Pāriet uz galveno saturu

Par grāmatu un kaķiem mārketingā

Kad pavisam nesen, 2016. gada jūlijā, iznāca franču autora Žila Legardiņjē grāmata "Rīt es sākšu jaunu dzīvi", es klusībā sasitu plaukstas, jo darbs ar šādu nosaukumu šķiet gana intriģējošs, lai e-grāmatu palasītu atvaļinājuma laikā. Pēc anotācijas ir skaidrs, ka sagaidāms kārtējais dāmu romāns, taču vasarai tāda viegla literatūra arī piestāv, tāpēc atlika vien ķerties klāt lasāmvielai. Uzreiz gan piebildīšu, ka jau no paša sākuma mani izbrīnīja grāmatas vāks, un, lai gan violetirozīgie toņi ir man ļoti mīļi, tomēr tas kaķis un cepure radīja zināmas bažas, par ko tad darbā īsti būs - kaķiem vai cilvēkiem.


Žila Legardiņjē vārds līdz šim nebija man zināmo rakstnieku sarakstā, un franču autoru vārdi vispār reizēm ir mēles mežģi, ko atcerēties šķiet neiespējamā misija. Paņemot darbu, man nebija priekšstata, kas ir gaidāms, jo arī citu lasītāju atsauksmes vēl nebiju dzirdējusi vai lasījusi. Romāns tiešām ir viegls, raiti lasāms un pabeidzams dienas laikā. 

Stāsts ir parastais, banālais un jau daudzreiz lasītais: jaunas sievietes Žilijas, kura nesen izbeigusi mokošas attiecības ar mūziķi, kāpņu telpā kādam dzīvoklim mainās īpašnieks, un sākotnēji garlaicības māktā un bankā strādājošā dāma cenšas izpētīt, kāds tad jaunais kaimiņš varētu būt, ja viņa uzvārds tulkojumā ir "Bums" (franciski "Patatrā"). Jo tieši ar kritienu un "bums" sākas Žilijas pētnieciskās gaitas un apmātība ar kaimiņu, kurš izrādās arī jauns un visnotaļ pievilcīgs vīrietis. Kaimiņa pastkastītē iesprūdusi roka, kopīga skriešana, iepriekšēja vakariņu gatavošana vairāku dienu garumā, lai iemācītos pagatavot gardu ēdienu, ir tikai daļa no romāna sākuma sižeta. Nē, Žilija, lai cik arī radoša un pārdroša būtne būtu, Rikam, jaunajam kaimiņam, neatklāj savas jūtas, un arī Riks ir visnotaļ pieklājīgs, draudzīgs, taču vārdos un jūtās atturīgs. Jo viņam ir noslēpums, kuru Žilija šķetina romāna garumā, tāpēc lasītājiem atliek vien pieņemt, ka mūsdienu Francijā iemīlējušies cilvēki ir diezgan dīvaini. Kā kārtīgam dāmu romānam pieņemts, tas no pirmajām lappusēm ir sižeta ziņā paredzams, tāpēc romāna beigās pastkastītes plāksnītes uzraksts "Žilija Patatrā" nevienam nav pārsteigums. Pats autors ir atzinis, ka Žilijas tēlā ir daudz ielicis no savas sievas.

Romāns vietumis ir asprātīgs, taču tas nebūt neliek raustīties smieklos līdz asarām. Homors ir drīzāk klišejisks un paredzams, bez pārsteiguma brīžiem. Ja varonei darbs bankā šķiet garlaicīgs un nepatīkams, tad skaidrs, ka romāna gaitā tas tiks nomainīts. Ja vakariņu gaitā atgadās viena ķibele, tad skaidrs, ka drīz sekos nākamā. Ja maiznīcā katru dienu iepērkas nejaukais večuks, tad skaidrs, ka kādā brīdī viņš tiks arī sodīts un pārmācīts. Lasītājam atliek tikai gaidīt un pārbaudīt, kurā brīdī gūstam apstiprinājumu saviem paredzējumiem. Sauklis "Rīt es sākšu jaunu dzīvi!" šajā grāmatā izsaka tieši tikpat daudz, cik nosaukums "Žilijas jaunie piedzīvojumi".

Kad grāmatā jau biju izlasījusi vienu trešdaļu un joprojām neredzēju jēgu vākam izmantot kaķi cepurē, šo uztvēru kā savu grāmatas misiju, proti, lasīt, lai atrastu to teikumu, kas paskaidro kaķa lomu. Hmmm, uzdrošināšos apgalvot, ka arī pēc romāna izlasīšanas esmu tieši tikpat gudra! Romāna varonei patiesībā patīk suņi, nevis kaķi. Žilijai kaķa nemaz nav, un arī Riks ir bez šī mājdzīvnieka. Taču Žilijai patīk ik pa laikam cilvēku attiecības salīdzināt ar kaķiem, un parasti šie salīdzinājumi viņai gan nesniedzas tālāk kā doma "cilvēki gultā ņemas tieši tāpat kā kaķi krūmos". Un tas arī viss! Un cepure? Piedošanu, bet romāna darbības lielākā daļa norisinās vasarā, un ziemas skatu šeit vispār nav, tāpēc es pieņemu, ka autors kaķi ir izmantojis tikai un vienīgi kā mārketinga ieroci.

Šī nesaprašana mani vedināja papētīt "Rīt es sākšu jaunu dzīvi" vākus citās valodās, un tā nu secināju, ka šis oriģinālvāks ir ne tikai franču izdevumam, un Legardiņjē tiešām ekspluatē kaķus, jo autora mājaslapā var redzēt, ka šie pūkaiņi ir uz daudzu viņa izdevumu vākiem. Jā, sievietēm patīk kaķi. Legardiņjē darbi ierindojas jauno franču "labo sajūtu rakstnieku" plauktiņā, un pie šī fenomena pieder arī bezjēdzīgs vāka noformējums, par kuru minēts šajā rakstā. Tātad atliek vien piebilst "Neskati grāmatu no tās vāka" un neprātot par kaķi un tā cepuri, bet gan lasīt Žilijas un Rika dēku gabalu un atpūsties.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…