Mūsdienu sabiedrībā joprojām dominē vairākas tēmas, kas ir teju vai tabu kategorijā. Novecošana, manupāt, ir viena no tām. Publiskajā telpā itin bieži un skaļi dzirdam, ka cilvēka mūža garums palielinās. Tā, piemēram, ANO 2015. gada ziņojumā tiek minēts, ka laika posmā no 2015. gada līdz 2030. gadam par 56 % pieaugs to cilvēku skaits, kuri ir 60 un vairāk gadus veci, turklāt tiek prognozēts, ka visstraujāk augošā vecumgrupa būs cilvēki virs 80 gadiem. Japāna, Vācija, Itālija un Somija ir valstis, kurās procentuāli ir visvairāk gados veco cilvēku. Plašsaziņas līdzekļi spēlējas ar tādiem saukļiem kā "šodienas 53-gadnieki ir tie, kas agrāk bija 38-gadnieki" un "60 gadi ir tas pusmūžs, kas agrāk bija 50 gadi". Apmēram tā - forever young [mūžīgi jauns] pavada mūs no tīņa gadu sliekšņa pārkāpšanas līdz (neesošajai) pensijai. Sabiedrībai patīk jaunie, un jaunības kults sit augstu vilni. Šo tendenču kontekstā kā punkts uz i šķiet latviski izdotā Vilhelma Šmida grāmata "Rimtums. Ko mēs iegūstam, kad kļūstam vecāki" (jā, atkal lasīju e-formātā). Mēģināšu raksturot šo diezgan neparasto darbu.
Vispirms būtu jāsāk ar to, kas īsti man lika lasīšanai izvēlēties tieši Vilhelma Šmida darbu "Rimtums" citu grāmatu gūzmā. Pirmkārt, mani piesaistīja diezgan grūti izrunājamais grāmatas nosaukums, jo teju vai visu laiku gribas teikt "Ritums", bet tad ir sevi jāapsauc ar vārdiem "Rimsties nu!", lai atgrieztos pie īstā nosaukuma. Tātad mans novecot sākušais prāts vairs negrib uztvert darba nosaukumu kā kaut ko pašsaprotamu. Ja jau tik tālu esmu tikusi, tad loģiski šķiet sameklēt, kas īsti ir Vilhelms Šmids. Izrādās - filozofs. Nu ko, tāpēc neesmu viņu ievērojusi, jo nevarētu teikt, ka bieži lasītu filozofu garadarbus. Trešais solis ir intereses pēc noskaidrot, cik tad apjomīgs ir "Rimtums". Tā kā drukātā formātā šim darbam ir tikai 80 lappuses, tad tas nu nav šķērslis, lai atliktu procesu, ko sauc "es tikai mazliet ieskatīšos šajā grāmatā". Kā visos līdzīgos gadījumos, arī šis beidzas ar procesu, ko sauc "nevaru vairs atrauties no lasīšanas".
Tātad mans pirmais padoms visiem potenciālajiem darba lasītājiem: nevajag baidīties nedz no neizprotamā nosaukuma, nedz autora pamatnodarbošanās, nedz agresīvi sarkanā vāka, jo patiesībā grāmata ir bezgala jauka, sirsnīga, ar vieglu humoru un tiešām neparasta. Jau darba ievaddaļā autors ironiski jautā: "Esi tik vecs, cik jūties? Protams, taču lielākoties esi vecāks." Vai nav tiesa? [Personiska piebilde: esot kategorijā "40+", reizēm pieķeru sevi arī kategoriju "20+" raksturojam ar frāzi "apmēram manos gados". Vīiiii!] Cik bieži mums ikdienā nākas dzirdēt apkārtējos sakot: "Es nemaz nejūtos kā 60 gados." Un seko runātāja aiztraukšanās pienākumu jūrā. Mjā, un noklusēts paliek fakts, ka patiesībā runātājs ir tuvāk saviem cieņpilnajiem 70 gadiem.
Autors darbu balsta uz desmit principiem, kas raksturo cilvēka dabisko tuvošanos arvien sirmākam vecumam. Iespējams, ka katrs no mums kādā jaunības brīdī, noguruši no ikdienas darbiem, esam sapņojuši par vecumu, kad varēsim būt laiski un rimti, lēni baudīt pasauli ap mums. Iespējams, ka mēs pat skaļi būsim nomurminājuši, ka nevēlēsimies būt apgrūtinājums "jaunajiem" un centīsimies pieņemt vecumu kā pašsaprotamu lietu. Varbūt pat būsim teikuši, ka nevēlēsimies mācīt "jaunos" un īdēt par to, ka "mūsu jaunībā zāle bija zaļāka". Šķiet, ka šādas domas ir bijušas ikvienai paaudzei. Taču pienāk tas vecums, kad aizmirstam, ko esam solījušies, un visbiežāk forever young paaudze tā arī turpina mesties dzīves izaicinājumos.
Vilhelms Šmids aicina atklāt vienu no resursiem, kas trūkst mūsdienu cilvēkam, proti, rimtumu. Viņš raksta: "Šķiet, ka tā trūkst: modernie laiki tā uzvanda cilvēkus un tik ļoti savanda viņu dzīves, ka pieņemas spēkā alkas pēc rimtuma", taču jau pēc brīža pats arī jautā: "Kā sabiedrība, kas kļūst vecāka, lai kļūtu rimtāka?". Autors aicina apcerēt nenovēršamo, piemēram, faktu, ka cilvēka ķermenis kļūst kuslāks, izsīkst gan fiziskie, gan garīgie spēki, jauno tehnoloģiju apgūšana kļūst par jaunu izaicinājumu, un pat tādam ar mobilitāti un neatkarību saistītam procesam kā automašīnas vadīšanai reiz ir jāpieliek punkts. Baisi, vai ne? Par dzirdes pasliktināšanos un grūtībām iekāpt/izkāpt no vannas pat varam nerunāt... Tas viss jau sākas "senlaiku pusmūžā", proti, nav jāgaida "mūsdienu 60+", lai pačīkstētu.
Patiesībā mēs ikviens ar katru sekundi kļūstam vecāki un pietuvojamies procentuāli lielākajai sabiedrības daļai. Agrāk vai nedaudz vēlāk, bet "saldie sešpadsmit" reiz būs "saldie sešdesmit". Vilhelms Šmids mums aicina tiem sagatavoties jau laikus, lai nepārsteigtu nevarība, garlaicība vai ieradumu trūkums un atgādina, ka "(..) dzīve ir par īsu, lai dzertu sliktu kafiju. Gaiši brūnīgās, krēmīgās kafijas smarža, melnum melnās kafijas garša, kofeīna rosinošā iedarbe ir prieki, kuru dēļ vien jau vērts būt sērīgam par to, ka dzīve sveras uz otru pusi, un tomēr cerēt, ka tik ātri viss nebeigsies." Priekā! Par mierpilnu novecošanu lai paceļam kafijas krūzi un nokožam kārtējo zemeņu kūkas gabalu! Dzīve ir jāizbauda līdz pēdējam mirklim, un tikai tā, kā to vēlamies, un tikai kopā ar tiem, kurus vēlamies sev blakus.
Komentāri
Ierakstīt komentāru