Trolejbuss

Nereti šķiet, ka ir lietas, kas parādās mūsu redzeslokā vai "iekrīt" rokās brīžos, kad tās ir visaktuālākās un nepieciešamākās, pat ja iepriekš neesam par tām īpaši domājuši. Šoreiz man šāds teju vai deja vu stāvoklis ir ar spāņu izcelsmes franču rakstnieka Romēna Puertolā romānu Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī , kurš, kā vēsta nostāsti, esot sarakstīts mobilajā telefonā un oriģinālvalodā publicēts 2013. gadā. Līdz asarām smieklīgs un histēriskos krampjos novedošs, tomēr tajā pašā laikā vēstošs par sociāli smeldzīgām pasaules problēmām - tāds ir Puertolā darbs.

Frankfurte 2014 Zīmuļi Somijas stendā Kad es mācījos sākumskolas pirmajās klasēs, mūsu klases audzinātājai patika mūs “dresēt” glīto rokrakstu veidošanā. Jā, mums bija ne tikai jāvelk visi tie gliemezīši un čūskiņas, kas nereti arī tagad ir manāmi sešgadnieku un pirmklasnieku burtnīcās, bet mums pat bija tāda stunda, ko sauca par “Glītrakstīšanu”, un īpašās līniju burtnīcas ar uzrakstu “rakstu darbi glītrakstos”. Lūk, kad bijām gana daudz rakstījuši, tad skolotāja noteica “Atpūtināsim rociņas!” un sāka skandēt daudziem 30+ paaudzes cilvēkiem labi zināmo pantiņu ar vārdiem "Rakstījām, rakstījām tagad pirkstus pūtinām", un mums tajā laikā vajadzēja kustināt, vicināt un citādi “pūtināt” rokas. Nez, vai šādas nodarbības un pantiņi palīdzēja uzlabot mūsu rokrakstus un vai tagad mēs varam lepoties ar kaut minimālām kaligrāfijas iezīmēm savos (retajos) rakstu darbos, tomēr reiz bija arī tāds mācību process. Kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā un vai peles

Katra pieaugušā dzīvē ir tādas dienas, kad mūsos ir pamodies bērns. Tādās dienās mēs varam lēkāt pa peļķēm, pīt pieneņu vainagus, brist pāri upei, samērcējot bikses, dzert zaļgano bērnības limonādi Tarhūnu, spēlēt "Gailītis vai vistiņa?" un darīt citas muļķībiņas , kas piederas bērniem. Starp šādām nenopietnām lietām ir arī bērnu grāmatu lasīšana tajos gados, kad pašu bērniem sen vairs priekšā tādas nav jālasa. Lūk, un kādā darbdienas pusdienlaikā manī pamodās bērns, un tā nu es sāku lasīt e-grāmatu par auniņu Šonu  un paskaļi smieties, taču viss izvērtās dubultjautri, kad brīvdienās ar savu tīni šo pašu grāmatu lasījām kopā no viena datora ekrāna vēlreiz. Kāpēc gan auniņa Šona piedzīvojumi spēj aizraut gana nopietnus cilvēkus?

Skats no Stara Lubovna pils Tatru ceļojuma devītā diena - svētdiena, 24. augusts - ir pienākusi ar manu saucienu "Eu, kurš ir nozadzis kalnus???". Pa mājas virtuves logu iepriekšējās dienās redzamie Augstie Tatri nav pielūdzami izlīst no miglas un lietus vāliem, bet to, ka pulksteni var noregulēt pēc govju pārvietošanās uz ganībām, varam nojaust tikai pēc to zvaniņu skaņām - pašas govis arī nav saskatāmas. Tas nozīmē, ka kārtējo reizi ir jāķeras pie Plāna B un iepriekš sarakstītajām apkārtnes pilīm, ko būtu vērts redzēt. Plīkšķot lietum, izšķiramies par nesen atjaunotās Stara Lubovna (Lubovniansky) pils apskati, kas atrodas Slovākijas ziemeļaustrumos un ir netālu no Polijas robežas. Kā izvērtās šī diena?

Jau vismaz gadus piecus Skandināvijas valstu literatūra piedzīvo uzvaras gājienu ārpus savu valstu robežām. Atliek vien apskatīties kaut Lielbritānijas un Vācijas grāmatnīcu topus, lai manītu  tādus vārdus kā Jūnass Jūnasons un Jū Nesbē, kas pārstāv šo reģionu un ir spējuši pasaulei parādīt, ka Skandināvija nav vien Santa Klauss, ziemeļblāzmas un kalni. Arī Somijas autoru darbi ir spējuši kļūt par eksportpreci. Kad pirms kāda laika parādījās ziņa par to, ka somu rakstnieces Sofi Oksanenas darbs "Kad pazuda dūjas" tiks izdots latviešu valodā, es zināju, ka šī būs viena no grāmatām, ko gribēšu savā grāmatplauktā uzreiz. Līdzās tādiem darbiem kā Hertas Milleres "Elpas šūpoles" , Rūtas Šepetis "Starp pelēkiem toņiem" un Markusa Zusaka "Grāmatu zagle" , Oksanenas romāns skar mani interesējošo laikposmu, proti, 20. gadsimta 40.-60. gadus. Oriģinālvalodā izdots 2012. gadā, tieši šobrīd, 2015. gada maijā, romāns piedzīvo izdošanu vismaz 29 pasaules