Trolejbuss

  2023. gada rudenī latviešu valodā publicētā Bonijas Gārmesas grāmata "Ķīmijas stundas" ir pelnījusi atsevišķu ierakstu (un es ļoti ceru, ka par šo darbu uzrakstīšu arī garākas pārdomas), taču viens tēls tajā ir īpaši izceļams - suns Pusseptiņi. Jā, suņa vārds ir Pusseptiņi. Šķietami parasts suns, kurš izbrāķēts kā sprādzienbīstamo priekšmetu meklētājs armijā, nonāk uz ielas, lai "pieteiktos" par mājdzīvnieku ķīmiķu pāra dzīvē, un tāpēc darbdienas rītā tiek likts automašīnā, lai dotos līdzi uz institūta laboratoriju. Tad varam izlasīt šādu atziņu: “Mēs viņu uzmanīsim,” Kalvins sacīja. “Sunim nav veselīgi palikt vienam augām dienām. Viņam ir vajadzīgs stimuls.” Par Pusseptiņi neparasto dabu noteikti varētu rakstīt atsevišķu ierakstu, taču galvenā doma šajā citātā, protams, ir tā, ka suns ir ģimenes loceklis, par kuru ir tāpat jārūpējas kā par bērniem, un neviens taču neatstāj mazus bērnus vienus pašus mājās, kamēr vecāki ir darbos. Vismaz tā tam līdz kādam saprātīga...

Grāmatas mani mēdz "uzrunāt" pēc dažādiem apsvērumiem: vāka noformējuma, virsraksta, atsauksmēm, autora personības un sazin vēl kā. Kellijas Viljamsas Braunas grāmatu  Pieaugšana. 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi  izvēlējos tieši vāka dēļ, turklāt izvēlējos lasīt e-grāmatu. Uzreiz gan arī piebildīšu, ka tieši grāmatas nosaukums bija tas, kas vēlējās mani "atbaidīt" no šīs grāmatas lasīšanas, jo kā visnotaļ pieaugušam cilvēkam man nav vajadzīgi ne 468, ne 1000 padomi patstāvīgai dzīvei, un  es vispār neciešu grāmatas, kas sola sakārtot dzīvi kādā noteiktā soļu skaitā. Bet nu vērsim pie ragiem jeb ķeramies pie grāmatas satura.

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde? 

Varbūt viņi drīz pretendēs uz tavu darba vietu? Foto no BETT 2013. Vai atceries tālos 80tos (vai varbūt vēl senākus laikus) un savu pirmo darba pieredzi pusaudža gados? Ja ne pirmo īsto darbu, tad vismaz to darbu, par kuru vecāki maksāja no sava maciņa? Man no tīņa gadiem ir palikušas divas spilgtas epizodes: vienu vasaru es cītīgi nesu nodod visas tukšās piena/kefīra/rjažeņkas pudeles (jā, bija tādi laiki, kad šie šķidrumi tika pārdoti pudelēs, nevis tetrapakās) un krāju naudiņu, lai nopirktu ģitāru (nekas no tā visa nesanāca, jo vēlme muzicēt pārgāja tikpat ātri kā vasara), un otrā reize bija mēnesis kolhoza biešu vagās "pāraudzināšanas nolūkos" - vismaz tā to interpretēju es. Taču šajā nedēļā es gluži nevilšus biju lieciniece tam, kā vasaras darbiņā stājās kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis, un šī situācija man raisīja pārdomas.

Šodien tviterī izlasīju apmēram šādu ierakstu: "Filoloģijas maģistra grāda ieguvēja lūdz piedāvāt jebkādu darbu." Klāt bija arī ironiska piezīme ar apmēram šādu tekstu: "Izlasi šo ierakstu, izvēloties, kurā programmā studēt." Tas lika man mazliet sašūmēties , jo neba tas, ka esi filoloģijas maģistrs, ir kā zīmogs uz pieres , ka darba tev nebūs. Viss ir katra cilvēka rokās, ko un kā viņš/viņa darīs ar gūtajām zināšanām. Un tomēr - te manas pārdomas, jo arī es esmu filoloģijas maģistrs, absolvējusi mūsu pašu LU angļus .

Vai atceries "tālos" 80-tos un 90-tos, kad teju vai katram mājās grāmatplauktā uzradās  Deila Kārnegī  padomu grāmatas par to, kā iepatikties sarunbiedram, kā ietekmēt cilvēkus un arī kā beigt uztraukties un beidzot sākt dzīvot? Tas nekas, ka viņa darbi bija sarakstīti 20.gs. pirmajā pusē! Mūsdienās Kārnegī padomus var pārtrumpot tikai modē nākušais "koučings". Droši vien daudziem - tāpat kā man! - vārds "koučings" asociējas ar sportu un trenera darbu, turklāt šķiet gana nelatvisks . Tiesa, pāris pēdējos gados koučings ir bieži dzirdēts vārds, tāpēc, ieraugot nesen iznākušo Džona Vitmora grāmatu  Koučings sasniegumiem , vēlējos to izlasīt, lai saprastu reizi par visām reizēm - kas tad ir šis "zvērs" koučings.

Pirms pāris dienām izlasīju interesantu ziņu , proti, šodiena ir tā laimīgā diena, kad plašāka publika tiks iepazīstināta ar videospēli  Happy Hour , kuru tagad izmantošot... personāla atlasē! Ja esi iepazinies ar Happy Hour aprakstu, tad zini, ka šajā spēlē tu esi bārmenis, kuram dažādiem apmeklētājiem jāpasniedz dzērieni. Hmmm, kā veiksmīga Happy Hour spēlēšana var dot cerības uz darbu?