Katra pieaugušā dzīvē ir tādas dienas, kad mūsos ir pamodies bērns. Tādās dienās mēs varam lēkāt pa peļķēm, pīt pieneņu vainagus, brist pāri upei, samērcējot bikses, dzert zaļgano bērnības limonādi Tarhūnu, spēlēt "Gailītis vai vistiņa?" un darīt citas muļķībiņas , kas piederas bērniem. Starp šādām nenopietnām lietām ir arī bērnu grāmatu lasīšana tajos gados, kad pašu bērniem sen vairs priekšā tādas nav jālasa. Lūk, un kādā darbdienas pusdienlaikā manī pamodās bērns, un tā nu es sāku lasīt e-grāmatu par auniņu Šonu un paskaļi smieties, taču viss izvērtās dubultjautri, kad brīvdienās ar savu tīni šo pašu grāmatu lasījām kopā no viena datora ekrāna vēlreiz. Kāpēc gan auniņa Šona piedzīvojumi spēj aizraut gana nopietnus cilvēkus?
Vieta, kur tikties