Pāriet uz galveno saturu

Uzsēdināts jeb pavārgrāmata prāta kontrolei

Iedomājies šādas situācijas! Tev ir jāsakrāj zīmodziņi, lai saņemtu bezmaksas automazgāšanu. Vai izvēlēsies kuponu ar desmit lodziņiem, kurā jau ir iespiesti divi zīmogi, bet astoņi vēl jāsakrāj, vai tādu, kurā arī ir jāsakrāj astoņi zīmodziņi, taču šādi " bonusa lauciņi" nav? Atceries - jebkurā gadījumā jākrāj ir astoņi zīmodziņi! Esi uztaisījis papīra pūķi, taču papīra pūķus ir uztaisījuši arī profesionāli mākslinieki. Vai piedalīsies sava papīra pūķa simboliskā izsolē, lai īpašumā iegūtu pats savu veikto darbu, vai mēģināsi nopirkt profesionāļu darbu? Riskēšu apgalvot, ka abās situācijās izvēlēsies pirmo variantu. Un vēl divas situācijas. Jāsameklē, kas ir trešais termodinamikas likums. Vai dzirdu gandrīz vai vienbalsīgu kori sakām, ka vērsi vaļā Google meklētāju, lai tajā ierakstītu šos trīs vārdus? Bingo! Vai kā galveno uzticamo informācijas avotu izmantosi pirmo atrasto ierakstu, proti, Vikipēdijas rakstu? Šajā brīdī žetons pienākas grāmatas  Hooked: How to Build Habit-Forming Products autoram ar sarežģīto vārdu Niram Eijalam (Nir Eyal, kopsadarbībā ar Ryan Hoover), jo tieši viņš tik precīzi zina, kāpēc Google mūsu prātos nāk pirms Bing, lai gan alfabēta secībā šie ieraksti būtu apgrieztā secībā.



Pats autors savu darbu tiešām nodēvējis par "pavārgrāmatu prāta kontrolei" (101. lpp.), jo lappusi pa lappusei un soli pa solim viegli izklāsta 21. gadsimta cilvēku psiholoģiju un ciešo ikdienas dzīves savīšanos ar tehnoloģijām un zīmoliem. Tehnoloģiju uzņēmumu veido produktus, kuri cilvēkiem ir jālieto; katrai produktu grupai ir sava lietotāju auditorija, kas ir "jāuzsēdina", jāpadara par saviem faniem. Laikam viens no uzskatāmākajiem piemēriem būs mobilo telefonu lietotāji: ja esi kaislīgs iPhone fans, tad pārliecināt par Samsung, HTC vai Nokia lietošanas ērtībām būs pagrūti. Un otrādāk. 

Būsim pavisam godīgi. Vai pasaule šķita "kājām gaisā" pirms gadiem divdesmit, kad ziņas noskatījāmies reizi dienā - pievakarē? Kāpēc tagad liekamies gulēt, pēdējo reizi mobilajā telefonā pārlasījuši Twitter ierakstus, bet jaunu dienu sākam, telefonu izvelkot no pagalvja, lai redzētu, kā pasaule mainījusies dažās mūsu miega stundās? Tvīti, paziņojumi, atjauninājumi, e-pasti, informācijas  gūzma pār mūslaiku homo sapiens gāžas vēl pirms "Labrīt!", sausās barības kaķim un steidzīgas rīta kafijas, bet to, vai ārā ir migla, mēs uzzinām no @VSIA_LVGMC ierakstiem, nevis paveroties pa logu.   Grāmatā minēts, ka ieradumus veidojošas tehnoloģijas ir 21. gadsimta cigaretes (101. lpp.), bet zīmoli ar mums manupulē tik neuzkrītoši, ka paši to pat nemanām.

"Hooked" parāda ne tikai to, kā tiekam pakļauti zīmoliem, bet kā jebkuram - gan labi zināmam, gan pirmos soļus sperošam - uzņēmumam vajadzētu domāt par saviem produktiem no to izstrādes pašiem pirmssākumiem. Grāmatas autors uzskata, ka par produktu ir jādomā kā par vitamīniem un pretsāpju līdzekli, proti, produkts ir veiksmīgs tajā gadījumā, ja tirgū piedāvā inovatīvu risinājumu, tas atrisina kādu problēmu (=pretsāpju līdzklis), taču ilgtermiņā rada atkarību un ir kā tonizējošs vitamīnu kokteilis, no kura ir grūti šķirties. Kāpēc sabiedrība kopumā tik daudz izmanto dažādus sociālos tīklus un kad katrs no mums tajos ielūkojas? Vai sociālie tīkli var būt ne tikai negatīvo, bet arī pozitīvo emociju "plāksteri"? Kāpēc produktu izstrādē tik bieži tiek uzvērts "viena klikšķa" princips? Visbeidzot - kāpēc nekad nevajadzētu kopēt savus vai konkurentu veiksmīgos produktus? Interesanti ir sasaistīt pēdējo dienu notikumu attīstību ar spēli Flappy Bird un tā dēvēto aizrautības eskalāciju, jo "Hooked" autors uzskata, ka, "jo vairāk laika un pūļu lietotāji iegulda produktā vai pakalpojumā, jo vairāk viņi to novērtē" (84. lpp.). Par Flappy Bird līdzību ar citām spēlēm lai spriež šīs jomas profesionāļi, bet tūkstošiem lietotāji bija tikpat veiksmīgi pievērsti putnkopībai, proti, spēles putna noturēšanai gaisā, kā savulaik ļaudis bija pārliecināti fermeri un turēja tīras savas virtuālās sīpolu dobes.

Piekritīsi, ka reizēm mēs, pieaugušie, skatāmies uz maziem bērniem un priecājamies par to, ka viņi nespēj vien beigt brīnīties par visu šai pasaulē. Ne tikai kokerspaniels ar noļukušajām ausīm mazulim šķitīs interesants, bet arī omes ar roku griežamā šujmašīna. (Un to planšetdatoru vari mazulim pat nepiedāvāt, tas jau viņam ir apnicis :)) Bet mazulis aug, pasaules izziņa kļūst pašsaprotamāka, lietu kārtība loģiskāka. Cik ilgi spēļosim, lai noturētu savu motivāciju? Lūk, lai nezaudētu mūsu atkarību, produktu ražotājiem nemitīgi ir jāpiedāvā kaut kas jauns, kāda pievienotā vērtība, lai nostiprinātu savas pozīcijas mūsu vērtību skalā. Melnais kokerspaniels ar kosmētiski uzlaboto brūno ausi - lai būtu tā, ja vien tā ir fīča, dēļ kā esam gatavi kā kolektīva suga zaudēt prātu. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, ir kāda maģiska frāze "but you are free to accept or refuse" (74. lpp.), kas dod mums rīcības brīvību, un tas attiecas arī uz tehnoloģiju zīmolvedību. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…