Trolejbuss

Es ar prieku gaidu katras brīvdienas, bet jo īpaši tās, kas ir garākas par divām dienām. Es vienmēr ceru, ka šoreiz varēšu izgulēties, sakārtot māju, palasīt kaut ko nopietnu un kaut ko pavisam muļķīgu, pavāļoties, pablenzt TV kastes ekrānā kādu daudzmaz manām (kaprīzajām) interesēm atbilstošā raidījumā ar zināmu noslieci uz zinātniskumu, pagatavot kaut ko gardu, pastaigāt ārā, bet... pienāk kārtējais pirmsdarbdienas vakars un man nākas plēst matus par ieplānotajiem, bet neizdarītajiem darbiem (draugiem.lv profila info esmu ierakstījusi, ka esmu mazliet ķerta uz perfekcionismu un darbaholismu). Un tā ir arī tagad svētdienas vakarā... Taču es nebūtu es, ja starp visiem darbiem - izdarītiem, apdarītiem un neizdarītiem - neiemanītos vēl multitāskot un rosīties virtuvē, un tā gan ir taisnība, ka, ja es nebūtu savā pašreizējā darbā starp grāmatām/tehnoloģijām, tad būtu savā gardo našķu ražotnē kādā supermazā un vien pārdesmit ļautiņiem zināmā kafejnīcā/restorāniņā. Par to noteikti lieci...

Ir divi BBC raidījumi, kurus cenšos noskatīties katru nedēļu: Click un Fast:track. Pirmais ir par tehnoloģijām - datoriem, mobilajiem telefoniem, spēlēm, aplikācijām un citām aizraujošām lietiņām, bet otrais - par/ap ceļojumiem. Šoreiz runa par nesen vienā no Fast:track pārraidēm redzēto, proti, ēst gatavošanu kā socializēšanās un tūrisma veicināšanas rīku . Idejas būtība ir pavisam vienkārša, vismaz spriežot pēc raidījumā redzētā sižeta par Franciju (taču šādas kustības esot arī citviet pasaulē). Katru otro svētdienu pie Pjēra (sauksim viņu tā) sapulcējas ļaudis, kurus interesē vietējās zemes, šajā gadījumā Francijas, ēdieni. Pjērs uz vakariņām "ielūdz" līdz piecdesmit cilvēkiem, bet ziņa par svētdienas pasākumu, protams, pie potenciālajiem ēdājiem nonāk ar modernajiem saziņas līdzekļiem. Tiesa gan, ikvienam, kurš konkrētajā svētdienas vakarā vēlas ierasties pie Pjēra uz maltīti franču gaumē, ir iepriekš jāpierakstās. Mājastēvs pats sagaida savus ciemiņus, turot rokā vie...