Pāriet uz galveno saturu

Par laimi, ir grāmatas (ne tikai piens)...


Par laimi, ja grāmatai ir nosaukums "Par laimi, piens..." un ja to ir sarakstījis Nīls Geimens un ilustrējis Kriss Ridels, tad tai pavisam noteikti nav vajadzīga īpaša reklāma. Roka pēc grāmatas ar šādu nosaukumu sniedzas kaut vai tāpēc, ka nosaukums ir tieši tik jancīgs, lai radītu vēlmi kaut vai mazliet ielūkoties šādā darbā. Zinot, ka jāiznāk šai grāmatai, arī es trinos un dīdījos, lai gan sen esmu pāri tam vecumam, kad bērnu grāmatu iznākšanu gaidu, lai lasītu priekšā ko interesantu, un nebūt neesmu tajā vecumā, kad atkal gribas atgriezties pie pasākām, turklāt fantāzijas lidojumi nav mana specifika. Taču Par laimi, piens... liek pārdomāt dažu labu pieņēmumu par saviem lasīšanas ieradumiem.

Nīls Geimens ir zīmols, vārds, kurš neprasa papildus paskaidrojumus. Tas ir kvalitātes standarts, aizraujoša sižeta virpinātājs, kurš lasītāju ved literāros serpentīnos, neļaujot atslābt nevienā no saviem darbiem. Ir teju vai neiespējami definēt, kādai mērķauditorijai Geimens tieši velta savus darbus, jo tik unikāli laipot starp dažādu paaudžu un teksta līmeņu pazinējiem prot vien retais rakstnieks. Nīls Geimens raksta septiņgadīgam bērnam, kuram patīk mazliet šausmu un spoku, un citu piedzīvojumus alkstošu radību; taču tikpat labi viņa darbus var lasīt sirms filozofs, lai izprastu teju vai bezgalīgās atsauces uz visu to, ko dēvējam par "mūsdienu patērētāju kultūru/postmodernismu/ko-tik-vēl-ne". To vēlreiz apstiprina "Par laimi, piens...", un šobrīd es atturēšos no intelektuālajiem kūleņiem un nedošu nevienu mājienu par to, kā tad katru no grāmatas varoņiem varam/varētu interpretēt.

"Par laimi, piens..." sižets ir bezgala vienkāršs, un pasaulē noteikti tūkstošiem vecāku var iesaukties, ka tieši tādus vai līdzīgus pekstiņus viņi ir stāstījuši saviem bērniem vakara pasaciņu laikā. Proti, ģimenes galva tētis paliek pieskatīt dēlu un meitu, kamēr māmiķis ir devies uz konferenci. Neiztiekot bez stereotipiem, Geimens arī šīs mājas ledusskapī ir atstājis māmiķīša sagatavotos ēdienus katrai dienai, taču piena krājumi gan ir beigušies. Tētukam nu ir jāauj kājas un jādodas vien ārā pēc tā piena, jo neba kurš katrs ir gatavs iemainīt iemīļotās brokastu pārslas pret kādu citu ēdienu vai vismaz pamēģināt tās ēst ar jogurtu, sulu vai kefīru (ja kaut ko tādu šī ģimene pazīst). Un tā nu paiet divas mūžības, kamēr tētuks atgriežas no veikala pie izsalkušajiem bērneļiem. Seko šo divu mūžību notikumu atstāsts, kurā izrādās, ka tēti nolaupījuši citplanētieši, viņs teju vai ticis upurēts vulkāna dievībām, saticies ar vompīriem (nē, es nepārrakstījos), uzzinājis, ka dinozauri dievina brokastu pārslas ar apelsīnu sulu un notiek kas tik vēl ne. Visam pa vidu, protams, ir piens. Jautri, asprātīgi, aizraujoši - tā trijos vārdos var nodēvēt Nīla Geimena vīziju par to, kas ar tētuku var notikt divu mūžību laikā, ejot pēc visparastākās piena pakas.

Geimena stāsts mani paņēma savā varā gluži kā sudrabainais citplanētiešu kuģis savāca tētuku. Lai gan biju tikai domājusi pašķirstīt "Par laimi, piens...", grāmatu nevarēju nolikt nost, kamēr tā nebija izlasīta, taču izlasīt to var pusstundas laikā. Tiesa, tad seko otrais etaps, jo mākslinieka Krisa Ridela ilustrācijas ir tikpat neatvairāmas kā Nīla Geimena burtu virknes, turklāt Ridels ir ietērpis pašu Geimenu tētuka veidolā.

Kam tad "Par laimi, piens..." ir domāta? Es nešaubīgi šo grāmatu iekļautu visu sākumskolas, īpaši puišu, lasīšanas repertuārā! Humors, episka cīņa un varonība būs tieši tas, kas viņus uzrunās visvairāk. Vēl jo labāk būs, ja zēni lasīs skaļi priekšā grāmatas fragmentus un iesaistīs arī savus tēvus lasīšanas piedzīvojumā. Nē, es nebūt nesaku, ka grāmata nav domāta meitenēm! Tā liks raisīties fantāzijai ikvienam, un varbūt dažam labam radīsies sava stāsta versija "Par laimi, jogurts..." vai "Par laimi, desiņa...". Cik labi, ka varu teikt "Par laimi, grāmata..." ir tas, kas ikvienam ļauj atgūties no ikdienas :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings .