka piedzīvojumiem varam līdzi dzīvot latviešu valodā. Tātad kā tur bija ar tiem miljoniem, Molotovu un Einšteinu saimi?