Pagājušajā nedēļā darba komandējums mani aizveda uz tik tālu un diezgan eksotisku zemi kā Serbija. Zemei jau nav ne vainas, tomēr tā raisīja gana daudz vielas pārdomām. 1. Ierašanās. Pārsvarā man ir bijušas tikšanās ar Rietum- un Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājiem, tāpēc dienvidnieku kultūra, mentalitāte un uzvedība mani neaizrauj. Kopš pagājušā gada aprīlī piedzīvotā diezgan murgainā ceļojuma, kuru izraisīja slavenais Islandes vulkāns ar neizrunājamo nosaukumu, četru garu dienu garumā ceļojot no Stambulas cauri Belgradai, Budapeštai un Varšavai uz Rīgu, biju paspējusi aizmirst dienvidnieku uzmācību, taču Belgradas lidostā, trešdienas pusdienlaikā gaidot autobusu uz centru, izbaudījām gan taksometru šoferu aicinājumus pārvietoties ar viņu transporta līdzekli, gan arī lūgumus ziedot naudiņu it kā labdarības organizāciju vajadzībām. 2. Autobuss. Tas šķita mazliet labāks par karieti, kas grebta no ķirbja, tomēr vienalga atgādināja 20. gs. 50. gadu braucamrīku. Līdz šim vēl nekad ...
Vieta, kur tikties