Trolejbuss

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.

Pavisam pārliecinoši varu apgalvot, ka starp šīgada septembrī izlasītajām grāmatām man ir viena favorīte, kas par tādu kļuva jau no pirmajām lappusēm. Tā ir itāļu autora Alesandro Bariko grāmata "Misters Gvins" , kuru lasīju e-formātā. Šī grāmata ir netverama, gaisīga, pārdomas un atkarību raisoša, sevī iesūcoša, tāpēc to spēju salīdzināt tikai ar vasaras sākumā lasīto Floriana Zellera darbu "Bauda", kas teksta un noskaņas ziņā arī atstāja spēcīgu iespaidu tās lasīšanas gaitā. Neatceros, ka kopš vidusskolas gadiem kaut vienam citam darbam būtu izrakstījusi tik daudz citātu, un neatceros, kurš ir bijis pēdējais lasāmgabals, kura dēļ esmu upurējusi došanos gulēt ierastajā stundā. Bariko "Misters Gvins" to spēja.