Labas literatūras gardēži pat nakts vidū spēs nosaukt virkni klasisku teikumu, kas ievada vai noslēdz pasaulslavenus romānus. Ir Lolita, Lo-li-ta, tā, kuras gurni rada iekāri, ir Delovejas kundze un ziedu pirkšana, ir "Par to es domāšu rīt," ko teica Skārleta O'Hāra. Viens no teikumiem, kas reizēm atgriežas manās domās, ir šis: "Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Atpazini? Dafne di Morjē tā sāka savu 1938. gadā publicēto romānu "Rebeka". Šo darbu es pirmo reizi lasīju savos "sweet sixteen". Parasti es nepārlasu jau reiz lasītus darbus, pat ne tos, kas ir manā vismīļāko grāmatu topā. Starp tiem ir arī "Rebeka", tāpēc vēlreiz pēc divdesmit gadiem šo darbu ņēmu rokās gan ar lielu aizrautību un nepacietību, gan nelielām bailēm par iespējamo vilšanos. Rezultāts? Aizsteidzoties visam pa priekšu varu teikt, ka "Rebeka" mani aizskāra vairāk nekā es to biju gaidījusi. Tā bija kā atkalredzēšanās ar pirmo mīlestību. ...
Vieta, kur tikties