Pāriet uz galveno saturu

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt, braucot uz Tallinu?

Man pavisam noteikti piemīt vairākas atkarības, un viena no tām ir ceļošana. Taču ceļot man patīk tikai savā izvēlētajā tempā, savā kompānijā un iepriekš izpētot, kas ievērības cienīgs ir skatāms katrā punktā. Būtu taisnība, ja es apgalvotu, ka ceļojuma plānošana man jau ir daļa no paša ceļojuma, savukārt ģimene ir ļoti priecīga, ka uzņemos maršruta izstrādi, jo viņi savukārt ir vienmēr gatavi doties, kur jādodas. Šīsvasaras lielie izlaidumi un studiju izvēle bija galvenie iemesli, kāpēc notika izšķiršanās par labu īsam kaimiņvalsts ceļojumam. Lūk, tā nu pāris ierakstos sekos stāsts par Igaunijā redzēto, kas arī var noderēt kādam budžeta klases ceļotājam.

Mūsu iepriekšējā Igaunijas ceļojumā 2012. gadā devāmies uz Tartu, Munameģi un līdz ar to vairāk redzējām dienvidaustrumu vietas. Šoreiz vēlējāmies apskatīt Tallinu un tās tuvāko apkārtni, kas vienā vārdā nozīmē "daba". Keilas ūdenskritums, Tirasilu stāvkrasts, Jegalas ūdenskritums, Tallinas vecā daļa un Telliskivi ielas hipsterīgais komplekss bija tās vietas, kas plānā bija kā obligāti apskatāmās.
Pērnavas mols

Ceļošanai savā tempā, manuprāt, lielākā priekšrocība ir tā, ka neesam atkarīgi no citiem, un par to pārliecinājāmies arī ceturtdienas rītā, izbraucot no mājas stundu pēc iecerētā laika. Diena tika solīta apmākusies un tāda tā arī izvērtās, turklāt diezgan vējaina. Mūsu pirmais pitstops bija paredzēts Pērnavā, lai apskatītos molu, kas Igaunijas tūrisma lapā tiek raksturots ar vārdiem "mīlētāju pastaigu vieta". Esmu pateikusi Andrim, ka mums jāatrod sanatorija Tervis, no kurienes mols esot vislabāk sasniedzams, un tā nu navigācija mūs vadā pa mazām, dīvainām vietām, ik pa brīdim mainot pateikto, un tā nu beigu galā, piebraucot pie sanatorijas, Andris pamatoti jautā: "Un kur tu tagad mūs esi atvedusi?", jo šeit nu tiešām nekas neliecina par to, ka kaut kur būtu mols. Lieku vien ģimenei čāpot pa sanatorijas teritoriju cauri stāvvietai, lai otrpus nonāktu skaistā parkā, kur pastaigājas seniori, skrien gados jaunākie, bet tīņu vecuma puiši ķersta virtuālos pokemonus. Nekur nav norādes par mola atrašanās vietu, tāpēc sākumā staigājam pa parku, cerībā redzēt kādu norādi, taču vienīgie mietiņi ir igauniski un sākas ar burtu "T". Vējainais laiks nebūt nav tik mīlīgs, lai staigātu tāpat vien pa parku, tāpēc nolemjam griezties atpakaļ un doties pa zāliena taku, ko kā iespējamo mola vietu pieņēmis Andris. Parka pastaigas laikā ar Google palīdzību gan esam noskaidrojuši, ka vārds, kas sākas ar "T", nozīmē "veselības taka". Savukārt atgriezušies parka sākumpunktā pie kuģa Estonia traģiskajā avārijā bojāgājušajiem veltītā pieminekļa varam izlasīt aprakstu par to, ka tiešām šajā zālienā, kas veras mūsu skatam, ir romantiskais akmeņu mols. Lai ko neteiktu igauņi savā tūrisma lapā, mūsu pastaigas laikā taka, kas dēvējama par molu, bija nevis mīlētāju, bet gan pāris makšķernieku iecienīta vieta. 

Keilas dabas takā
Šādos ceļojumu brīžos es parasti saku "labi, nekas īpašs, ček". Uzstellējam navigācijas balsi, lai dotos uz nākamo apskates punktu, kas ir Keilas ūdenskritums. Taisnību sakot, kā galamērķi esam uzlikuši koordinātas, kas mūs pieved tieši pie Keila-Joas parka dabas takas. Parka sākumā izvietotajos informatīvajos stendos ne vārda nav angliski, tā nu nākas gaidāmo nojaust tikai pēc kartes. Keilas ūdenskritums šajā vasarā nevar lepoties ar ūdeņu pārbagātību, tāpēc tam piekļūt varam no upes abiem krastiem bez īpašām pūlēm. Keila ir trešais lielākais Igaunijas ūdenskritums, tā augstums esot 6 metri, un tas noteikti izskatās daudz iespaidīgāk ūdeņiem bagātā pavasarī. Tiesa, krasti ir iespaidīgi, turklāt dabas takas sākumā paveras jauks skats uz netālo pili. Lai gan mūsu plānā bija noiet šo 3 km garo taku un to pat sākam darīt, pēc aptuveni 20 minūšu staigāšanas griežamies atpakaļceļā, jo izvēlētā taka paliek arvien šaurāka un dīvaināka, kas mums liek šaubīties par to, ka tiešām ir gaidāms tilts uz pretējo pusi, turklāt nekur nemanām arī solītās informatīvās plāksnes, kas pat nebūdamas saprotamā valodā signalizētu, ka esam uz pareizās takas. Tomēr esam izstaigājušies, izsmējušies par igauņu septiņiem lāčiem, takas malās augošajiem rabarberiem, tāpēc esam gatavi ieturēt piknika brīdi.
Ūdenskritums
 no viena krasta
Ūdenskritums
no otra krasta
Karogs, ja aizmirstas,
 kur esam 

Tirisalu stāvkrasts
Netālu no Keilas mums paredzēts apskatīt nākamo dabas objektu, kas Igaunijas tūrisma lapā saucas Tirisalu, bet latviski ir sastopams arī kā Tūrisalu, piemēram, šajā ceļvedī "Top 10 ceļojumu maršruti pa Igauniju", kurā arī ieskatījos, plānojot braucienu. Šoreiz pieturēšos pie igauņu izvēlētā latviskojuma par Tirisalu. No Keilas šis stāvkrasts ir ļoti tuvu, vien dažu kilometru brauciena attālumā. Vispirms piestājam pirmajā stāvvietā, kas redzama, braucot no Keilas puses. Skats, kas no šejienes paveras, ir neaprakstāms, bet vienlaikus arī biedējošs, jo stāvam pašā 30 m augstā stāvkrasta "galotnē" un zem mums paveras teju vai bezgalīgs tukšums un pelēka jūras, kas saplūst ar debesīm. Šeit gan neatrodam taku, kas vestu lejā pie klintīm. Jā, lai cik adrenalīnu mīloša būtne es būtu, tomēr redzētais liek diezgan ātri atgriezties mašīnā, lai meklētu nākamo stāvvietu. Pārsimts metru tālāk tāda tiešām ir, turklāt ar taku, kas ved lejā pie jūras un līdz ar to arī tuvāk pašam Tirisalu stāvkrastam. Ir mazliet dīvaina sajūta, ka esam vienīgie cilvēki šajā vietā, kurus interesē piekļūt tuvāk kaļķakmens milzim. Redzot, cik šķietami trausla ir vieta, kur pavisam nesen pirmajā stāvvietā esam atradušies arī mēs, pārskrien izbaiļu drebulis, taču šis varenais dabas veidojums noteikti ir tā vērts, lai saņemtos un nokāptu tā pakājē. Pieņemu, ka saulainā un siltākā laikā jūras krastā būtu arī atpūtnieki, taču mēs bijām gana priecīgi par doto vientulību. 

Tirisalu stāvkrasts no jūras puses
Mazliet praktiska informācija. Visās šajās apskates vietās mašīnu atstājām bezmaksas stāvvietās. No ērtību viedokļa vislabākā stāvvieta bija pie Keilas dabas takas, jo šeit ir arī tāds svarīgs objekts kā WC. Tiesa, nevienā no šīm vietām nebija piknika vietas, pat ne galds ar celmiem. Pirmajā Tirisalu stāvkrasta stāvvietā bija interesanti vērot kāziniekus ar pārdesmit viesu bariņu, kuri uz paša krasta malas centās baudīt šampanieti. Vēl runājot par praktiskām lietām, jāņem vērā, ka Igaunijā autoceļi ir taisni gluži kā gludināmais dēlis, taču autobraucēji ir prātīgi un pat tik pierastie skrējēji BMW rāda teju vai teicamnieku piemēru, nepārsniedzot atļauto 90 km/h ātrumu. Aiz Pērnavas ir vairāki fotoradari. Brauciena laikā manījām arī divas ceļmalā stāvošas policijas patruļas, turklāt otrā bija pavisam nelielu gabaliņu aiz pirmās. 

Brauciens līdz pat pēdējam brīdim šķita tāda neticama varbūtība, tāpēc arī viesnīcas rezervācija notika divas dienas pirms ceļojuma, kad nekāda diža izvēle četru cilvēku ģimenei Booking.com netika vairs piedāvāta, tāpēc nācās vien izvēlēties viesnīcu Dzingel, kas atrodas Tallinas nomalē, zaļā un klusā zonā. Tā kā mūsu prasības bija gaužām vienkāršas, proti, brokastis, vannas istaba numurā, stāvvieta mašīnai, tad ar piedāvājumu bijām apmierināti. Nevajag gan sacerēties, ka šeit tiks piedāvāti platekrāna TV, ūdens vārāmais aparāts, augļi numurā un kondicionēts gaiss, taču klusums vismaz mūsu trešā stāva gaitenī bija pavisam noteikti. Aizsteidzoties pa priekšu notikumiem, varu pateikt, ka brokastis bija bagātīgas un ikviens varēja izvēlēties no jau ierastajiem kelogsiem, olām, desām, sieriem, biezpieniem, siļķēm un magoņmaizītēm līdz pat ceptiem kartupeļiem un bekonšķēlēm. Tātad pārnakšņošanai Dzingel ir pavisam normāla vieta, un mūsu uzturēšanās laikā četriem cilvēkiem par diviem numuriem ar brokastīm samaksājām 90 eur.

Kad viesnīca ir atrasta un mazliet ir atgūti spēki, ir jau pievakare un jādodas kičīgās Telliskivi ielas piedāvājumu pētīšanā, taču par to sekos nākamais ieraksts.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.