Trolejbuss

Vēl nav pagājušas pat 24 stundas kopš Latvijas Republikas (pašreizējā) prezidenta Valda Zatlera (emocionālā) paziņojuma par Saeimas 100 "gudro" atlaišanu, ja vien tauta tā lems referendumā, kuram nav pat nepieciešams minimālais kvorums. Skaidrs, ka Latvija 28. maijā plkst. 21 sadalījās tajos, kas sekoja līdzi politikai, un tajos, kas sekoja līdzi Eiropas lielajam futbolam starp Mančesteras un Barselonas (viņi tad arī uzvarēja) komandām. Lielākā daļa tomēr centās paspēt uz abiem notikumiem. Pirms stundas man radās vēlēšanās paskatīties, vai kādi no pasaules lielajiem un varenajiem plašsaziņas līdzekļiem nemin arī Latvijas jaunākos notikumus (diezgan pabriesmīgi vakardienas vēlajā LNT pārraidē izskanēja runas par "pulksten 9 kā politiskās krīzes" sākuma laiku - liekas, ka šie politikas guru tādā siltumnīcas gaisotnē dzīvojušies). Nē, nevienu nevaru iepriecināt: ne BBC, ne CNN un New York Times Latvijai nevelta pārredzamu teksta vietu uz ekrāna. Taču izrādās, ka pas...

Lūgtum nelasīt cilvēkiem ar vājiem nerviem un tiem bērnu vecākiem, kuri dodas uz parku skrituļot, līdzi ņemot dezinficējošus šķīdumus brūču apstrādei katram-gadījumam-ja-nu-kaut-kas-notiks! Ir ceturtdienas vakars tā ap astoņiem. Vecāki (= mēs) priecīgi, ka nu jau krietnu laiku 7. un 4. klases bērniem skolotāji neko neuzdod pildīt mājās. Grāmatas nodotas, atzīmes jau izliktas un ir pat pārsteidzoši superlabas, ņemot vērā gudro galvu palaišanos slinkumā. Bērni (viņi = meita + dēls) priecīgi, ka nu var izčīkstēt katrs sēdēt pie datora 20 minūtes. Vecāki pārlaimīgi, ka ir nenormāls vakars. Tas pats ceturtdienas vakars tā ap deviņiem pēc Simpsonu jau redzētās sērijas noskatīšanās 1953. reizi. Boring. Un tad patiešām sākas mūsu ģimenes pavisam normālais vakars. Dēls: "Es izmirsu pateikt, ka man rīt vajadzēs klases tīrīšanas līdzekļus." Mamma: "Kas tev jāņem līdzi?" Dēls: "Es nezinu." Māte: "Bet ko tev teica ņemt līdzi?" Dēls: "Es ne...

Saldējums man ir garšojis vienmēr, turklāt pat ziemā un spelgonī reizēm rodas nepārvarama vēlme panašķoties ar mutē kūstošu kārumu - saldējumu. Pagājušajā vasarā, kas izrādījās arī viena no karstākajām (ja ne pati karstākā) vasarām, kādas jebkad ir bijušas Latvijā, es sāku aizrauties ar pašgatavotu saldējumu meistarošanu. Cik tad ilgi var izvēlēties un ēst tikai tos, kas ir ražoti rūpnieciski lielos apmēros, ja tepat dārzos un mežos ir tik daudz svaigu augļu un ogu, kas ir ideāli, lai mājās pagatavotu prieku un baudu savam vēderam ar salīdzinoši minimāliem līdzekļiem? Viens-divi-trīs-vēl-mazliet - un gatavs ir! Saldējums ar zemenēm, avenēm, mellenēm, valriekstiem, banāniem, sulu, pienu un jogurtu - katra vēlmēm un iespējām. Jau tagad zinu, ka viena no manām šīsvasaras topa grāmatām būs nupat iznākusī Zigrīdas Ansbergas "Saldējums. Deserti un kokteiļi". Jau ieraugot grāmatas vāku vien man mutē saskrēja siekalas! Tik ņammmīgs, kārdinošss, mutē kūstošs - vienkārši baltais sa...

Ir vairākas lietas, kas mani patiešām tracina, sadusmo un var pat padarīt agresīvu. Lai cik miermīlīgs cilvēciņš es arī būtu, mani spēj nokaitināt ļauži, kuri neievēro noteikumus. Nu kā gan es ar smaidu un labu prātu varu izturēties pret cilvēku, kurš iet pa parku un spļaudās vai dara ko vēl trakāku, piemēram, šņauc savu degunu, aizspiežot nāsis un metot savus puņķus (sorry, patiešām sorry) uz ietves? Man tad ir pretīgi un gribas skaļi kliegt par vispārpieņemtām uzvedības normām, bet tā vietā es klusējot novēršos un iekšēji bojāju savas nervu šūnas. Taču nervu drapes man jātur rokā ikreiz, kad gadās agresīvi autobraucēji. Pati esmu laba autovadītāja un man pat patīk braukt (nu nekādīgi mani nevarētu saukt par svētdienas braucēju), es ievēroju noteikumus, bremzēju savlaicīgi, pie krustojumiem apstājos, gājējus palaižu un tāpat palaižu pa priekšu mašīnas, ja vien ir ieslēgti pagrieziena rādītāji. Taču kāpēc gandrīz vai katru rītu, braucot uz darbu 33 kilometrus, gadās kāds atsaldētai...

Pagājušajā nedēļā darba komandējums mani aizveda uz tik tālu un diezgan eksotisku zemi kā Serbija. Zemei jau nav ne vainas, tomēr tā raisīja gana daudz vielas pārdomām. 1. Ierašanās. Pārsvarā man ir bijušas tikšanās ar Rietum- un Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājiem, tāpēc dienvidnieku kultūra, mentalitāte un uzvedība mani neaizrauj. Kopš pagājušā gada aprīlī piedzīvotā diezgan murgainā ceļojuma, kuru izraisīja slavenais Islandes vulkāns ar neizrunājamo nosaukumu, četru garu dienu garumā ceļojot no Stambulas cauri Belgradai, Budapeštai un Varšavai uz Rīgu, biju paspējusi aizmirst dienvidnieku uzmācību, taču Belgradas lidostā, trešdienas pusdienlaikā gaidot autobusu uz centru, izbaudījām gan taksometru šoferu aicinājumus pārvietoties ar viņu transporta līdzekli, gan arī lūgumus ziedot naudiņu it kā labdarības organizāciju vajadzībām. 2. Autobuss. Tas šķita mazliet labāks par karieti, kas grebta no ķirbja, tomēr vienalga atgādināja 20. gs. 50. gadu braucamrīku. Līdz šim vēl nekad ...

Vēl pirms pāris dienām ārā bija pavasaris. Pavasaris iestājas nevis tad, kad kalendārā ir ierakstīta tā mistiskā pavasara iestāšanās stunda un minūte un pat ne tad, kad ir jāpagriež viena stunda šurpu turpu (vismaz man katru gadu jāpiedomā, uz kuru pusi tad īsti tas pulksteņa rādītājs jāgriež). Arī tas, ka sniegs ir nokusis, nenozīmē, ka klāt ir pavasaris. Un arī + 8 grādi pēc Celsija skalas nenozīmē pavasari (varbūt tikai apkures atslēgšanu), un pat ne pirmie sniegpulksteņi un zeltstarītes negarantē pavasara atnākšanu. Pavasaris iestājas tajā nenoteiktajā brīdī, kad pamostas kaķi un līdz ar viņiem arī blusas. Tik neparastas domas man radās, lasot kādu pašlaik angļu valodā lasošajiem bērniem domāto grāmatu sēriju, kuras "vainīgie" ir Andy Griffiths & Terry Denton. Janvāra vidū šīs grāmatas Waterstone's bija izliktas pie britu tīņu atzītākajām grāmatām, un tā nu es iegādājos divas. Vienas nosaukums ir "Help! I've Swallowed a Spider and 8 other just stupid s...