Pāriet uz galveno saturu

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī šeit.
Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.


Mamma
Es esmu divu tīņu mamma. Mūsu skolā vecākiem ir jāiegādājas svešvalodu mācību grāmatas, darba burtnīcas šogad bija "ieteicams" iegādāties (domāju, ka iegādājās visi, vismaz neviens skolotājs nav sūdzējies, ka mācību process būtu paralizēts, jo klasei nebūtu burtnīca, kas, starp citu, mācību procesā joprojām nav obligāta sastāvdaļa, bet mācību priekšmeta pedagoga izvēle, ja viņš/viņa uzskata, ka tā vislabāk sasniedzams rezultāts). Jā, mums abiem bērniem ir klases fonds, no kura tiek pirktas arī slotas un citas lietas, arī mums ir lūgts nest papīru kopēšanai. Kā jau daudzviet, tāpēc tas pat nešķiet kaut kas ārkārtējs. Nupat, rakstot iesniegumu 2. ģimnāzijā par iespēju lielajam bērnam kārtot eksāmenus un mācīties starptautiskajā bakalaureāta klasē, uzzināju, ka gada maksa šajā programmā ir Ls 500 (nē, skolas mājaslapā pie attiecīgās programmas šāda ziņa nav ievietota), tātad varu būt priecīga, ka pagaidām vēl pašreizējās skolas naudas ir gaužām niecīgas un, manuprāt, pieņemamas un atbalstāmas, jo izglītība maksā un ir maksājusi vienmēr, tāpēc es nekad neesmu bijusi sašutusi, kad jāpērk zīmuļi, akvareļu papīrs un kāda mācību grāmata. Tie ir izdevumi, kurus var plānot (jo arī skolas vecuma bērni "nenokrīt no debesīm").
Kā mamma arī es uzskatu, ka noteicošais ir saturs, un tieši tāpat sava bloga ierakstā uzskata Juris Jerums. Es vēlos, lai manu bērnu skolotājiem ir izvēles iespējas izvēlēties dažādus mācību materiālus, dažādus resursus, tehnoloģijas, individuāli novērtēt viņu zināšanas un pielāgot mācību procesu, vārdsakot, es uzskatu, ka skolotājam ir jābūt tik kompetentam, lai viņš pārzinātu iespējas un rastu labākos risinājumus. Zināšanas ir skolotāja rokās, un tikai no viņa/viņas ir atkarīgs, kāds ir un būs mācību process. Lai kā man dažkārt kaut kas nepatiktu, es neeju un nemācu, kā tad skolotājiem būtu jāmāca 21. gadsimta skolēni. 

Un te nu es nonāku pie savas ex-identitātes - skolotāja
Kad gandrīz vai no skolas sola, sākot studijas, nokļuvu otrā lomā - skolotājas ādā - bija tālā 20. gs. 90.gadu otrā puse. Ja kāds to laiku skolās atceras, tad zina, ka mācību līdzekļu pieejamība un sabiedrības nabadzība bija vēl krasāka nekā tagad. Tāds zaļais gurķis kā es skolā par pusslodzes darbu saņēma Ls 35, kas šķiet bezgala smieklīgi, salīdzinot ar mūsdienu situāciju. Laikam manī bija iedzimis kāds mammas, arī skolotājas, gēns, bet man patika mani "sīči", jo auga ne tikai viņi, bet arī es. Vai tas bija jaunības maksimālisms vai vienkārši vēlme labi darīt savu darbu, bet tagad tik modernais vārds "individuāla pieeja" manā galvā jau bija tajā tālajā dinozauru laikmetā. Jā, bija spējīgāki skolēni, kuriem lūdzu mājasdarbu par "My Dream House" rakstīt garāku nekā citiem. Griezām, līmējām, krāsojām, veidojām plakātus, diskusijas, vārdsakot, arī tad darbojāmies radoši.
Kad jau šī gadsimta sākumā mācīju angļu valodu pieaugušajiem, arī viņiem man patika izdomāt SAVUS uzdevumus, lai dažādotu mācību nodarbības. Eh, varu teikt tikai paldies savai ģimenei ar diviem mazajiem bērniem, kas piecieta manu ņemšanos, rakstot SAVUS pārbaudes darbus, ieskaites, uzdevumus utt. Jo man patika izpausties pašai, jo man šķita, ka tikai es pati varu izdomāt vislabākos uzdevumus, kas sniedz vislabākos rezultātus, lai nostiprinātu manu klausītāju valodas zināšanas. Kaut gan tajā laikā šīs mācību iestādes metodiskais kabinets bija teju vai stāvgrūdām pilns ar dažādiem resursiem, kopējamiem materiāliem (tādiem kopējamiem materiāliem, uz kuriem bija rakstīta atļauja kopēt), jo situācija izglītības jomā bija jau krasi mainījusies, un studiju laikā izķertajai krievu autores Kaušanskaja sarakstītajai gramatikas grāmatai beidzot bija kārtīgs pretinieks - slavenā Mērfija uzdevumu krājumi. Taču es uzskatīju, ka es daudz ko darītu savādāk kā citu grāmatu autori, tāpēc man joprojām patika veidot savus materiālus.

Kā loģisks solis šķita rakstīt pašai un būt par autori
Šī nu ir viena no manām ikdienas identitātēm. Nekad, nekad, nekad pirms pirmā darba uzrakstīšanas es nebiju iedomājusies, ka viena - pat vismazākā! - darba tapšanā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki un ka publicēšanai gatavots darbs paņem tik daudz laika un enerģijas! Viena lieta ir izdomāt uzdevumu, tekstiņu, pārbaudes darbu, kas domāts konkrētai un labi zināmai auditorijai, taču pavisam cita lieta ir domāt par jebkuru pretimnācēju kā potenciālo grāmatas lietotāju! Lai kā es lepotos ar savu analītisko prātu un spēju domāt loģiskās kategorijās, es esmu lielu pateicību parādā manas pirmās "nopietnās" grāmatas redaktorei ar lielu pieredzi angļu valodas materiālu rediģēšanā, sagatavošanā, jo tieši viņas viedais padoms un ieteikums tikai un vienīgi nāca šim darbam par labu.
Šī raksta sākumā ir ievietots grāmatas Jump with Johnny the Rabbit! vāks. Es bieži saku, ka man ir trīs bērni, ar trešo domājot šo trusīti. Grāmata tapa viena gada garumā - ilgāk, nekā iznēsājot cilvēkbērnu. Šis bija ciešs mans kopdarbs ar divām līdzīgi domājošām dāmām - mākslinieci Sandru Sabīni Jaundālderi un mūzikas autori, aranžētāju Līgu Taubi. Katram uzdevumam es aprakstīju vīziju par ideālo zīmējumu, ik pa pāris nedēļām tikos ar Līgu, lai kopīgi domātu, kādas dziesmiņas būtu vispiemērotākās, gāju runāt ar angļu valodas skolotājām bērnudārzā un sākumskolā, skatījos, kā bērni mācās, piedalījos studijas ieraksta procesā un redzēju mazo bērnu vecāku sajūsmu par savām atvasēm, kas bija tik varenas. Kad darbs tuvojās jau tipogrāfijai, rupji saskaitīju, ka komplekta veidošanā bija iesaistīti apmēram 50 cilvēki. Mācību grāmata iznāca zīmīgajā 1. septembrī, un es no priekiem apraudājos (kā jau emocionālais vājais dzimums). Joprojām šis ir man vistuvākais, vislolotākais, vismīļakais no garabērniem. Un es nenoliegšu, ka ir patīkami vēlāk dzirdēt uzslavas un saņemt mīļus e-pastus no praktiski strādājošiem pedagogiem, kuri saka, ka bērniem patīk šis vai tas (dzirdēju pat šādi: "Mans bērns neiet gulēt, ja nav noklausījies ... dziesmiņu, bet ... dziesmiņu viņš vienmēr dzied vannā"). Taču pieņemu, ka kādam kaut kas nav paticis, jo labi zinām, ka vienam patīk kleita, bet citam - meita.
Vārdsakot, autori ir kā lauvenes, kas sargā, auklē un aizstāv savus lauvēnus, jo labi zinām, cik daudz darba tapšanā ir bijis ģimenes atbalsta, nenotikušu brīvdienu izbraukumu, vēlu vakaru un agru rītu, lai tikai darbiņš būtu jauks. Mēs zinām, cik daudz atbalsta un ieguldījuma ir snieguši izdevniecības darbinieki, jo pilnīgi neviens - un to es apgalvoju arī kā ex-redaktore! - darbs nav iesniegts nevainojams, jo vienmēr ir kāda drukas kļūda, kāds neveiklāks uzdevuma formulējums, kāds sarežģītāks uzdevums vai cita blusa. Ir tekstu ievadītāji, maketētāji, tehniskie redaktori, mākslinieciskais redaktors, korektors un vēl citi, bez kuru palīdzības nebūtu iespējams labs galarezultāts. Un viņiem visiem es saku paldies kā autore!

Visbeidzot - arī interaktīvu mācību materiālu veidotāja
Man ir bezgala skumji, kad lasu, ka izdevēji ir teju vai no alu laikmeta un neseko līdzi mācību materiālu digitalizācijai un pasaules tendencēm izdevējdarbībā. Laikam jāatgādina, ka tieši Zvaigzne ABC bija pirmā izdevniecība Latvijā, kas jau kopš 2010. gada 8. marta piedāvā e-grāmatas (datums ir man zīmīgs, jo arī mans Izdzīvošanas minimums bija starp pirmajām e-grāmatām), ka pašlaik e-grāmatas ir iespējams iegādāties gan iBookstore, gan Samsung Readers Hub, tātad tās var lasīt praktiski uz jebkuras ierīces (tostarp zinu, ka kolēģi pat gatavo arī failus, ja kāds Kindle lietotājs vēlas sev ērti ietojamu e-grāmatu). Starp citu, e-grāmatu sadaļā ir īpaša sadaļa bezmaksas lejupielādējamie materiāli, tostarp arī vēstures grāmatu autora Klišāna sagatavotie ieskaišu uzdevumi, kurus var izdrukāt un brīvi lietot jebkurš. 
Vadot seminārus skolotājiem, vienmēr esmu teikusi: ja jums ir idejas, nāciet, runāsim, ir iespējas veidot materiālus ikvienam. Visbiežākā atbilde: man jau nav laika. Esmu runājusi arī ar tiem entuziastiem, kuri veido materiālus saviem skolēniem. Visbiežāk arī viņi saka, ka nav gatavi dalīties ar saviem izstrādātajiem materiāliem ne ar kolēģiem (jā, tie "ziedu laiki" laikam ir krietni sen atpakaļ, kad skolotāji sajūsmā dalījās ar interaktīvās tāfeles materiāliem, kurus paši bija izstrādājuši, jo nu beidzot atzīst, ka pavadīt 4 stundas pie materiāla, lai izveidotu 2 minūšu uzdevumu un par to saņemt tikai "paldies" nav gatavi), ne ar kādu citu. Esmu jautājusi tieši: vai skolotāji būtu gatavi ievietot savus materiālus, piemēram, portālā skolas.lv. Atbilde? Ja tiks nodrošināta atbilstoša samaksa. Elementāri, Vatson, vai ne?
Izdevēji seko līdzi gan pasaules tendencēm izglītības jomā (vai tā būtu BETT Londonā vai Frankfurtes grāmatizstāde, kas paliek arvien digitālāka, kā arī citos semināros, prāta vētrās un konferencēs, lasa rakstus un profesionāļu veidotos pētījumus utt.), gan valsts līmenī, tostarp ir gatavi piedāvāt dažādus risinājumus, ja izglītības pārvaldes vai skolas izrādītu interesi. Taču es pati biju klāt seminārā Ventspilī, kura laikā, demonstrējot, kā iZvaigzne sērijas interaktīvais mācību materiāls fizikā strādā uz planšetdatora, kāda skolotāja atzina: "Es pirmo reizi mūžā turu rokā planšetdatoru." Lūk, tā ir reālā situācija Latvijas skolās.

Noslēguma vietā
Viens no skolotāju mīļākajiem teicieniem ir: "Mūsdienu skolēni ļoti labi zina savas tiesības, bet nezina pienākumus." Skolotāji arī māca, ka interneta vidē ir savi nerakstīti uzvedības likumi, un viens no tiem ir neņemt to, kas pašam nepieder. Mūsdienās, kad komunikācija un sadarbības veidošana ir tik elementāra, ir absurdi atsaukties uz "es nezināju, ka to nedrīkst". Attiecībā uz autortiesībām to aizmirst paši skolotāji.
Atrisinājums ir bezgala vienkāršs. Vai kāds aizliedz katram skolotājam, kurš to vēlas, veidot SAVUS materiālus, ievietot skolas mājaslapā vai citā drošākā vidē, kas būtu pieejama skolēniem? Slavenais matemātikas mācību grāmatu autors un daudzu skolotāju guru Jānis Mencis seniors esot reiz teicis šādu domu: labam skolotājam ir nepieciešams tikai krīts un tāfele. Nesen dzirdēju kādu literatūras skolotāju sakām, ka viņa vispār neizmanto mācību grāmatas, bet liek skolēniem lasīt daiļliteratūru, un caur dažādiem darbiem skolēni apgūstt attiecīgās standarta prasības. Arī tā var.
Visbeidzot...
Šim ierakstam ir liegta komentāru pievienošana, jo es uzskatu, ka mūsu sabiedrība nav tik pieaugusi, lai  par pretrunīgi vērtētiem jautājumiem (jo mums katram var būt savs viedoklis, turklāt visbiežāk daļa taisnības būs katrai pusei) spētu izteikties argumentēti, ar cieņu pret cita viedokļa paudēju, bet līdz "tai pārdurt riepas", "rīkļurāvēji" un "zagļi" līmenim es nenolaižos. Ja tādas ir Tavas domas, ir citas iespējas izlādēties. Taču, pirms to dari, padomā vēlreiz.

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.