Pāriet uz galveno saturu

Par lasīšanu un informācijpratību 21. gadsimtā

Dažas no manām 2015. gadā
 lasītajām grāmatām
Šobrīd, kad šajā emuārā publicēts raksts par lasīšanu un informācijpratību, esmu Londonā ceļā uz Bett Show 2016 - gadskārtējo nozīmīgo izglītības un tehnoloģiju izstādi. Izstāde ir būtisks atskaites punkts ikvienam, kura ikdiena ir saistīta ar abām minētajām sfērām, jo šeit vienkopus ir iespējams redzēt aktuālās tendences, šķietami utopiskus sapņus un pavisam praktiskus risinājumus. Laikā, kad nereti dzirdami apgalvojumi, ka Latvijas izglītības sistēmu "glābt" varētu straujāka tehnoloģiju ienākšana ikdienas mācību vidē, es tomēr vēlētos uzsvērt dažu nemainīgu pamatvērtību nozīmi. Pagājušā gada nogalē, atsaucoties žurnāla "Skolas Vārds" aicinājumam, dalījos pārdomās par lasīšanu un informācijpratību 21. gadsimtā, tāpēc šeit rakstītais ir balstīts uz žurnāla abonementiem pieejamo 7. janvārī publicēto rakstu.


"Man 7. klases skolēniem ir jāliek lasīt tekstu no mācību grāmatas citam pēc cita, jo tikai tā es varu pārliecināties, ka viņi tiešām izlasa to, kas jāzina," šādus vārdus, iespējams, saviem kolēģiem saka ne viena vien mācību priekšmeta skolotājs. "Man 5. klases skolniece minūtē izlasīja tikai 34 vārdus. Kā tad lai viņa vispār visu tekstu izlasa un to saprot?" arī tas ir dzirdēts jautājums. Kā tad īsti ir, vai šībrīža skolēni tiešām ir bezcerīgi nelasītāji? Vai problēmu redzam tikai virspusēji? Vai tomēr visu dramatizējam?
Pirmkārt, skolotāji patiešām mēdz apgalvot, ka skolēniem ir grūtības lasīt un uztvert tekstus. Droši vien teju vai katrs esam dzirdējuši kādu matemātikas skolotāju apgalvojam, ka skolēns matemātikā ir spējīgs, taču problēma ir, piemēram, ar teksta uzdevumu lasīšanu un izpratni. Arī ģeogrāfijā, vēsturē un citos priekšmetos skolotāji itin bieži min līdzīgus piemērus. Jā, līdz ar tūkstošgades miju, kad arvien uzstājīgāk sākām runāt par digitālo paaudzi, ir mainījušies arī šīs paaudzes lasīšanas ieradumi. Mūsdienās skolēni ir pieraduši pie hipertekstiem, viņiem trūkst lineārās, vienveidīgās tekstu lasīšanas pieredzes. Viņi ir nepacietīgi, vēlas visu informāciju īsos, nelielos lasāmgabalos.
Otrkārt, mūsdienās skolēniem ir daudz grūtāk koncentrēties un izprast 20. gadsimtā radītos tekstus arī tāpēc, ka ļoti liela daļa vārdu ir neizprotami. Šis apgalvojums vairāk attiecas uz literārajiem tekstiem, taču nevar noliegt, ka arī tādi vārdi, kā, piemēram, “ciete”, “stērķele”, “klīsteris” var šķist jau aizmirsti. Domāju, ka šis ir itin pamatots iemesls, kāpēc sākumskolā bērniem varētu būt grūtības lasīt tādu darbu kā “Baltā grāmata”, jo šeit lasītājam pašam ir jāiztēlojas ikdienas dzīve, par kuru viņam pašam nav pieredzes. Mūsu visnotaļ daudz lasošajā ģimenē viens no kuriozākajiem stāstiem ir par meitas, toreiz 15-gadīgas tīnes, teikto, ka Aleksandra Dimā darbs "Trīs musketieri" esot garlaicīga grāmata, lai gan man savos tīņa gados tā likās tik aizraujoša, ka, nespējot no tās atrauties, nosimulēju slimību, bet šo "ķieģeli" pabeidzu divās dienās.
Treškārt, bieži vien sākumskolas skolēnos lasītprieku “nokaujam” mēs paši, pieaugušie, tostarp arī pedagogi. Ja sākumskolēnam tekstā ir jāapstājas pie katra otrā vārda un vecākiem jālūdz nezināmos vārdus izskaidrot, vai varam uzskatīt, ka tā ir bijusi veiksmīga teksta izvēle no pedagoga puses? Līdzīgu uzskatu par pašas izglītības sistēmas spēju nogalināt skolēnos lasītprieku ir paudis britu rakstnieks Frenks Kotrels Boiss (Frank Cottrell Boyce) laikrakstā The Guardian 17.10.2014. publicētā rakstā. Viņš apgalvo, ka šobrīd skolās redzētais arī viņam būtu liedzis prieku baudīt grāmatas, ja teksta izpratne būtu tikai, piemēram, īpašības vārdu vai saikļu uzskaitījuma veidā. Lasītājam ir nepieciešams laiks pabūt kopā ar tekstu, izdzīvot svešās dzīves, pārdomāt lasīto, arī kļūdīties savos pieņēmumos, nevis tikai mehāniski atbildēt uz pedagogu uzdotajiem jautājumiem par lasīto.
Jāuzsver, ka visā pasaulē, tostarp arī Latvijā, ir arī pedagogu pašu sāktas veiksmīgas iniciatīvas, kas mudina dažādu vecumu skolēnus pievērsties lasīšanai. Kā biežākās minētās ir ne tikai visas klases kopālasīšanas stundas, bet pat visas skolas mēroga pasākums, kad, piemēram, pirmdienas rītā visi skolēni un skolotāji pulcējas savās klasēs un 20 minūtes lasa izvēlēto darbu. Neapšaubāmi, ka arī bibliotēkas ar lasīšanu veicinošām atbalsta programmām un dažādiem pasākumiem sniedz nenovērtējamu ieguldījumu mūsdienu skolēnu lasīšanas motivācijas celšanā.
Ir arī jāatzīst, ka ir gana daudz pētījumu, kas norāda, ka tieši digitālajā laikmetā mēs lasām krietni vairāk, nekā to ir darījušas iepriekšējās paaudzes, un tas attiecas arī uz bērniem. Ir jāsaprot viena lieta – digitālais teksts ir jebkas, ko spējam iztulkot un pateikt vārdos, arī emocijzīmes, zīmju virknējumi, kas veido smaidiņus, bēdīgās sejiņas un citus simbolus, ko spējam iztulkot, arī saīsinājumi “OK”, “lol” un citi. Šādu digitālo tekstu lasīšana šobrīd tiek dabiski apgūta un pieņemta tāpat kā ceļa zīmju “nolasīšana”: ja redzam sarkano gaismu, tad zinām, ka ir jāstāv un ielu šķērsot ir aizliegts.
Nevaram noliegt, ka arī mūsdienās visā pasaulē ir ļoti daudz aktīvi lasošo bērnu un jauniešu. Parasti labi lasītpratēji un grāmatu mīļotāji ir tie skolēni, kuriem pašiem bijusi brīva lasāmvielas izvēle, kā arī liels pieaugušo – vecāku un skolotāju – atbalsts. Šādu domu apstiprina, piemēram, Lielbritānijā veiktie pētījumi “Literacy Intervention. Supporting Struggling Readers and Writers” un “What Kids are Reading: the Book-Reading Habits of British Schools in2015”.
Pēdējais no minētajiem pētījumiem ir interesants ar Latvijas kontekstā. 2015. gada decembra sākumā savas pasaules tūres ietvaros kā vienu no tikšanās vietām ar saviem lasītājiem bija izvēlējies arī megapopulārais bērnu grāmatu autors Džefs Kinnijs, kuru mēs pazīstam kā Grega dienasgrāmatu sērijas “tēvu”. Latvijā viņa sarakstītie darbi ir tikpat populāri kā citviet pasaulē, turklāt šie stāsti par parasto skolēnu Gregu apvieno tradicionālās lasāmgrāmatas un komiksu idejas, tāpēc šos darbus ar lielu aizrautību lasa arī zēni. Džefu Kinniju kā iemīļotāko rakstnieku ir atzīmējuši arī britu skolēni. Šādas tendences liecina par to, ka pēc būtības skolēnus var ieinteresēt pievērsties lasīšanai, ja teksts un tā saturs viņus uzrunā un ir par viņiem saprotamām tēmām. Pētījumos parasti tiek minēts, ka labākas lasītprasmes ir meitenēm, bet zēniem interese par lasīšanu samazinās jau deviņu gadu vecumā. Tāpēc jo būtiskāk ir mudināt pusaudžus izvēlēties sev atbilstošu lasāmvielu.
Mūsdienās bērniem mobilie telefoni vai planšetdatori ir teju vai jau šūpulī rotaļlācīša vietā, un sameklēt informāciju kādā no šīm iekārtām viņi prot labāk, nekā izmantot enciklopēdiju šķirkļus. Tāpēc nereti mēs brīnāmies, kāpēc līdz ar e-grāmatu plašāku pieejamību nav krasi palielinājies tās lasošie skolēni. Iemesls ir labi zināms – savas vai vecāku mobilās ierīces bērni un jaunieši uztver kā izklaides iespējas, tās tiek izmantotas, lai sazinātos sociālajos tīklos, apmainītos ar fotogrāfijām, komentētu, skatītos video. Lasīšana prasa ilgtermiņa uzmanības noturību, koncentrēšanos, tāpēc tā neietilpst kategorijā “mobilā izklaide”. Jaunieši, kuri lasa e-grāmatas mobilajās ierīcēs, lasa arī drukātos izdevumus, tātad nevaram apgalvot, ka tehnoloģijas ir pilnībā aizstājušas papīra formāta izdevumus. Lai gan e-grāmatām ir vairākas priekšrocības, piemēram, iespēja nēsāt līdzi un lasīt teju ikvienā vietā, palielināt burtus, ekrāna apgaismojumu, pēdējā gada tendence visā pasaulē liecina par to, ka drukātās grāmatas ir daudz populārākas.
Tehnoloģijām kļūstot arvien pieejamākām un to izmantošanai lētākai, ļoti straujos tempos palielinās lietotāju pašu radītās informācijas apjoms. Ir pieņēmums, ka šobrīd katras 15-20 minūtes mūsu radītais informācijas daudzums ir tāds, kā visā 20. gadsimtā. Pat īpaši nerēķinot, ir skaidrs, ka neviens nespējam iepazīties ar jaunradīto saturu un to pilnvērtīgi apstrādāt. Mūsu informācijas uztvere arī līdz ar to kļūst paviršāka, virspusīgāka, mēs pieņemam rakstīto, dzirdēto un redzēto, īpaši neanalizējot un nepārbaudot citos resursos. Mēdz teikt, ka 21. gadsimtā katrs no mums esam autoritāte un varam uzdoties par ekspertu, ja vien pārzinām attiecīgos rīkus, kas ļauj izplatīt informāciju. Ikviens Twitter ieraksts vai Facebook fotogrāfija ne tikai atklāj kādu mūsu personības šķautni (uzskatus, hobijus, atrašanās vietu, cilvēkus, ar kuriem esam kopā, utt.), bet arī norāda uz mums kā attiecīgās informācijas pārvaldītājiem (piemēram, fotogrāfija ar varavīksni Siguldā liecina ne tikai par atrašanos konkrētā brīdī attiecīgajā vietā, bet norāda, ka tās ievietotājs ir autoritāte/atsauces devējs par noteiktu notikumu).
Tādējādi ir ne tikai grūtāk izsekot informācijas pirmavotam, bet arī pārbaudīt pieejamās informācijas ticamību. Īpaši tas attiecas uz brīvpieejas resursiem, kuru izveidošanā katrs varam būt autors Nereti žurnālisti un analītiķi norāda, ka pat uzņēmumi no dabas katastrofu vietām ir jāapšauba un jāpārbauda dažādos veidos, lai pārliecinātos par to autentiskumu. Piemēram, lai pārbaudītu kādas fotogrāfijas ticamību, tiek izmantotas Google Earth iespējas, aculiecinieku stāstītais sociālajos tīklos un citas metodes.
Meklējot informāciju, lietotājiem būtu ieteicams izmantot un pārbaudīt faktus dažādos avotos, turklāt, ja vien tas ir iespējams, vēlams informāciju salīdzināt arī ar drukātajos medijos publicēto (piemēram, ziņojumi, pārskati, fakti, definīcijas utt.). Ja tiek izmantoti tikai interneta avoti, tad jāpārliecinās, vai nav jaunākas atsauces, faktu izklāsts, kādas ir iespējas sazināties ar informācijas autoru, cik autoritatīva savā nozarē ir šī persona. Bieži vien, meklējot kādu informāciju, mēs meklētājā ierakstām atslēgvārdus, un par pareizo uzskatām pirmo ierakstu, tālāk neapskatoties. Īpaši raksturīgi tas ir gados jaunākajai paaudzei, kuri ar globālā tīmekļa iespējām ir uzauguši, tāpēc uzskata, ka teju vai viss publicētais ir patiesība. Jāatceras, ka informācijpratība sevī ietver jēgpilnu esošo resursu izmantošanu ar nolūku gūt vai dalīties ar zināšanām atbilstoši labai attiecīgā medija izmantošanas praksei. Piemēram, ja nepieciešams sameklēt informāciju par to, kā fotogrāfijas apstrādāt noteiktā formātā, tad droši varam doties uz IT speciālistu tērzētavām, izmantot emuāros aprakstīto pieredzi un izmantot līdzīgus resursus. Diez vai būtu prātīgi šādu informāciju meklēt enciklopēdijās. Tajās, savukārt, vērtīgi gūt pirmo ieskatu kādā noteiktā tēmā, piemēram, noskaidrot, kas ir Saules plankumi.
Lai digitālajā laikmetā neapjuktu informācijas “džungļos”, ikvienam būtu kritiski jāizvērtē avoti, jāsasaista jauniegūtā informācija ar iepriekšējām zināšanām. Skolēniem noteikti ieteiktu resursus izvērtēt arī no dažādu mācību priekšmetu viedokļa, sasaistīt zināšanas, būt vispār kritiskākiem pret brīvpieejas resursiem, kā arī vairāk izmantot sarunas un diskusijas klātienē ar pieaugušajiem. Ir skaidrs, ka digitālajā laikmetā informācijpratība nav iedomājama bez labas lasītprasmes, jo tikai tāds cilvēks, kurš veikli lasīs, spēs arī kritiski izvērtēt vairākus pieejamos avotus.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.