Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2012

Puķes Aldžernonam. Nevīstošas un mūžīgas

Par 2011. gada izlasīto labāko grāmatu uzskatīju Elpas šūpoles; par šīgada pirmajā pusē labāko - romānu "Istaba". Domāju, ka tā arī "Istaba" paliks aizkustinošākais šīgada laikā lasītais darbs, taču nu ir vēl kāds, kurš iesaistās duelī par vismīļākās grāmatas titulu, un tas ir Daniela Kīza vairākas prestižas balvas ieguvušais romāns Puķes Aldžernonam. Romāna nonākšanai manās rokās arī ir stāsts. Vispirms grāmatnīcā to noliku atpakaļ plauktā, jo zinātniskā fantastika nu nebūt nav mans sirdij tuvākais žanrs, lai gan par šo darbu biju dzirdējusi. Nē, nē, nē, man vajag kaut ko reālu, nevis fantastisku! Pēc nedēļas nenocietos un šo grāmatu uzdāvināju sev Ziemassvētkos, un tagad šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, kas vēlas pārdomu vērtu, neaizmirstamu stāstu par Cilvēku - Citādo Cilvēku.

Grāmatnīca vai picērija?

Uz šo ierakstu mani pamudināja The Bookseller 18. decembrī ievietotais raksts par bērniem un grāmatnīcām, proti, katrs septītais mazais anglis ne reizi neesot bijis grāmatnīcā. Nav man dati par to, vai katrs septītais mazais anglis nav bijis arī kādā makdonaldā, tomēr pārdomas šis raksts ir raisījis.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā 3

Aplūkojot sava Ziemassvētku vecīša dāvanu maisu, jau rakstīju par kopālasīšanas grāmatām un par grāmatām mazajiem tīņiem. Maisā nu palikušas vēl dažas grāmatas, ko esmu nodēvējusi par kopādarbošanās grāmatām visai ģimenei. Loki, veido, zīmē, līmē, skaiti, griez... Vai vari šo vārdu ķēdīti papildināt ar vārdiem, ko vēl var darīt ar kopābūšanas grāmatām?

Bērnu grāmatas Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā 2

Diezgan pārliecinoši var teikt, ka pirmsskolas vecuma bērni grāmatas paņem rokā tāpēc, ka lasīšana ir vairāk kā kolektīvs pasākums kopā ar vecākiem, vecvecākiem vai bērnudārza audzinātājiem. Šajā vecumā lasīšana bieži vien ir bilžu lasīšana, kas nebūt nav mazsvarīgi valodas un iztēles attīstīšanai. Iepriekšējā rakstā izteicos par šim vecumposmam domātajām bērnu grāmatām, kas ir mana Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā, taču tagad laiks pievērsties pavisam citiem lasītājiem - mazajiem tīņiem.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā 1

Es piekrītu viedoklim, ka bērni lasīs tad, ja mēs - pieaugušie - arī esam uz tu ar lasīšanu, savukārt žanra izvēle jau ir katra gaumē. Nav svarīgi, vai tie ir komiksi vai vēsturiski un piedzīvojumu stāsti, ko izvēlamies mēs un ko iesakām bērniem, jo galvenais ir lasīt, domāt, vingrināt iztēli un ceļot burtu un bilžu valdzinošajā pasaulē. Tieši tāpēc manā ikgadējā dāvanu maisā ir arī grāmatas maziem un lieliem. Vēlos dalīties pārdomās tieši par pirmajiem domātajām grāmatām, pārskatāmības labad sadalot aprakstu trīs daļās: grāmatas pirmsskolēniem, grāmatas tiem, kas vēl pamatskolā, un darbošanās grāmatas visai ģimenei. Pirmais raksts - grāmatas tiem, kas vēl lasa kopā ar kādu mazliet lielāku.

Veselīga pasmaidīšana... pašam par sevi

Viens no cilvēka psihiskās veselības rādītājiem esot spēja veselīgi pasmieties pašam par sevi. Lūk, tad es šovakar gardi varu smieties pati par sevi, sieviešu mūžīgo vājību ja ne būt, tad vismaz justies skaisti, kā arī pusstundas laikā novērotajām pārdevējām trīs dažādos veikalos vienā tirdzniecības centrā.

Mana dzīve grāmatās

Aplinku aplinkiem, bet no Didža esmu saņēmusi aicinājumu iesaistīties projektā "Mana dzīve grāmatās", kurā jau ir izteikušies vairāki grāmatmīļi. Noteikumi šajā interesantajā "jautājumu un atbilžu kladē" ir pavisam vienkārši: iepazīstini ar sevi, atbildi uz pieciem jautājumiem, mini vizmaz vienu grāmatmīli blogeri, kuram vēlies nodot stafeti. Tātad - te nu es esmu!

Brīvdienas Romā II jeb vēsturei pa pēdām

Brīvdienas Romā turpinās. Ir ceturtdiena, 1. novembris, un sākas gara pastaiga, kas, ja var ticēt Google maps, ir vismaz 8 km garumā. Šis bija visrūpīgāk izplānotais maršruts, kurā bija atzīmēta teju katra šķērsiela un objekts, kas ir uzmanības vērts. No Kolizeja līdz Panteonam, ļaužu pūļiem un milzu gelato - tas viss pirmajā "īstajā" ceļojuma dienā.

Brīvdienas Romā I jeb "0" vakars, haoss itāļu stilā un debešķīgais Ricci

Kad Latvijā gaisa temperatūra ir sasniegusi "0" grādu atzīmi un uzsnidzis pirmais sniegs, Latvijas darbaļaužu depresīvais noskaņojums šķiet teju vai pašsaprotama sajūta. Tad nu katrs ķer, grāb un glābjas kā vien spēj - kurš nu dodas pēdējiem gājputniem līdzi uz Keniju vai vismaz Turciju, kurš nu tuntuļojas omes adītās zeķēs ar pašlasīto liepziedu tējas krūzi rokās. Nu labi, vēl var iemīlēt šīrudens jauno Džeimsa Bonda grāvēju "Skyfall" un apceļot iepriekšējos Bonda maršrutus vai baudīt kādu no "tev šoziem jābūt šeit" maršrutiem. Mums ar Andri vasaru un sauli izdevās pabaudīt piecu dienu garumā skolēnu rudens brīvlaikā Romā.

Vudija Allena atzīšanās mīlestībā

Vudija Allena atzīšanās mīlestībā jeb filma "Romai - ar mīlestību" bija tieši kā punkts uz i manā "10 lietas, kas jāizdara līdz Romai" sarakstā. Kad līdz braucienam atlikušas vien stundas, varu droši apgalvot, ka sarakstā visraitāk veicās tieši ar itāļu filmu un ēdienu iepazīšanu. Tomēr nupat redzētā Allena filma ir vienkārši fantastiska atpūta no pirmās minūtes līdz pēdējai un attēlo tik itāliski stereotipiskas ainiņas, ka es visus aicinu nenožēlot kino pavadītās divas stundas, lai gūtu pozitīvu smieklu šalti. Iekārdināšanai - šeit filmas oficiālais treileris.

Domājot par Romu - tiramisu

Šķiet, ka brauciens uz Romu jau ir teju ar roku aizsniedzams (un tieši tāpēc ir tik grūti palikt mierā un pacietīgi to gaidīt), un arī plāns sagatavoties atpūtai Romā ir īstenojies diezgan veiksmīgi. Atgādināšu, ka man bija apņemšanās katru nedēļas nogali īstenot kaut ko ar Itāliju/Romu saistītu. Nesanāca tā, ka plāns īstnojās katru nedēļas nogali, bet katru nedēļu gan. Un plāna īstenošanas laikā tapa mans pirmais tiramisu. Man tā patīk aizsteigties notikumiem pa priekšu, tāpēc arī tagad pateikšu, ka tiramisu sanāca nu tik dievīgi garšīgs, nu tik ļoti, ļoti, ka tagad ar nepacietību gaidu, kā tad garšos īstens "itālietis tiramisu" Romā. Kā tad gatavoju savu tiramisu?

Par zināšanu "štancēšanu"

Jūnasa Jūnasona varen smieklīgajā grāmatā "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" ir šādi vārdi: "Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs" (41. lpp.). Šie vārdi man ienāca prātā, domājot par vairākiem pēdējo dienu notikumiem, kas šķietami liekas nesavienojami. Šis pārspriedums gan ir situācijas vispārinājums, plašāks raksturojums, tāpēc jau iepriekš saku "piedošanu", ja kāds to uztver dziļi personiski un sašutumā grib iesaukties: "Nu kā tā var būt! Muļķības! Es tā nedaru!".

Trīs "must read" grāmatas ne tikai "gīkiem"

Vakardien, 26. septembrī, vēlā pievakarē piedalījos #pirmāreize pasākumā - tehnoloģiju un blogeru burziņā, kura iemesls bija trīs drīzumā gaidāmas grāmatas, proti, Stīvs Džobss, par kuru jau esmu rakstījusi (un tas pats arī iekš Cosmopolitan ir izlasāms) un izteikusi savu sajūsmu, Apple noslēpumi un Facebook efekts. Par pašu pasākumu apkopojums un bilžuki ir redzami kolēģu sagatavotajā rakstā, kā arī vairāku klātesošo dalībnieku - tehnoloģiju blogeru un grāmatmīļu - vakarvakarā, tumšās nakts aizsegā vai agrās rīta zelta stundās tapušajos ierakstos. Te tad nu viņi būtu: Didža raksts, Kristapa apskats un Andra apraksts. Tā kā šoreiz man rakstīšana bija jāiemaina pret vārda mākslu, tad apzināti par šo pasākumu nerakstīju pēc tā norises, sak' - lai emocijas norimst un paliek vēss prāts. Tad nu tagad varu mierīgi atskatīties un padalīties savos iespaidos.

Vienkārši par ilgām

Ir vienkārši ceturtdienas vakars pārsimts un vēl mazliet kilometru attālumā no mājām, vienas stundas lidojuma "pūtienā". Ir naksnīga pilsēta, ērta gulta, iTunes ar ambient, lounge un džeza mūziku, viegla saaukstēšanās un nepārvaramas ilgas... pēc kalniem un brīvības.

Nedēļa

Ir tik jauki rakstīt par grāmatām, ceļojumiem, ēdieniem - par visu to pozitīvo, kas veido manu ikdienu, taču tā ir tikai daļa no manas dzīves. Kārtējās piecas darba dienas ir vienkārši aizlidojušas, izgaisušas, pazudušas no kalendāra. Laiks skrien ne vēja spārniem, bet vēl neatklātā kosmiskajā ātrumā, un tam noteikti nav sakara ar gaismas ātrumu. Ir piedzīvotas superpozitīvas emocijas, un ir bijuši brīži, kad dusmās gribas dūri sist galdā un atcerēties kādu izteiksmīgāku epitetu.

Romantiskā fizika

Šodien, testējot jaunos interaktīvos materiālus iZvaigzne sērijā, sajūsmas pilna vairākas reizes noklausījos/noskatījos video par atoma kodolu. Iztālēm jau redzu, kā dažs labs neizpratnes pilns savelk uzacis patiesā izbrīnā un nodomā: pustraks sievišķis, ja fizikā var saskatīt kaut ko sajūsmas pilnu. Šodien es kārtējo reizi pārliecinājos, ka patiesībā nav sarežģītu lietu, jo viss ir atkarīgs no tā, kā attiecīgais temats tiek skaidrots. Un šodien man bija patiešām romantiska un ņammīga fizika!

Brīvdienas Igaunijā IV. Otrā diena. Bedre jeb Ilumetsas meteorīta krāteris

Plānojot otrajā dienā apskatāmos tūrisma objektus Igaunijas dienvidaustrumos, nācās pārliecināties, ka igauņiem tiešām rūp savas zemes tūrisma industrijas attīstība kaut par kapeiku, bet tomēr vairāk nekā mums (par šīs prātulas patiesumu visspilgtāk pārliecinājāmies, atgriežoties Latvijā). Jau minēju, ka visu ceļojumu plānoju, izmantojot grāmatu "Top 10 ceļojumu maršruti pa Igauniju", kas pieejama arī kā e-grāmata, ja ir vēlēšanās, lai grāmata ir līdzi ik uz soļa, kā arī virkni interneta vietņu. Noteikti iesaku apskatīties šo oficiālo Tartu un reģiona vietni, lai gūtu iedvesmu kāda mazzināmāka objekta apskatei. Mums šāds neparastāks apskates objekts bija Ilumetsas meteorīta krāteris.

Dārgā, brūnā klade

Man ir kāda ļoti dārga klade. Brūna. Dārga nevis cenas ziņā, bet atmiņu. Manas vecāsmammas dzīvesgājums, kuru viņa man uzrakstīja, kad mācījos 6. klasē, jo tieši šajā gadā latviešu valodas skolotāja mums lika rakstīt dzimtas vēstures aprakstus. Esmu pateicīga savai vecaimammai, kura mazmeitas skolas mājasdarbu uztvēra ar tik lielu atbildību un ir man atstājusi mantojumā visdārgāko brūno kladi pasaulē. Par šo kladi atcerējos šovakar, kad izdzirdēju (kārtējo) aicinājumu vecākiem dumpoties un rīkoties, pieprasot likumā noteikto bezmaksas izglītību saviem bērniem. Pag', kā tad īsti bija ar to skološanos tajos "antīkajos" laikos pirms divām paaudzēm?

Līdz Romai... 13 nedēļas nogales

Ak mī un žē, cik tomēr kārdinoša var būt gatavošanās ceļojumam! Turpinot apņemšanos ievērot "Itālisko lietu un darbību Top 10 sarakstā" iekļautos punktus, šoreiz (tiesa gan, ar mazu laika nobīdi) kārta pienākusi Itālijas vīna un siera baudīšanai.

Vienkārši pagatavojama debešķīga siera kūka

Vasara ir tas laiks, kad Latvijā augušas ogas pašas mutē krīt un kūst, tāpēc barojoši trekno šokolādes kūku vietā jālūkojas uz kaut ko viegli gaisīgu, kas labi sader ar paša/kaimiņa/rada dārzā augušo ogu. Lūk, te mana daudzas reizes pārbaudītā siera kūka, kas ir gana viegli pagatavojama, nemaksā nemaz tik superdārgi, bet vienmēr rada tādu mazuma piegaršu un ilgas pēc vēl viena gabaliņa.

Līdz Romai... 14 nedēļas nogales

Pagājušajās brīvdienās man dzima pavisam traka ideja, gatavojoties nākamajam atvaļinājumam ar brīvdienām Romā, proti, katrā nedēļas nogalē izmēģināt un izdarīt kaut ko itālisku. Kā būs ar plāna realizēšanu, vēl nav zināms, taču aptuvenais to do saraksts ir jau gatavs un sākts īstenot.

Brīvdienas Igaunijā III. Nakts Kambjā

Gatavojoties braucienam uz Igauniju, bija mūžīgais jautājums - cik tad dienas ceļosim. Sākotnējie grandiozie plāni bija apbraukt apkārt Igaunijai. Tomēr dažādi ne no mums atkarīgi apstākļi šo ceļojumu sašaurināja līdz divdienu braucienam tikai pa dienvidaustrumu Igauniju. Tā kā pirmo dienu veltījām Tartu, tad gluži loģiski šķita atrast naktsmītnes arī Tartu. Pētot "Labo domu pilsētas" Tartu mājaslapu, atklājās, ka pat vairāk nekā mēnesi pirms brauciena četru cilvēku ģimenei rezervēt viesnīcu ir gluži vai mission impossible, ja vien negribam gulēt atsevišķās viesnīcās, ne tikvien atsevišķos numuros. Tad nu iedomājos pasērfot pa Tartu apkārtnes nakstsmītnēm, un, tavu brīnumu,...

Brīvdienas Igaunijā II. Pēcpusdiena Tartu

Kad AHHAA muzejs ir apskatīts un prāts pabarots, tad laiks remdēt izsalkušos punčus un doties Vectartu virzienā (ja ir Vecrīga, vai tad nav Vectartu?). Šajā ierakstā stāsts par kādu gardu kafejnīcu pašā Vectartu sirdī un vairāku stundu pastaigu/pasēdēšanu, ķerot Tartu burvīgos saules starus. Pastaigu gan neplānoju soli pa solim, jo reizēm ir labi paklaiņot tāpat vien, taču ieskatījos gan šajā ceļvedī, lai atsauktu atmiņā galvenos apskates objektus.

Brīvdienas Igaunijā I. Pirmā diena. AHHAA centrs Tartu

Ja gribas gan atpūtu ārzemēs, gan samērā ātru izbraukāšanu, neizputinot ģimenes budžetu, tad vienmēr vērts palūkoties kaimiņu virzienā. Ja pagājušajā gadā pavadījām trīs neaizmirstamas atpūtas dienas Lietuvā, tad šogad loģiska šķita neliela atpūta pie ziemeļpuses kaimiņiem. Izplānojām un realizējām Igaunijas mazo loku - divu dienu braucienu pa Tartu un Dienvidigauniju, kura laikā paspējām i zinātni baudīt, i alās pabūt, i jautrus skatus sabildēt. Tad nu turpmākajās dienās pamazām viss redzētais taps aprakstīts un varbūt tieši tevi, Nezināmais Lasītāj, iedvesmos pateikt "jā" mazai atpūtai.

Stīvs Džobss. Citādais.

Pateikt, ka Stīvs Džobss bija ģēnijs, ir nepateikt neko. Tirāns, iedvesmotājs, manipulētājs, harismātisks līderis, atstumtais, revolucionārs, perfekcionists – tas bija Džobss. No ekscentriska puiša, kas smēķē zālīti, iziet kliedzienu terapijas kursu, dodas meklēt apskaidrību Indijā, aizraujas ar dažādām diētām un valkā sandales tikai sniegotās dienās līdz intuitīvi izsmalcinātu tehnoloģiju radītājam, kas vienu no pasaules vērtīgākajiem uzņēmumiem – Apple – padarīja par sinonīmu savam vārdam – tāds bija Rietumu uzņēmēja ar Austrumu filozofijas domāšanu dzīvesgājums, kuru pa atslēgas caurumu var izbaudīt Valtera Aizaksona sarakstītajā biogrāfijā, kas latviski iznāks šoruden.

Istaba, pilna vardarbības un mīlestības

Mani ir ļoti grūti "uzāķēt" uz kāda romāna tā, lai es tajā "iegrimtu un pazustu". Vēl grūtāk no manis ir izvilināt vārdus: "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām". "Labi", "interesanti", "patika", "iesaku" - jā, to es saku, bet tas arī viss. Literārus darbus lasot pa visām porām ārā spiežas mana filologa daba tekstu uztvert kā analīzes materiālu, nevis vienkārši tekstu. Tāpēc, ja es saku "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām", tad tiešām tajā ir kaut kas īpašs. Šos vārdus tagad varu veltīt Emmas Donohjū romānam "Istaba" - grāmatai par vardarbību un mīlestību, kas dod spēku izdzīvot.

Zīmols. "Mēs jau sen esam kļuvuši par preci"

Ir grāmatas, par kurām pēc to iznākšanas ir dzirdēti sajūsmas pilni stāsti. Tad tās rindojas manā must read sarakstā. Reizēm tā arī nenonāk līdz izlasīšanai un nostāv plauktā gadiem. Krievu rakstnieka Oļega Sivuna darbs "Brand. Popārta romāns" gaidīja savu rindu kopš pērnajiem Ziemassvētkiem, kad to starp citām grāmatām uzdāvināju pati sev. To no plaukta paņēmu pirms pāris dienām, kad apkārtējās lielās dzīves (tātad - neietekmējamie) notikumi sāka šķist kā fragmenti no absurda filmas. Jāsaka - katra grāmata ieguļas rokās īstajā brīdī, un tā bija arī šoreiz, jo Sivuna asprātības par garlaicības laikmetu, postpārpilnības sabiedrību un estētisko konveijeru ir kā trekni punkti uz i. Starp citu, vai tu, ēdot bigmaku, skaties uz apkārtējiem un vakaros mīli staigāt pa lielveikaliem?

Nevienam nevajadzīgi inženieri-konstruktori, dienesta aitusuns komisārs Peksis un citi "tipiņi"

Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto Gardo vistiņu nedēļa, nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".

Rokenrols, sekss, viskijs. Un mūžīgi roks!

Maija sākumā kolēģi man sagādāja superjauku dzimšanas dienas dāvanu. Lai pavisam legāli "atbrīvotos" kaut dienu no manis, viņi 1) uzdāvināja braucienu ar kuģīti pa kanālu (uzskatot, ka sajūsmas pilnais stāsts par braucienu uz Stokholmu ir pamatots iemesls, lai es kāptu vēl uz kāda kuģa klāja) un 2) kinobiļetes. Lai brauktu ar kuģīti, ir nepieciešams jauks laiks, bet šovasar tāds vēl īsti nav bijis, bet ar filmām ir tā, ka esmu gana cimperlīga un skatos vien drāmas vai mūziklus, tādēļ gandrīz divus mēnešus repertuārā neko savai gaumei piemērotu neatradu. Tad nu kuģītis vēl gaida savu kārtu, taču kinobiļetes gan nupat ir izlietotas, noskatoties "Rock of Ages" vai latviski "Mūžīgi roks" (oficiāli kino no šodienas). Vai man jāsaka, ka esmu vairāk nekā sajūsmā?

Viļņa. Gandrīz bez komentāriem

Nav jau pirmā reize, kad būts mūsu dienvidpuses kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Nieka 300-un-vēl-mazliet kilometri starp mūsu galvaspilsētām, nieka trīs-un-vēl-mazliet stundas ar automašīnu, bet ikreiz tā šķiet savādāka. Šoreiz - starp stikla debeskrāpjiem un baznīcām vēl citi pārsteigumi. Braļukas nudien teju kā kaleidoskopā šķiet mainām savu pilsētu. Iesaku aizbraukt, lai gan man viņu ceļi nemaz tik jauki vairs nešķiet. Laipni lūgti manos iespaidos!

Sātans Pradas brunčos

Par Lorēnas Veisbergeres grāmatu "Sātans Prada brunčos" biju dzirdējusi daudz, arī par filmu zināju, taču nedz vienu, nedz otru nebiju lasījusi un skatījusies līdz šīm Jāņu brīvdienām, kuras bija gaidāmas lietainas, tāpēc jau savlaicīgi apbruņojos ar šo grāmatu, jo atkal šķita pienākusi tā reize, kad rokā jāņem viegls, ātri lasāms, humorpilns darbiņš iz sērijas - izlasīju un aizmirstu. Vienkārši bestsellers/dižpārdoklis. Ātrais secinājums, aizsteidzoties pa priekšu visam citam, - ņem un izlasi, ja darbā viss ir līdz kaklam, darbu gūzmai neredzi gala, Saule spīd spožāk pa visiem logiem, tikai ne tavējo, un iespējams, ka tieši pēc grāmatas izlasīšanas varēsi atviegloti uzelpot un teikt, ka īstenībā tava dzīve ir vismaz pusparadīze Zemes virsū! Tātad...

"What doesn't kill you makes you stronger...". Tiešām? Vienmēr?

Pašlaik viena no populārākajām dziesmām ir Kellijas Klārksones (Kelly Clarkson) izpildītā Stronger (What Doesn't Kill You), kuras piedziedājumā ir šādi vārdi: "What doesn't kill you makes you stronger...". Šie vārdi man ienāca prātā, kad šorīt otro reizi nepilnu divu nedēļu laikā lasīju rakstu un domāju par man pilnīgi svešu cilvēku - Toniju Niklinsonu.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…

Ir "Laimīgā stunda". Bet vai tev ir darbs?

Pirms pāris dienām izlasīju interesantu ziņu, proti, šodiena ir tā laimīgā diena, kad plašāka publika tiks iepazīstināta ar videospēli Happy Hour, kuru tagad izmantošot... personāla atlasē! Ja esi iepazinies ar Happy Hour aprakstu, tad zini, ka šajā spēlē tu esi bārmenis, kuram dažādiem apmeklētājiem jāpasniedz dzērieni. Hmmm, kā veiksmīga Happy Hour spēlēšana var dot cerības uz darbu?

Vai balta blūze nozīmē "eksāmens nokārtots"?

Šim ierakstam briedu ilgāku laiku - sāku rakstīt, pārtraucu, gribēju dzēst, līdz tomēr saņēmos uzlikt punktu uz i. Iedrošināja arī sarunas ar draugiem un kolēģiem (tostarp arī skolotājiem), kuriem ir līdzīgs viedoklis, lai gan temats ir sāpīgs - maija ieskaites un eksāmeni.
Liriska atkāpe.
Vidusskolā un universitātē, eksāmenus un ieskaites kārtojot, man bija ieradums vienmēr ņemt līdzi mīļāko šokolādi - "Rigondu", jo nekad nevarēju zināt, cik ašpadsmitās stundas nāksies nīkt un stresot aiz durvīm. Vilku zilu kostīmu ar palielām kabatām, jo tajās varēju iebāzt teju vai visus 100 gramus šī našķa. To es atcerejos pagājušajā otrdienā, kad mana astotklasniece paziņoja, ka skolā jākārto "pārcelšanas eksāmeni" un jāvelk "svētku tērps". Ko??? Manas acis izbrīnā izsprāga kā vismilzīgākās olīves, dzirdot šos vārdus, jo kaut kā nebija gadījies piefiksēt, ka 8. klasei maija vidū ir jātēlo ģenerālmēģinājums nākamgada eksāmeniem. Tomēr, ja patin filmu uz atpakaļu, tad …

Par lasīšanu un iedomu draugiem

Man ir tradīcija ikreiz no ārzemju komandējumiem dēlam atvest lasāmvielu angļu valodā. Dziļi sirdī esmu gandarīta, ka Artūrs bija izlasījis "Wimpy Kid" grāmatas vēl pirms Grega dienasgrāmatu sērija kļuva populāra Latvijā, un tieši viņa un draugu fanošana, lasot šo grāmatu, lika man domāt, ka tā būs viena riktīga topa grāmata arī citiem bērniem. Drīzumā gaidāma vizuāli iespaidīgā, iztēli rosinošā un nebeidzamiem piedzīvojumiem bagātā grāmata "Hugo Kabrē izgudrojums", kuru abi izlasījām angliski pagājušajā rudenī, un arī tā, manuprāt, varētu iepriecinās neparastu grāmatu cienītājus. Taču šoreiz es vēlētos dalīties pārdomās par kādu konkrētu grāmatu, kas aizved pie jautājuma: kāda lasāmviela tad interesē 11-gadīgu puisi mūsdienās?

Palasīsim Frankenšteinu?

Kad aprīļa pašās beigās (27.04.) lasīju the Guardian grāmatu aprakstus, uzķēros uz jaunradīto Frankenšteinu. Esmu no tiem cilvēkiem, kas netērē naudu aplikācijām, bet šis te gabals tika nodēvēts par "interactive fiction", tāpēc ļāvos impulsīvam pirkumam (tiesa, tikai nepilni Ls 3) un... aizrāvos ar šo monstru gluži kā bērns, saņemot jaunu rotaļlietu. Kas tad šajā teju 200 gadus atpakaļ uzrakstītajā darbā ir tik interesants?

21. gadsimta rotaļlācītis

Šis ir raksts, kurš tika gatavots laikraksta "Diena" pielikumam "Skolas Diena" un ir publicēts vakardien, 3. maijā. Kopš tā uzrakstīšanas ir pagājis teju mēnesis, bet "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" nekas radikāli nav mainījies, vien kādā pētījumā izlasīju šādu atzinumu: visstraujāk augošā interneta lietotāju grupa ir... 2-5 gadus vecie bērni. Par to nav jāšausminās, tā ir statistika un realitāte. Lūk, tieši tāpēc ir vērts padomāt par 21. gadsimta rotaļlācīti un kā skolēnus "sadraudzināt" ar izglītības sistēmas standartizētajām prasībām. Tālāk - raksts. Pēc tā - vēl kāds domu grauds.

Plankings, oulings, pilovings un... multitāskings

Visi zinām, kas ir plankings, kas tagad jau skaitās vecmodīga padarīšana, tad nāca oulings no vārda "owl", runā, ka esot arī pilovings no vārda "pillow" (tas būtu tad, ja katrs šī video dalībnieks būtu saldi čučējis uz sava ķisentiņa), un droši vien vēl kāds -ings. Un ir multitāskings. Par to (atkal) aizdomājos, lasot angļu žurnāla "Red" maija numuru.

5 iemesli, kāpēc būt #vecākuforums pasākumā

Mūsdienu cilvēks ir tik steidzīgs, ka arvien biežāk viņš izvēlas ne tikai 2in1 šampūnu+kondicionieri, bet arī 10 iemeslus, kāpēc pirkt šo TV kasti; 4 produktus, no kuriem pagatavot 3 brīnišķīgus ēdienus; 100 pasaules vietas, kas jāredz dzīves gaitā un tā joprojām. Tad nu es steidzīgajiem vecākiem pavisam īsā aprakstā piedāvāju savus 5 iemeslus, kāpēc 12. maijā mums būt kopā  Latvijas vecāku forumā.

Diskutējot par latvisko e-saturu

Teju vēl nebiju pārkāpusi pāri slieksnim, atgriežoties no Londonas grāmatizstādes, kad tiku nolikta fakta priekšā - 26. aprīlī jāpiedalās LU diskusijā ar garo un akadēmisko nosaukumu kā no maģistra darba: "Latviskā e-satura attīstīšanas un pieejamības potenciāls izdevēju, bibliotēku un e-satura lietotāju skatījuma ziņā". Gandrīz divu stundu garās debates (vērojamas arī tiešraidē un vēlāk arī arhīvā) lika uzvirmot emocijām un pragmantiski pamatotām atbildēm, bet atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Kāpēc?

Daudz laimes svētkos!

Daudz laimes svētkos! Gribēju rakstīt - mūsu svētkos. Šodien ir 23. aprīlis, kad tiek atzīmēta izcilā angļu dramaturga Viljama Šekspīra un vācu zinātnieka Maksa Planka dzimšanas diena, Jurģu, Juru un Georgu vārda dienas Latvijā, Svētā Džordža diena Lielbritānijā, kā arī Pasaules grāmatu diena - svētki visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, māksliniekiem, maketētājiem, korektoriem, visiem, visiem, kuri ir iesaistīti grāmatas tapšanas procesā, kā arī ikvienam lasītājam. Arī tev:) Tikai man ir gaužām skumīgs noskaņojums. Kāpēc?

Citādā Londona

Londonā esmu bijusi daudzreiz. Garākā braucienā ar ģimeni, kad krustu šķērsu izložņājām teju vai visus muzejus, un īsākos braucienos, kad atliek vien nošķaudīties, kad jāskrien atkal uz lidmašīnu. Es mīlu Londonu, tā ir mana pilsēta, un es šeit vienmēr atgriežos ar gaidām. Un ikreiz šī pilsēta ir savādāka. Arī šoreiz.
Citādāka kaut vai tāpēc, ka vēl nekad nebiju ēdusi angļu brokastis četrus rītus pēc kārtas un pašlaik šķiet, ka ceptas olas vēl pāris nedēļas nevēlēšos redzēt ne acu galā.

Ko darīsi tu, kad tev būs "apaļi simts"?

Par zviedru autora Jūnasa Jūnasona darbu "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" biju dzirdējusi un lasījusi iepriekš, tiesa gan, raksti vairāk bija kā pārmetumi anglofonajām zemēm, kas šo tīrradni nelaiž iekšā savos tirgos, tas ir, neizdod tulkojumus angļu valodā. Arī pašlaik Amazon.com paziņo, ka ar maksimālajām piecām zvaigznītēm novērtētā grāmata būs pieejama tikai no šī gada 11. septembra. Jā, par tiesībām angļu mēlē runājošos lasītājus iepazīstināt ir jācīnās ne tikai Stīga Lārsona amatbrālim, un Jūnasona darba nokļūšana Lielbritānijā vien ir atsevišķa romāna vērts stāsts, tāpēc jo priecīgāku mani dara fakts, ka latviešiem ar humora izjūtu viss ir kārtībā un simtgadīgā večuka piedzīvojumiem varam līdzi dzīvot latviešu valodā. Tātad kā tur bija ar tiem miljoniem, Molotovu un Einšteinu saimi?

Gastronomiskās izvirtības baltajās Lieldienās

Pēc (maniem) seniem ticējumiem Ziemassvētkiem būtu jābūt baltiem, Lieldienām - raibām, Jāņiem - zaļiem, Miķeļiem - bagātiem. Nu tad pašlaik Māte Daba ar mums jokus dzen, jo pagājušajos Ziemassvētkos dažs esot saticies nevis ar lāci, bet ar ērcēm, gailenes lasot, bet šodiena rādīja, ka varam uzcelt pat Sniegazaķi. Raibās olas brīvā dabā labāk neslēpt, jo tās ātri vien kļūs baltas, tāpēc atliek viens - pievērsties gastronomiskām izvirtībām ģimenes lokā (Doties ārā? Nu nē! Pat suņi šādā laikā tiek izvesti vien uz piecminūti!). Uzreiz arī teikšu, ka Lieldienas man nepatīk un olas negaršo, bet priecājos par brīvdienām, kuras varu izmantot atpūtai un saviem hobijiem, tātad arī gardu un jaunu ēdienu radīšanai.

Vieta, kur "norīt" mēli

Esmu gardēde. Jā, es varu apēst iepakoto tunčmaizi vai lielveikala pesto salātus, ja pati neesmu sagatavojusi pusdienas, bet tie ir tik reti izņēmuma gadījumi, kurus nav vērts pat pieminēt. Manām garšas kārpiņām vajag ēdienu, kas gatavots pēc manas saprašanas - gandrīz bez sāls, mērcēm un taukvielām, bet bagātīgu garšas buķeti. Tieši tāpēc esmu tik izvēlīga, ja jāēd ārpus mājas. Taču ir dažas vietas, kur dodos ar prieku, un viena no tām ir restorāns Kitchen.

Gadu vecs trolejbuss!

Šodien manam trolejbusam paliek gadiņš. Hip, hip, urrā! Pieņemu apsveikumus sava bērna jubilejā:))) Bet, ja nopietni, tad...

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Are U ready to go? jeb transam līdzīgā zvārguļu žvadzēšana

Šis būs atskats uz neparastu koncertu. Kā vēsta viens no mūsdienu biežāk izmantotajiem atsauču avotiem Wikipedia, tad "transs" esot "īslaicīga funkcionāla apziņas aptumšošanās". Mīlīši, vakarvakarā biju pie pilnas apziņas, taču tieši tādā sirreāli-psihodēliski-transīgā stāvoklī šķitu esam, klausoties Denisa Paškeviča džeza trio koncertu ar nosaukumu "Room" Spīķeru koncertzālē (kūrētājs - Latvijas Koncerti).

Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties

Esmu rūdīts ceļotājs. Varu sapakoties ceļojumam zibensātri. Pa gaisu, pa zemi ar automašīnu vai vilcienu - saki, kur un cikos man jābūt, un es būšu. Tikai neliec man kāpt uz kuģa! Labi, es uzkāpšu, tikai briesmīgi happy es nebūšu. Esmu braukusi pa Temzu, pa Amsterdamas kanāliem, Helsinkos uz Somenlinna salu (pat divreiz - komandējumā un ar ģimeni), arī Stambulā, bet vienmēr tie ir bijuši kas jādara, jādara sajūtu pasākumi. Tāpēc ikviens var iedomāties, ar kādām šausmām es gaidīju kruīza braucienu ar Tallink prāmi "Romantika" uz Stokholmu, jo izturēt kuģī stundu ir viena lieta, pavisam kas cits, ja tur ir jānakšņo!

Par lasīšanu

Saka, ka nekas nenotiekot tāpat vien, ka visas lietas Visumā esot saistītas. Lai nu kā tur patiesībā būtu, pēdējās nedēļas plašsaziņas līdzekļos izskanējušās diskusijas par noteiktam vecumposmam piemērotiem dzejoļiem un literatūru ir cieši saistītas ar grāmatu, kas manā grāmatplauktā gulēja jau pasen, vismaz gadus trīs, proti, ar Svena Birkerta "Reading Life: Books for the Ages" (Graywolf Press, 2007). Globālais jautājums ir šāds: vai tiešām ir kāds ieteicamās literatūras saraksts, kas obligāti jāapgūst kādā vecumposmā, un pretēji - vai ir jābūt "aizliegto" grāmatu sarakstam, kuru nu nekādīgi nebūtu vēlams ņemt rokās mūsdienu tīņiem?

Viens, divi, trīs - nu tu esi... radošs!

Ir kāds vecs joks. Naktī pirms bioloģijas eksāmena students ir paspējis sagatavot tikai vienu biļeti. Par blusu. Cerībā, ka tieši to viņš izvilks, students ierodas uz eksāmenu. Velk biļeti un izvelk... par kaķi. "Kaķis ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un asti," stāstījumu sāk students, "un kaķim ir kažoks, kurā dzīvo blusas." Tālāk seko izsmeļošs stāstījums par blusu. Pasniedzējs, protams, nav mierā ar šādu atbildi un liek vilkt citu biļeti. Studentiņš izvelk... par suni. "Suns ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un biezu kažoku, kurā dzīvo blusas," ir viņa atbilde, kurai seko sagatavotā biļete par blusu. Lieki piebilst, ka arī šoreiz pasniedzēju neapmierina studenta atbilde. Viņam tiek dota trešā iespēja izvilkt citu biļeti. Students, sakopojis visas domas pie vienīgās biļetes, kuru viņš tiešām ir mācījies un pārzina, velk un...

Pārdomas par skolām un mājasdarbiem

Pēdējos mēnešos Latvijas izglītības sistēma ir kā karsts kartupelis teju katra skolotāja, izglītības sistēmai tuvu stāvoša darboņa (= speciālista) un domājošo vecāku mutēs. Par to runā katru dienu un visdažādākajās vietās. Labi, slikti, piekrītu, riebjas, "ja es tur būtu, tad gan..." un citi subjektīvi vai objektīvi viedokļi, kas iebirst kopējā katlā. Un arī manējais, protams, kārtējais viedoklis kā vecākam un sistēmai pietuvinātai personai, kuram punktu uz i pielika vakardienas The Guardian raksts par mājasdarbiem. Tiesa, tas Lielbritānijā, bet tieši tāpēc tik sāpīgi bija to lasīt.

Klavierspēle ar kājām

Akadēmiskās mūzikas pazinēji saka, ka Latvijā ir viens koris, kura skanējums ir jādzird ikvienam, un tas esot Latvijas Radio koris. Tad nu visbeidzot piektdienā, 24. februārī, arī es tapu uzaicināta uz šī kora koncertu, turklāt īpašu - Johannesa Brāmsa "Vācu rekviēma" unikālu atskaņojumu ar divu pianistu - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa - pavadījumu un divu solistu - Ingas Kalnas un Egila Siliņa - meistarīgajiem dziedājumiem. Taču kur šeit iederas klavierspēle ar kājām?

Pastaiga kopā ar...

Valentīndiena, 14. februāris, ir diena, kad pārīši jaunākos un vecākos gados apmainās mīļām dāvaniņām, puķēm, bučiņām un dodas kopīgās vakariņās, rokās sadevušies. Svešzemju tradīcija, kas, manuprāt, ir viena no gada jaukākajām dienām, kas likuma vārdā būtu jāpasludina par brīvdienu, lai pasaulē vairotu mīļumu. Šogad mana Valentīndiena izvērtās gana negaidīta, jo "Pastaiga" kopā ar "Sola" un dzīvesdraugu izvērtās par "Pastaigu" kopā ar "Sola", dzīvesdraugu un sadarbības partneriem no Polijas.

Pārdomas par "Ēnu dienu"

Kad vēl pirms gadiem divpadsmit strādāju skolā, to sauca par "Projektu nedēļu". Arī maniem bērniem vēl pirms pāris gadiem tā bija "Projektu nedēļa". Nedēļa (retāk) vai trīs darbdienas (parasti) februāra vidū, kad stundas nenotika, bet lielākā vai mazākā draugu pulkā vai retākos gadījumos individuāli vajadzēja kaut ko "pētīt", "izstrādāt", "pierādīt" un visbeidzot "prezentēt". No skolotāja erudīcijas un radošuma bija atkarīgs tas, cik vērtīgas šīs ne-mācību stundu dienas būs pavadītas. Ar retiem izņēmumiem tās bija izniekotas dienas, kad kaut kas skolēniem bija jādara ķeksīša pēc, jo, lūk, ir "Projektu nedēļa". Šķiet, ka tagad jau pāris gadus mācību procesa izniekošana notiek zem nosaukuma "Ēnu diena".

Par kaķiem*

Ir aukstas ziemas rīts, kad Kaķis atkal negribīgi ceļas augšā, izlienot no gultas, kurā gulējis blakus Cilvēkam. "Murrr... Nu lūdzu, lūdzu, necel mani augšā! Murrr... Es esmu tik samiegojies, man ir tik auksti, nu paklausi mani, lūdzu!"  Tā viņš lēnām izvelkas no siltās gultas, integrāļa formā izlokot savus stīvos (bet siltos) kaulus.

Mācību process: radošums pret sistemātiskumu?

Uz šo ierakstu mani pamudināja mikroblogu vietnē Twitter izlasītais kādas labi zināmas izglītības darbones čivinājums 26. janvārī, kura kopsavilkums ir šāds: jaunieši nespēj ilgstoši un sistemātiski strādāt, šīs prasmes ir jātrenē skolā, nevar tikai runāt par radošumu. Čivinājums gan nepārauga plašākā diskusijā, iespējams, tās bija tikai mirkļa pārdomas. Vēl nesen lasīju kāda tēva viedokli, ka skolēniem jādod lasīt garus tekstus, lai veicinātu viņu koncentrēšanās spējas.

Kāpēc man patīk muzeji Londonā?

Lai gan uz izglītības un tehnoloģiju izstādi BETT'2012 devāmies rikšiem un Londonā bijām tikai trīs dienas, tas neatturēja no nepārvaramā kārdinājumam vēlreiz doties uz Dabas vēstures muzeju (Natural History Museum) un Zinātnes muzeju (Science Museum). Šajos muzejos biju jau bijusi pirms piecarpus gadiem kopā ar ģimeni, nu tos aulekšiem apskatīju kopā ar kolēģiem. 

Reāls notikums un morālā dilemma

Šis būs pagarāks stāsts par kādu patiesu notikumu un, iespējams, noslēgumu, ko varbūt ir piedzīvojis vēl kāds. Stāsts par palīdzēšanu un tai sekojošo "baiļu faktoru"  par savu/savas ģimenes dzīvību. Uzreiz pieminēšu, ka sākotnēji šo ziņu publicēju tikai draugiem.lv saviem draugiem, bet tad tomēr nolēmu to darīt publiski pieejamu, jo no līdzīgām situācijām pasargāts nav neviens. Tās vienkārši liek mums aizdomāties.

Pirmā diena Londonā. Iesaku viesnīcu!

Atalgojums par skriešanu  šļūdonī uz Rīgas lidostas skrejceļa vidū pamesto vienu no Ryanair lidmašīnām mūs gaidīja patiešām greznas viesnīcas veidolā pašā Londonas centrā pārdesmit metrus no Viktorijas stacijas. Stundu un padsmit minūtes garais brauciens no Stanstedas lidostas līdz Londonas centram pagāja ļoti ātri, jo nācās gan kārtot darba jautājumus, gan "kalt" nākotnes plānus, kā arī priecāties par zaļo zālīti un zilajām debesīm. The Grosvenor ir četrzvaigžņu viesnīca, kurā mitinājāmies arī pagājušajā gadā, kad apmeklējām BETT izstādi. Toreiz gan viesnīcā vēl ritēja remontdarbi un bija jūtama krāsas smaka, lai gan nedzīvojām tiešā krāsu bundžu tuvumā. Tagad visi remontadrbi virzījās uz beigām, tomēr vienā flangā vēl aiz loga manījām celtnieku sastatnes. Viesnīcas ēka ir veca un majestātiska, un arī tās iekštelpas nespēj vien pārsteigt ar savu greznību! Lieki piebilst, ka ziedi vestibilā tika mainīti katru dienu (šis foto ir no "atvadu" rīta, bet sagaidīti tikā…

Trīs dienas Londonā. Pirmais rīts - action ar Ryanair

Vakarvakarā atgriezos no trīsdienu komandējuma Londonā ar primāro mērķi doties uz BETT 2012 izstādi, kas ir labi zināma ikvienam tehnoloģiju un izglītības sistēmā strādājošajam progresīvajam darbonim. Arī tur mēs, protams, bijām, bet šoreiz paspējām izdarīt un redzēt tik daudz, ka noteikti varam teikt, ka esam ievērojuši angļu žurnāla "Red" padomu februāra numurā (jā, briti jau pārdod februāra numurus janvāra sākumā) 163. lpp.: "If you only do one thing this month... make a new memory:". Atskats uz notikušo jāsāk ar trešdienas, 11. janvāra, rīta piedzīvojumiem ar Ryanair Rīgas lidostā. Pirmo reizi mūžā skrēju nevis uz autobusu, bet gan uz lidmašīnu, jo Ryanair taupa visos veidos un Rīgas lidostā C izejā spēj maksāt tikai vienam darbiniekam, kas, protams, visu rindu ievelk garāku, tādēļ pēdējā brīdī visi Londonas lidotāji tiek izsaukti ārā no kopējās rindas. Darbiniekiem, protams, ir tikai viens sakāmais - paši vainīgi, jānāk ātrāk, tikai nevienā vietā - ne pasūtot…

"Es, Stīvs Džobss" - iedvesmai, jaunu gadu sākot

Kad pagājušā gada novembrī uzzināju, ka tiks izdota Apple dibinātāja Stīva Džobsa atziņu grāmata, es to ierakstīju savā Ziemassvētku wishlist. Tā nonāca manās rokās gluži "karsta" no tulkotājas rokām un tika izlasīta pāris stundās, tiklīdz nokļuvu mājās. Šo grāmatu saņēmu arī kā vienu no Ziemassvētku dāvanām.
Es tiešām iesaku Stīva Džobsa atziņas, kuras ir apkopojis Džordžs Bīms, izlasīt ikvienam, arī tiem, kas nav saistīti ar biznesiem, projektiem, vadīšanu vai lēmumu pieņemšanu. Lai arī es tiešām esmu Apple produktu fans, šīs grāmatas izlasīšana man vēlreiz pārliecināja, kāpēc šis par despotisko dēvētais vadītājs ir panācis to, ka ābolu kults ir visā pasaulē. Džobss neapšaubāmi ir bijis līderis, kas spēj iedvesmot savus padotos. Cik daudz cilvēku mēs pazīstam sev apkārt, kas no nekā spēj radīt kaut ko, kas liek aizrauties elpai? Vīzija, spēja ieklausīties produktu lietotājos, īstenot viņu vēlmes, mērķtiecība, neatlaidība ir tie atslēgas vārdi, kas raksturo Apple dibinātāj…