Trolejbuss

Mēģināšu izteikt kādu sasodīti ķecerīgu domu, riskējot saņemt sašutumu šalti. Manuprāt, mēs visi ikdienā esam lieliski aktieri tajā izrādē, ko sauc par "Dzīvi", pielāgojot lomu maskas dažādām situācijām. Gādīgs māmiķītis no rīta sagatavos siermaizes uz skolu steidzošajiem bērniem, ielies kaķim svaigu ūdeni un vēl pārjautās bērniem ašpadsmit reizes, vai tikai pusdiennauda arī ir paņemta līdzi. Pieklājīgi pavirzīsimies pārbāztajā trolejbusā prom no uzmācīgi spiedošā tēvaiņa, nesakot ne zilbes un pat neveltot "es-tevi-spētu-nogalināt" acu skatu, jo sabiedrībā taču publiskas scēnas netaisām, vai ne? Sadauzot elkoni pret kolēģu atvērtajām durvīm vārgi pasmaidīsim, jo paši taču neredzējām tās durvis, kas skrēja pretī , un vakarā vēl nogurumu velkot kā smagu līķi gatavosim vakariņas un mēģināsim sadzirdēt, kas dienā atgadījies ģimenei. Cenšamies būt stipri, uzmundrinoši, smaidīgi, jauki, iejūtīgi, laipni, izpalīdzīgi, darbīgi un kādi tik vēl nē. Jo pateikt "nē...

Uz šo ierakstu mani uzvedināja divas savā starpā nesaistītas lietas. Pirmkārt, pirms dažām dienām - svētdienas vakarā, ja gribam būt precīzi, - tviterī  sākās sabiedrības dāmu domu apmaiņa par to, vai sieviete pēc 30 gadu vecuma var atļauties savus ikdienas pričendāļus likt plastikāta  somā. Otrkārt, uz kādreiz slavenās "Sarkanās zvaigznes" brūkošajām sienām pie VEF tilta ikvienu sveicina jauns tirdzniecības parka (jā, tā šis t/c sevi dēvē oficiāli) plakāts ar tekstu "Neizvēlies garlaicību, izvēlies Alfu!". Tātad manas pārdomas par patērētāju sabiedrību.