Pāriet uz galveno saturu

Mana dzīve grāmatās

Aplinku aplinkiem, bet no Didža esmu saņēmusi aicinājumu iesaistīties projektā "Mana dzīve grāmatās", kurā jau ir izteikušies vairāki grāmatmīļi. Noteikumi šajā interesantajā "jautājumu un atbilžu kladē" ir pavisam vienkārši: iepazīstini ar sevi, atbildi uz pieciem jautājumiem, mini vizmaz vienu grāmatmīli blogeri, kuram vēlies nodot stafeti.
Tātad - te nu es esmu!


Jautājumi, uz kuriem ir jāatbild, ir šādi:
1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu.
2. Kura bija pirmā pieaugušo gramata, kas tev patiešām patika?
3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20-30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo piecu gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
5. Mini savus gulty pleasures vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Uz jautājumiem atbildēt ir easy-peasy, grūti ir iepazīstināt ar sevi. Tipisks 7. maija Vērsis ar lielām darbaspējām un savu pasaules taisnības izpratni? Tehnoloģijas mīlošs grāmattārps, kas joprojām uzskata, ka vērtība ir drukātai grāmatai? Cīnītājs par saprātīgām un pārdomātām pārmaiņām izglītības sistēmā? Gardēdis, kuram patīk izsmalcināti nieki uz šķīvja pat tad, ja virtuvē jāpavada teju visa diena?  Optimists un ceļotājs? Lai nu paliek, katram būšu cita Sintija:)

1. Jā, es laikam esmu no to cilvēku sugas, kas ir dzimuši ar grāmatu šūpulī. Man lasīja priekšā, bet arī es iemācījos lasīt agrīnā pirmsskolas vecumā, tādēļ pie brillēm tiku jau 1. klases laikā, kad grāmata tika bāzta tumsā zem segas. Diez, mūsdienās arī kāds tā dara, vai tikai zem segas slēpj telefonus?:) Nebūšu oriģināla, sakot, ka mana bērnības grāmata bija "Vinnijs Pūks un viņa draugi", kuru varēju klausīties un klausīties, un klausīties. 

2. Es biju varen dumpīgais skolēns, jo latviešu valodas skolotājai paziņoju, ka latviešu literatūra nav priekš manis, tāpēc pievērsos ārzemju literatūrai. Mani tīņa gadi gan bija 80.gadu beigas/90. gadu sākums, tāpēc varu vien teikt paldies savai skolotājai, kura šo dumpinieku manī atbalstīja. Teju visas grāmatas mājas bibliotēkā bija izlasītas. "Busardelu ģimene", "Forsaitu teika" vai "Jennija" - cik no mūsdienu tīņiem zina šos darbus? Mani aizrāva Hemingveja darbi un rakstības stils, tāpēc loģiska šķiet tālaika nodarbe imitēt šo dižgaru rakstīšanu. Vai kāds mūsdienu tīnis prastu uzrakstīt lappusi garu vienu (!) teikumu Hemingveja noskaņās? Kamī "Mēris" - vai tā maz var būt grāmata, kas neietekmē cilvēka domāšanu? "D'Artaljans un trīs musketieri" bija tā grāmata, kuras dēļ pat neaizgāju uz skolu, jo gribējās izlasīt visu līdz galam. Jā, tā visa bija klasika - nekādu vampīru un pūķu manā grāmatplauktā nebija. Pasakas un multenes nebija man domātas, es dzīvoju pieaugušo pasaulē.

3. Oi, viss mans apzinīgais pēcskolas laiks ir pagājis profesionālā kretīnisma zīmē, jo LU Humanitāro zinātņu fakultātē, kā to sauc tagad, esmu caurcaurēm specializējusies filoloģijā. Atliek pārkāpt astei pāri, lai pabeigtu doktora darbu par memuārliteratūru, tāpēc šis ir neatbildāms jautājums. Ir izlasītas tik daudz grāmatas gan angļu, gan latviešu mēlē, kas ik pa laikam ir bijušas kā punkts uz i, lai sapurinātu, iedvesmotu vai mierinātu, ka starp visām izcelt vienu būtu neiespējami. Teiksi, ko Hilarija Klintone vai Madlēna Olbraita var interesantu pateikt savos memuāros? Taču man tie ir bijuši stāsti par stiprām sievietēm. Moriss Halbvahs ar darbu par kolektīvo atmiņu? Man tā ir viela pārdomām, lai izprastu sabiedrības struktūru gadsimtu gaitā. Taču vienu gan varu apgalvot pavisam droši - "vienas dienas traļi-vaļi" romāniņi nav domāti man. 

4. Esmu ļoti laimīga, ka varu strādāt arī ar grāmatām starp grāmatmīļiem. Esmu laimīga, ka man pašai arī ir iespēja rakstīt (atkal nebūšu oriģināla, sakot, ka redzēt savu vārdu nodrukātu uz grāmatas vāka ir dīvaina sajūta). Mani grāmatu lasīšanas paradumi pamatos nav mainījušies kopš tīņu gadiem, taču nereti ir tā, ka grāmatu nevaru lasīt just for fun, jo manī ierunājas literatūrkritiķis, kas visur saskata šādus un tādus diskursus. Pēdējā gada laikā ir divas grāmatas, kas mani vairākas dienas turēja savā varā pēc to izlasīšanas, un tās ir Hertas Milleres "Elpas šūpoles" un Emmas Donohjū "Istaba". Noteikti iesaku izlasīt, ja vēl neesi paspējis!

5. Guilty pleasures? Tās noteikti ir mobilo telefonu aplikācijas, kuras jādēvē par grāmatām. Par Frankenšteinu jau rakstīju, "Chopsticks" pavasarī tika uzskatīta par grāmatu, kas pievērsīs tehnopaaudzi lasīšanai. Jā, es visas tās esmu mēģinājusi un atzinusi par labām esam. Es esmu par to, lai mūsdienu bērni un jaunieši lasītu, un, ja viņiem labāk patīk bakstīties telefona ekrānā, lai nu viņi tā dara. Un es kaifoju par memuārliteratūru un profesionāli sarakstītām grāmatām par dažādiem literatūrzinātnes jautājumiem. 

Starp citu, šorīt BBC raidījumā "Talking Books" bija intervija ar rakstnieci Susan Hill, kura teica šādu domu: kā var būt profesionāls rakstnieks, kurš nelasa grāmatas, jo tikai tā mēs varam attīstīt savu valodu, izkopt rakstības stilu un mēģināt sasniegt to, ko pirms mums ir paveikuši dižgari.

Ar šādiem viediem vārdiem savas pārdomas par dzīvi grāmatās beigšu, nododot stafeti tālāk - vispirms jau tev, kas lasa šo ierakstu manā blogā, kā arī sev radniecīgā transporta līdzekļa vadītājam :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.