Pāriet uz galveno saturu

Atgriešanās pagātnē II. Pieminekļu un nostaļģijas pilsēta Sofija

Privatizācija? Sofijas centrs
Ļoti apzināti esmu vilcinājusies pabeigt stāstu par Sofiju, kas jūnija pirmajā pusē sagaidīja ar tad vēl latviešiem neierasto +30 grādu temperatūru, svelmi un pēkšņām lietusgāzēm pērkona dārdienu pavadībā. Šķiet, ka šī ir viena no retajām vietām, kas savas pelēkās pilsētas tēlu manā prātā tā arī nespēj izdzēst, lai nu kā es to vēlētos. Kāpēc?


Ja kāds dodas uz Bulgāriju, tad ļoti bieži kā viens no suvenīriem mājās atceļo kāds izstrādājums, kura nosaukumā ir vārdi "Bulgārijas roze". Vai gan pēc rozēm nebūtu jāsmaržo arī galvaspilsētai un vai rozēm šeit nebūtu jāatrodas goda vietā, lai daiļotu pilsētas zaļo zonu? Nebūt ne! Jau pirmajās pastaigas minūtēs pa Sofiju ātri vien nākas saprast, ka parki te ir daudz un pēc platības dažādi, taču šeit mājo cilvēki, kas ir teju vai apsēsti ar pieminekļu kultu. Paskatieties pa labi - tāds un tāds vīrelis, paskatieties pa kreisi - jau cits stāvs, vēl pēc pārdesmit soļiem jau lepni izslējies trešais vai krūštēls, vai vēl trakāk - kāds "objekts", kas nemaz cilvēkveidīgai būtnei nelīdzinās. Šie piemineklīši tad lielākoties paliek zināmi tikai vietējiem pieminekļu kultūras pārzinātājiem, jo retas ir tās vietas, kurās ir kāda norāde, kam tad attiecīgais stāvs domāts. Jautājot gidei, arī viņa nemācēja paskaidrot, kas ir visi šie dažādie pieminekļi pilsētas centrā, ko redzējām pāris stundu pastaigā, kā arī nezināja teikt, kāpēc tauta tos visus tik ļoti mīl un cildina goda vietās.

Tiešām reklāma? Vai sirpis un āmurs?
Tiesa, pagātnes aura šķiet ienākam arī it kā modernos noformējumus, proti, vides reklāmās. Ejot cauri vienam no centrālajiem parkiem, jau iztālēm ziņkārīgi salecos, pamanot kaut ko lielu un spilgti sarkanu, kas man asociējās ar agrajos skolas gados vēl mūsu pašu valstī redzētajiem propagandas plakātiem un Uzvaras dienu saukļiem. Vai tiešām Sofijā kaut kas tāds vēl būtu iespējams 2014. gada jūnijā? Lielais, spilgti sarkanais reklāmas plakāts, kas iztālēm atsauca atmiņā miera balodi, pionieru kaklautus vai sirpi un āmuru kādas ex-lielvalsts karogā, izrādījās nekas vairāk kā visu nāciju slāpes vienojošā un remdējošā Coca-Cola izkārtne. Tiesa, neko jau bulgāriem par reklāmas iztēles trūkumu pārmest nevar, ja tepat vien Rīgā pie VEF/Gaisa tilta joprojām ir spocīgi drūmi glūnošā Alfas garlaicības reklāma, kurai gan bilžuki pamainīti un PR cilvēki pat skaidrojumus snieguši. Bezgaumība, kā zināma, ir subjektīva, un tieši tāpēc vienam patīk meita, bet citam tikai viņas kleita.

Sofija ir skaļa pilsēta. Nē, gluži ar Stambulu vai Atēnām šo troksni nesalīdzināšu, jo Sofija šķita nervozi skaļa kā pusmūža kundze, kurai dzīve mazliet "piegriezusies", jo jādomā, ka "galus kopā savilkt", bērnus laikus gultā dabūt un vēl vīru no rīta skaidrā prātā uz darbu palaist. Nervozi te ir autobraucēji, kas nepiebremzēs, lai uz gājēju pārejas palaistu kādu divkājaino, un tikpat ļoti viņi neieredz tos dažus velobraucējus, kas riskē pārvietoties šādi. Šķiet, ka tieši sava nervozuma dēļ ūdens pudeles pārdevējs labprātāk pateiks, ka nav sīknauda, ko izdot pat no divmonētu maksājuma, jo neies taču sevi apgrūtināt ar skaitīšanu. Tantīte tramvaja biļešu pārdošanas kioskā uz jautājumu, vai nopirktās biļetes ir tiešām derīgas pilnīgi visiem transportlīdzekļiem, neapmierināti murmulēja kaut ko savā valodā, un tajā brīdī droši vien pat nožēloja, ka nebija pateikusi "No tickets", jo uzstājīgi nācās uzklausīt manu jautājumu vēlreiz, līdz "uzķēru" kādu apstiprinošu vārdu bulgāru mēlē.

Sofija sāk kūsāt pievakarē. Cilvēki kā skudras satek parkos un veido lielākas un mazākas grupas, lai ne tikai pļāpātu (skaļi, protams), spēlētu šahu un citas galdiņspēles, bet arī pilnīgi atklāti un neslēpjoties patērētu litriem vien grādīgo dzērienu, kas nebūt nav kefīrs tetrapakās. Soliņi tiek pagriezti, izstumdīti, nēsāti, bet tiklab var arī uzturēties zālienos. Tiesa, viesnīcas numurā esošajā ceļvedī nācās izlasīt brīdinājumu par Sofijā klaiņojošu dzīvnieku skaitu, kā arī pasmaidīt par padomu tāpēc nesēdēt zālienos, jo klaiņojošie zvēriņi pārnēsājot blusas, kas itin omulīgi jūtoties arī starp  zālē sēdošajiem cilvēkiem. 

Gastronomiskās izvirtības ir tas, par ko es Sofiju gribētu paslavēt gan :) Cilvēkam, kuram ēšana ir tikpat svarīga kā ūdens, laba kompānija, kaut nedaudz minimāla komforta, ēdiens ceļojumu laikā ir ļoti būtisks. Lūk, par to gan Sofijas apmeklētāji var nesatraukties, jo labu maltīti pilsētas centrā varēs atrast gan skaistos pagalmos, kas aicina ar dažādu stilu mūziku, gan izsmalcinātākos restorānos. Rakija te šķiet teju vai obligāta maltītes sākuma sastāvdaļa, taču no tās jau otrajā vakarā varējām viegli izvairīties, jo pat ar ledus kubiņiem tā nespēja garšot pēc kaut kā vairāk kā vien sakarsušas žļurgas. Te gan atkal lieti noder atcerēties, ka tikpat pretrunīgi ir vērtējumi mūsu pašu Rīgas melnajam balzamam. Mani, protams, kā vienmēr nebeidz mocīt jautājums - vai tad tiešām maltīte bez alkohola nevar tikt uzskatīta par pilnvērtīgu ēdiena baudīšanu? 

Es Sofijā atgrieztos, lai izbaudītu tuvējos kalnus. Ir skaidrs, ka pasaulē ir daudz vietu, kur kalnos var nokļūt civilizētāk, taču šī bija vieta, kur kalns šķita piederam tikai diviem, kas tobrīd gana neatlaidīgi devās meklēt ūdenskritumu. Kontrasts starp pelēki nostaļģisko un vienlaikus nervozo Sofiju un klusumā ieskauto majestātisko Vitoša kalnu vēl ilgi pēc atgriešanās mājās bija prātā, un, ja kalns ir tik spēcīgs, ka pārņem citas atmiņas, tad jāsaka, ka brīvais laiks bija pareizi saplānots. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.