Trolejbuss

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Tiklīdz ziemas sniegs no latvieša namdurvīm ir atkāpies tiktāl, lai durvis būtu atveramas, latvietis, kalendārā neskatīdamies, pasludina laimes sezonas iestāšanos. Nu tik viņš/viņa dies, dabā dosies, sēnes būs gatavs kaut ar nagu šķērītēm no sūnām izgriezt, ogas pilnas bikšu kabatas pielasīs, lai turpat mežmalā arī skaļi nošķendētos, svaigi gatavotajā smūtijā nejauki iegrābies, un tomātus pilnas palodzes sēs, lai pēcāk par izstīdzējušajiem stādiem, kas visu logu aizseguši, kaimiņam gauži gaustos, un pieneņu vaiņagus vēl ilgi pirms Jāņiem pīs, bet vēl pirms tam tupus rāpus pa parku pie sniegpulksteņiem līdīs, lai jau pēc mirkļa blakusesošajam tautietim lūgtu kādu drapi un palīdzīgu roku augšāmcēlienam, jo vecā muguras krika par sevi ar' atgādinās. Bet lai nu kā, laimīgais latvietis, trīs vilnas zeķes un pufīgos ziemas zābakus iemainījis pret krokšiem , sandalēm un šortiem pat tad, kad ledus vēl knapi pie Jēkabpils sakustējies, pie mājas lieveņa stalti stāv ar dzimtā paaudžu paaudzē...

Lasīšana ir savāda atkarība. Ir grāmatas, kuras lasām profesionālo pienākumu dēļ; ir grāmatas, kuras lasām, jo visi tās lasa, un arī mums ir jābūt viedoklim, lai iederētos kādā noteiktā sabiedrības grupā; ir grāmatas, kuras lasām, jo neviens tām īsti nav pievērsis uzmanību, un tad nu gribas zināt, kas tajās savādāks. Un ir grāmatas, kuras šķietami pašas atnāk pie mums un tur savā varā līdz pēdējai lappusei, pēdējai zilbei un elpas čukstam. Latviešu literatūru lasošajiem Rimanta Ziedoņa vārds neprasa paskaidrojumus, taču tieši šāda grāmatas atnākšana man notika ar viņa jaunāko stāstu krājumu "Pastaiga" , lasītu e-formātā. Šis darbs šķiet kā pastaiga prāta un jūtu labirintos, kuru nemaz negribētos beigt.

Norāde uz Klusās ielejas sākumu Ceļojumu iepriekšējai plānošanai ir viena būtiska priekšrocība: var iepazīties ne tikai ar tradicionālajiem un tūristu ceļvežos biežāk pieminētajiem apskates objektiem un takām, bet arī "uzdurties" vietām, kas lielajiem tūristu pūļiem var šķist ne tik ļoti pievilcīgas. Lai gan biju izpētījusi un sagatavojusi gana daudzveidīgus kalnu maršrutus, nejauši pamanīju arī Kluso ieleju (Ticha Dolina) , kas Augsto Tatru rietumu daļā stiepjas 17 km garumā. Sestdiena, 23. augusts, bija tā diena, kad pēc iepriekšējās dienas jaukā kāpiena līdz Skoka ūdenskritumam nolēmām pastaigāt pa daudz lēzenāku apvidu. Šis ir maršruts, kuru noteikti varam ieteikt arī citiem ceļotājiem, īpaši ģimenēm ar pavisam maziem bērniem.

Sv.Antona muižas apkārtne Piektā ceļojuma diena, 20. augusts, pienāk biezas miglas ieskauta. Ir vēss, pelēks rīts, un arī turpmākās dienas laika prognoze nav optimistiskāka. Plānotajā maršrutā šī diena iecerēta kā kāpiens Čopokā. Andra kāja ir sastiepta, tāpēc skaidrs, ka arī īsāks un vieglāks maršruts šodien nav gaidāms. Atliek sēsties mašīnā un realizēt Plānu B, proti, doties uz Svētā Antona pilsmuižu.

Ir trešā diena Parīzē, svētdiena. Laiks aiz viesnīcas loga šķiet tieši tik draņķīgs, lai ārā dotos tikai divi mūžīgie tūristi un suņu saimnieki. Plāns īsti mūsu stilā: ar šādu un tādu pārsēšanos pazemē nokļūt līdz Zinātnes muzejam, bet vispirms tā kā ļoti, ļoti gribētos iziet 2,5 km garo pastaigas maršrutu Bitšomonā un redzēt šī parka mākslīgo klinti, kā arī 32 m augsto ūdenskritumu. 

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.

Kad esi izceļojies siltas un tālas zemes, kad Ēģiptes piramīdas, Ņujorkas debeskrāpji vai Taizemes pludmales jau ir apnikušas, ir vērts paskatīties pēc kāda apslēpta dārgakmeņa tepat Eiropas vidienē - Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas, kurā man palaimējās nokļūt četru dienu komandējumā. Mierā es nevaru nosēdēt, bet esmu gatava izpētīt tuvāku un mazliet tālāku apkārtni. Uzreiz varu teikt, ka pilsētā esmu iemīlējusies un noteikti tajā vēlētos atgriezties kādā atvaļinājumā uz ilgāku laiku kopā ar ģimeni. Tad ko nu sevī slēpj šī pērle Ļubļana?

Kad AHHAA muzejs ir apskatīts un prāts pabarots, tad laiks remdēt izsalkušos punčus un doties Vectartu virzienā (ja ir Vecrīga, vai tad nav Vectartu?). Šajā ierakstā stāsts par kādu gardu kafejnīcu pašā Vectartu sirdī un vairāku stundu pastaigu/pasēdēšanu, ķerot Tartu burvīgos saules starus. Pastaigu gan neplānoju soli pa solim, jo reizēm ir labi paklaiņot tāpat vien, taču ieskatījos gan  šajā ceļvedī , lai atsauktu atmiņā galvenos apskates objektus.