Trolejbuss

Šo ierakstu sāku rakstīt, atrodoties pedagogu tālākizglītības kursos. Doma, kas šoreiz izskanēja diskusijā, atkārtojas ikreiz, tāpēc domāju, ka ir to vērts mazliet aprakstīt. Caur puķēm runājot - ko darīt situācijā, kad izglītības sistēmā pārmaiņu runas nesaskan ar reāliem darbiem.

Trešo janvāri pēc kārtas dažas dienas esmu pavadījusi Londonā BETT izstādē, kas no 1985. gada pamazām ir izaugusi par arvien lielāku izglītības un tehnoloģiju jautājumiem veltītu  pasākumu  un nu jau  droši vien nebūtu dēvējama par British , bet gan International. Te manas septiņas atziņas no šīgada izstādes.

Šis ir raksts, kurš tika gatavots laikraksta "Diena" pielikumam "Skolas Diena" un ir publicēts vakardien, 3. maijā. Kopš tā uzrakstīšanas ir pagājis teju mēnesis, bet "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" nekas radikāli nav mainījies, vien kādā pētījumā izlasīju šādu atzinumu: visstraujāk augošā interneta lietotāju grupa ir... 2-5 gadus vecie bērni. Par to nav jāšausminās, tā ir statistika un realitāte. Lūk, tieši tāpēc ir vērts padomāt par 21. gadsimta rotaļlācīti un kā skolēnus "sadraudzināt" ar izglītības sistēmas standartizētajām prasībām. Tālāk - raksts. Pēc tā - vēl kāds domu grauds.

Mūsdienu cilvēks ir tik steidzīgs, ka arvien biežāk viņš izvēlas ne tikai 2in1 šampūnu+kondicionieri, bet arī 10 iemeslus, kāpēc pirkt šo TV kasti; 4 produktus, no kuriem pagatavot 3 brīnišķīgus ēdienus; 100 pasaules vietas, kas jāredz dzīves gaitā un tā joprojām. Tad nu es steidzīgajiem vecākiem pavisam īsā aprakstā piedāvāju savus 5 iemeslus, kāpēc 12. maijā mums būt kopā   Latvijas vecāku forumā .

Saka, ka nekas nenotiekot tāpat vien, ka visas lietas Visumā esot saistītas. Lai nu kā tur patiesībā būtu, pēdējās nedēļas plašsaziņas līdzekļos izskanējušās diskusijas par noteiktam vecumposmam piemērotiem dzejoļiem  un  literatūru  ir cieši saistītas ar grāmatu, kas manā grāmatplauktā gulēja jau pasen, vismaz gadus trīs, proti, ar Svena Birkerta "Reading Life: Books for the Ages" (Graywolf Press, 2007). Globālais jautājums ir šāds: vai tiešām ir kāds ieteicamās literatūras saraksts, kas obligāti jāapgūst kādā vecumposmā, un pretēji - vai ir jābūt "aizliegto" grāmatu sarakstam, kuru nu nekādīgi nebūtu vēlams ņemt rokās mūsdienu tīņiem?

Joprojām esmu "Media&Learning 2011"  ietekmē un domāju par "Occupy Education" kustību, kas tā būtu nepieciešama ne tikai Latvijas izglītības sistēmai vien. Vai varbūt to vajadzētu dēvēt par "Liberalize Education"? Lūk, te mazs atziņu kopsavilkums! 1.               Pēdējās divās desmitgadēs tehnoloģiju ietekmē strauji ir mainījušās skolēnu uztveres spējas, tādēļ skolotājiem ir jābūt gana radošiem, lai skolēniem uzdotu tādus uzdevumus, kas veicina viņu kognitīvo spēju attīstību, vienlaikus ļaujot izmantot skolēniem tuvos tehnoloģiskos risinājumus. Klasē esošais vai skolēniem mājās pieejamais tehnoloģiskais aprīkojums nesniedz nekādu ieguldījumu mācību procesā un skolēna intelektuālajā izaugsmē, ja uzdevumi ir standartveida. 2.               Mācību procesā svarīga ir personiskā iesaiste, tādēļ vēlams, lai problēmjautājumi tiktu skatīti caur “es” p...

Nupat esmu atgriezusies no Briseles, kur 24.-25. novembrī norisinājās, manuprāt, labākā izglītības jautājumiem adresētā konference "Media&Learning 2011". Pagājušajā gadā biju vienīgā pārstāve no Latvijas, nu šogad jau biju kopā ar četriem kolēģiem, bet joprojām nesaprotu, kāpēc valsts institūcijas, kas tieši ir atbildīgas par izglītības jautājumiem un stratēģiju izstrādi, šādām konferencēm nevelta ne mazāko uzmanību un neuzskata par vajadzīgu deleģēt savu pārstāvi. Lai gan tas uzreiz arī parāda valsts attieksmi un to, kāpēc pārmaiņas mūsu valsts izglītības sistēmā ir tik lēnas, neplānotas, haotiskas, neloģiskas, pretrunīgas, negribētas un nesaprastas. Konferencē norisinājās gan plenārsēdes, gan darbnīcas, gan "veiksmes stāstu"  prezentācijas četrās paralēlās telpās, kurās kopumā piedalījās aptuveni 350 dalībnieku no vairāk nekā 30 valstīm (tostarp tādām kā Etiopija, Kipra, Japāna, Kenija, Rumānija, arī mūsu kaimiņi Lietuva un Igaunija) un tādām organizācijām/...

Šī nedēļa mani ar kolēģiem ir izvizinājusi no Latvijas austrumiem līdz rietumiem - pirmdien vadījām seminārus skolotājiem Rēzeknē, bet ceturtdien un piektdien darbojāmies Ventspilī LatSTE'2011 pasākumos (LatSTEi ir arī sava mājaslapa ar šādu pašu nosaukumu). Secinājumi? 1. Visā Latvijā kokiem vēl itin ņipri turās lapas. 2. Ja tava mājvieta ir Rīga, tad visas vietas ir vienlīdz tālu/tuvu un izbraukājamas dienas laikā. 3. Būt par šoferi ir diezgan nogurdinoši, tāpēc vienmēr jāizvēlas jautri un jauki ceļabiedri, kas uzmundrina (paldies, Linda, Kristīne un Gint!). 4. Ceļojot rodas folklora. Mūsējā ir šāda: "Daudz baltu gotiņu..." (pēc analoģijas ar "Daudz baltu dieniņu", kad ieraudzījām ceļmalā daudz baltas govis) un "Kur Kūkas, tur vīrieši" (pārfrāzējot ceļu stabiņu ar uzrakstu "Kūkas" un "Vireši"). 5. "Liepkalnu" maize un kūciņas joprojām ir kārdinoši gardas, bet "Apšukroga" virtuve - nepārspējami laba. ...

Šodien bijām kārtējā pirmajā septembrī savu bērnu skolā, pavadot viņus uz 8. un 5. klasi (ak vai, kā tas laiks skrien!). Un norunājām, ka šī ir bijusi pēdējā pirmā septembra svinīgā "līnija", jo vairāk sanāca dzirdēt skolēnu vasaras piedzīvojumus un vērot slapjajā zālē topošos plankingus, nekā sadzirdēt skolas direktores slavinošos vārdus, ka nu mūsu skola ir ne tikai starp Rīgas labākajām vidusskolām, bet pat visas Latvijas. Patīkami, protams, to iztālēm mēģināt sadzirdēt, tomēr tā apkārt valdošā kņada bija pārāk traka (lai gan jāatzīst, ka kāds aptuveni 9. klases puisis aizrādīja kādām 6klasniecēm, ka himnas laikā nav jāpļāpā). Un tad vēl jaunā 5. klases audzinātāja dzina vecākus ārā no klases, lai gan iepriekšējā nedēļā vecāku e-pastus bija nospamojusi ar neskaitāmām ziņām par "brūkošo klasi" (nekā tāda, protams, nav) un tikšanos pirmajā septembrī. Nu ko, bijām tomēr viņai nevēlami šajā dienā, ja jau lika sēdēt gaitenī... Bet visas šīs padarīšanas lika atsaukt...