Trolejbuss

Privatizācija? Sofijas centrs Ļoti apzināti esmu vilcinājusies pabeigt stāstu par Sofiju, kas jūnija pirmajā pusē sagaidīja ar tad vēl latviešiem neierasto +30 grādu temperatūru, svelmi un pēkšņām lietusgāzēm pērkona dārdienu pavadībā. Šķiet, ka šī ir viena no retajām vietām, kas savas pelēkās pilsētas tēlu manā prātā tā arī nespēj izdzēst, lai nu kā es to vēlētos. Kāpēc?

Vīnes lidostas transfēra zona Ja ir ceļots salīdzinoši daudz un prāts pēc būtības ir multikulturāls un atvērts visam, tad šķiet, ka ceļojumos nekas vairs īsti nespēj pārsteigt un kur nu vēl šokēt. Komandējumam uz Sofiju gatavojos tieši tā, kā būtu jāgatavojas braucienam uz jebkuru ex-komunistiskas valsts galvaspilsētu. Pieņēmu, ka noteikti būs mazliet atgriešanās pagātnē, taču bieži tika dzirdēti arī nostāsti par to, ka “senajos laikos, kad pie mums neko nevarēja dabūt”, tieši Bulgārija daudziem šķitusi kā teju vai paradīze. Un kā tad bija īstenībā?