Trolejbuss

Ekrānšāviņš ar e-grāmatu Ir reizes, kad man ir vēlme, lai digitālais laikmets nebūtu. Lai eksistētu klusie telefoni, "viena tante teica" (nu labi, to var arī modificēt uz "bet kolēģe man teica!"), kaut kur blāvi nodrukātas ziņas, kas pieejamas šauri ierobežotam uzticamo kadru lokam, vārdsakot, lai informācijas pieejamība būtu kaut kas varen ekskluzīvs. Taču digitālais laikmets ir, un informācija nav ekskluzīvas pieejamības lieta. Patiesību sakot, par informācijpratības jēdzienu es runāju katrā skolotāju un vecāku seminārā vai lekcijā. Taču šovakar es izlasīju mikroblogu vietnes (tā to mēdz smalki dēvēt) Twitter ierakstus, kurus Jura Rubeņa jaunās grāmatas "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss" sakarā svētdienā, 25. septembrī, ir aizsākusi cita Latvijā zināmā autore Luīze Pastore, kas Twitter vidē ir pazīstama ar vārdu @iluizija. Tā nu nolēmu izteikties par informācijpratību un mārketingu šīs tviterdiskusijas sakarā. Šīs ir personiskas pārdomas

Pavisam pārliecinoši varu apgalvot, ka starp šīgada septembrī izlasītajām grāmatām man ir viena favorīte, kas par tādu kļuva jau no pirmajām lappusēm. Tā ir itāļu autora Alesandro Bariko grāmata "Misters Gvins" , kuru lasīju e-formātā. Šī grāmata ir netverama, gaisīga, pārdomas un atkarību raisoša, sevī iesūcoša, tāpēc to spēju salīdzināt tikai ar vasaras sākumā lasīto Floriana Zellera darbu "Bauda", kas teksta un noskaņas ziņā arī atstāja spēcīgu iespaidu tās lasīšanas gaitā. Neatceros, ka kopš vidusskolas gadiem kaut vienam citam darbam būtu izrakstījusi tik daudz citātu, un neatceros, kurš ir bijis pēdējais lasāmgabals, kura dēļ esmu upurējusi došanos gulēt ierastajā stundā. Bariko "Misters Gvins" to spēja.