Pāriet uz galveno saturu

Lasīšanas izaicinājums un sensitīvie temati

Iesaistoties dažādos izaicinājumos, pat ja tie ir ar paša izvēlētiem nosacījumiem, nekad nevar zināt, kā viss process noritēs. Vēl sarežģītāk, ja izaicinājums ir ilgtermiņa. Taču savā maija un jūnija lasīšanas izaicinājumā es sapratu, ka arī grāmatu pasaulē es arī varu uzvesties kā niķīgs bērns, kā dumpinieks arī tad, ja runa ir par gana sensitīviem tematiem. Tad nu piedāvāju ieskatīties, kā man ir veicies ar savu lasīšanas izaicinājumu maijā un jūnijā, kad attiecīgi lasīju darbu par garīguma jautājumiem un veselības grāmatu.

Man nebija šaubu par to, kādas grāmatas gribu lasīt, pienākot maijam un jūnijam. Patiesību sakot, es pat gaidīju šos mēnešus, lai pavisam legāli darītu to, ko kādu laiku jau vēlējos, bet visu laiku atliku, jo krājās jauni interesanti darbi, kas tematiski mani uzrunāja vairāk. Zināju, ka maijā lasīšu Tomasa Mērtona e-grāmatu "Pārdomas vienatnē", jo šī autora darbus slavēja kolēģi, kā arī par šo darbu atzinīgi izteicies blogeris Didzis Kukainis, minot, ka "Mērtona "Pārdomas vienatnē" būtu ieteicamas kā pirmās izvēles literatūra ikvienam garīguma meklētājam ceļā uz meditāciju un kontemplāciju (..)." Tā kā ar garīgo literatūru neesmu "uz tu", taču man patīk šad un tad palasīt prātu kutinošus darbus, tad jo vairāk pārliecinājos, ka sākotnējā izvēle varētu būt man piemērota. Savukārt jūnija lasāmviela bija T. Kolinsa Kempbela ar dēlu sarakstītā apjomīgā grāmata "Ķīnas pētījums". Šķiet, ka šī ir viena no tām grāmatām, kas Latvijā ir ieguvusi kulta darba statusu, tāpēc to vislabāk meklēt kādā bibliotēkā. Arī veselības grāmatas nav tās, kuras lasu bieži. Jā, varu pat teikt, ka garīguma jautājumu un veselības tematika man ir kaut kur tālu, tālu interešu saraksta beigās, krietni aiz dzejas, IT, biznesa, izglītības un psiholoģijas darbiem, nemaz jau nerunājot par romāniem kā romāniem. Lai arī abus darbus tiešām vēlējos izlasīt, noteikti var apgalvot, ka mana iepriekšējā pieredze un uzskati neļāva grāmatām pieiet "kā baltai lapai".

Tomasa Mērtona darbs "Pārdomas vienatnē" tiešām sniedza to, ko no grāmatas anotācijas un recenzijām var sagaidīt - vieda vīra pārdomas par to, kāpēc katram mums būtu svarīgi būt godīgiem pret sevi, skatīt pasauli kā vienojošu sistēmu, kurā varam atteikties no liekā, lai būtu saskaņā ar sevi un Dievu. Lai gan lasīju šo darbu e-formātā, tas ir neliels, jebkuram lasītājam paveicam darba apjoms. Lasot Mērtonu, atzīmēju piezīmes, kas šķita manam pasaules uzskatam tuvas, kā arī tādas, kurām īsti negribu piekrist vai kurām neesmu gatava piekrist, taču apstāšanās un pārdomu brīži tiešām bija krietni vairāk nekā citu grāmatu lasīšanas laikā. Jā, vienkārši apstājoties un pārlasot teikumā izteikto domu, pārdomājot, ko tad īsti autors, manuprāt, vēlas pateikt. Lai ilustrētu domu dažādību, ko esmu atzīmējusi, ieskatam daži citāti. Piebildīšu tikai, ka grāmata ir sarakstīta 1953.-1954. gadā, izdota 1956. gadā.

* "Mūsdienu pilsētas ir spoža un zemiska sātana ņirgšana tuksneša sejā, vieta, kurā valda slepenība, ikviens izspiego savu tuvāko, kuras vēnās nauda plūst kā mākslīgās asinis un no klēpja nāks pēdējais un lielākais iznīcības ierocis." [O! Vai šeit autorā ierunājās neseno Otro pasaules karu pārdzīvojuša vīrieša balss? Tiesa, arī 1950. gadu vidū rakstītais izklausās kā punkts uz i atsevišķās mūsdienu sabiedrības un valstu attiecībās.]
* "Tuksnesis ir izmisuma vieta. Un izmisums tagad valda visur."
* "Slinkums un gļēvulība ir divi no lielākajiem garīgās dzīves ienaidniekiem."
* "Šādi mīlot savu "niecību", mums nav jānoliedz nekas, kas ir daļa no mums, nekas, kas mums pieder un kas mēs esam."
* "Ja gribam būt svēti, tad pirmām kārtām izdzīvosim savas dzīves."
* "Jo vairāk samierināmies ar savu nabadzību, jo tuvāk esam Dievam, tādēļ ka pieņemam savu nabadzību mierā, neko negaidot no sevis un sagaidot visu no Dieva," [Te mans komentārs: vai tiešām 21. gadsimta cilvēkiem pienākums ir samierināties ar nabadzību?]
* "Grāmatas var  uzrunāt mūs tāpat k;a Dievs, cilvēks vai troksnis pilsētā, kurā dzīvojam."
* "Grāmatas nevar aizstāt cilvēkus, lai arī cik lieliskas un cik labi draugi tās būtu."
* "Tomēr īsta vienatne mums vienmēr aci pret aci liek sastapties ar pašreiz neizmantotu un pat neizmantojamu "pilnīgas vienatnes" iespēju." 
* "Man nevajag doties vienatnē, lai apstādinātu savu dzīvi, padarītu to par stīvu koncentrēšanos uz iekšējo pieredzi." [Jā, šim es piekrītu - klusums un vientulība nav obligāti priekšnoteikumi, lai pabūtu vienatnē.]

Vai es ieteiktu Tomasa Mērtona darbu "Pārdomas vienatnē" citiem lasītājiem? Es to ieteiktu lasīt racionāli domājošajiem, nevis garīguma jautājumu fanātiķiem. Mērtona domas, manuprāt, ir jāizvērtē katram pašam un jāpieņem tās, kas šķiet savā pasaulē iederīga. Un nē, es nekādā veidā neaicinātu samierināties ar nabadzību - ne fizisku, ne garīgu.

Jūnijā lasītā tēva un dēla Kempbelu sarakstītā grāmata "Ķīnas pētījums" ir ļoti, ļoti apjomīgs darbs gan lappušu ziņā, gan tajā aprakstīto atsauču ziņā. Grāmatas būtību var ieteikt viena teikuma kopsavilkumā: autors uzskata, ka dzīvnieku izcelsmes produkti nodara veselībai kaitējumu, tāpēc aicina gaļas, zivju, olu, govs piena un citu olbaltumvielas saturošu produktu vietā uzņemt olbaltumvielas no augu valsts. Tā mēs varēšot būt i slaidi, i stipriem kauliem, i ērgļa acu gaismu arī vecumā, i asu prātu līdz sirmam vecumam. Aizmirsīsim par autoimūnām slimībām (jā, arī man tāda ir, tieši tāpat, ko šo slimību uzskaitījumā autors min kā visbiežāk izplatīto, taču tieši šai darbā nav plašāka skaidrojuma, kā tad augi man varētu palīdzēt); aizmirsīsim par dažādu orgānu vēžiem, jo arī tos augu uzturs spēj remdēt, un seko vēl. 

Diemžēl es nebūšu šī darba fanu pulkā. Paskaidrošu, kāpēc tā. Pirmkārt, es vienmēr rezervēti izturos pret padomu grāmatām, kurās ar putām uz lūpām tiek aizstāvēts tikai viens vienīgais (pareizais?) viedoklis. Kempbels negatīvi izsakās gan par Atkinsa diētas principiem, gan Sautbīčas diētu. Es uzskatu, ka ikviena diēta ir absurda, jo diēta nav tas pats, kas ir sabalansēts uzturs, un no šāda aspekta Kempbelam nāktos tikpat negatīvi mesties virsū pārējām ar uzturu saistītajām aplamībām. Otrkārt, diez vai pilnīgi viss, nu pilnīgi, pilnīgi viss minētajās populārajās diētās ir bijis tik slikti, taču Kempbels neuzsver, ka, piemēram, x izmantošana uzturā nav pretrunā ar viņa piedāvātā ēšanas modeļa principiem.

Treškārt, pati grāmata ir ļoti garlaicīga, jo vairāk atgādina zinātnisku rakstu pārstāstu, domājot, ka lasītāji ir ar vismaz puspabeigtu medicīnas koledžas izglītību. Doma, ko kā kopsavilkumu jau minēju iepriekš, tiek atkārtota, atkārtota, un atkārtota, un tad vēlreiz atkārtota teju tādiem pašiem vārdiem, un tad man kā lasītājam ienāca prātā divas domas: a) varbūt tomēr autoram viņa paša olbaltumvielu uzņemšana ar augiem ir radījusi atmiņas traucējumus; b) varbūt dzīvnieku olbaltumvielu patērētājus autors uzskata par tik dumjiem, ka ar vienu teikumu mēs domu nespētu saprast.

Piektkārt, es sevi jau pāris gadus saucu par mēreni racionālu un saprātīgu veģetārieti. Es nekad gaļēdājam nelikšu justies slikti, kopā ēdot pusdienas, jo ēst grūbu risoto ir mana izvēle, bet pīles krūtiņu - cita cilvēka izvēle. Un labi ir mums abiem. Nē, es neēdu bietes un salātus tonnām vien, un ir dārzeņi un augļi, kas man negaršo un kurus es neēdu vispār. Es dzeru kafiju ar pienu, taisu kūkas - daudz kūkas - ar olām, jogurtu, arī ģimenes un kolēģu slavinātajam sēņu mafinam klāt ir gan piens, gan siers, un tā šo sarakstu varētu turpināt. Lai kā Kempbels atsauktos uz saviem pētījumiem četrdesmit gadu garumā un aicinātu būt veģetāriešiem, ekstremālās un (šobrīd?) sev nepieņemamās aktivitātēs es netaisos iesaistīties. 

Visbeidzot, man radās savs izskaidrojums, kāpēc zinātnieka Kempbela pieņēmumi guva pierādījumus gan attīstītajās valstīs (autors daudz runā par "pārticības slimībām"), gan atsevišķos pasaules reģionos. Manuprāt, nav jābūt zinātniekam, lai secinātu, ka, piemēram, Norvēģijas vidienē iedzīvotāji vairāk patērē govs pienu, nekā piekrastē. Kādi ir zvejnieki, kādi ir lopkopji. Tieši tāpat arī Āfrikā patērē vietējo pārtiku, un diez vai govis ir tās, kas mums nāk prātā, domājot par Āfriku. Un, ja esam pavisam provokatīvi, vai tiešām Rietumu sabiedrībā un attīstītajās valstīs atklāto daudzo un daudzveidīgo slimību un simptomu atklāšana tomēr nav saistīta ar medicīnas attīstību un pieejamību, un vai tiešām būtu korekto salīdzināt Āfrikas iedzīvotāju veselību ar amerikāņu, dāņu vai vāciešu? Varbūt korektāki dati būtu tad, ja salīdzinātu vāciešus, austriešus, ungārus un itāļus?

Lūk, te arī daži citāti ieskatam "Ķīnas pētījumā".
* "Steiks bez olbaltumvielām, piemēram, var būt ūdens peļķe, kurā peld tauki un nedaudz vitamīnu un minerālvielu. Kas gan tādu ēdīs?"
* [Autors secinājis, ka Ķīnā meitenēm menstruācijas sākas vidēji par 7 gadiem vēlāk nekā attīstītajās valstīs, un viņš ierosina arī Rietumu sabiedrībā ar augu uzturu tās novilcināt, taču te seko vēl radikālāka ideja.] Par šo tēmu interesantu secinājumu izteica žurnāla Ms. dibinātāja Glorija Steinema, kura apgalvoja, ka, lietojot pareizu uzturu, varētu samazināt pusaudžu grūtniecības gadījumu skaitu, jo tad vienkāršipalielinātos menstruāciju sākšanās vecums."
* "Jā, tā ir taisnība. Es gribu jums pastāstīt, ka, ja augu izcelsmes produktu vietā lieto dzīvnieku izcelsmes produktus, cilvēki var pat kļūt akli."
* "A vitamīnu organisms var veidot no beta-karotīna, un arī D vitamīnu organisms var sintezēt pats, ja reizi divās dienās uz piecpadsmit minūtēm ķermenis tiks pakļauts saules gaismas iedarbībai." [Aleluja! 2017. gada vasarā mēs nedēļām nevaram uz 15 minūtēm dabūt saules starus!]
* "Esmu pārliecināts, ka ikvienai slimībai ir ģenētisks cēlonis."

Lasīšanas izaicinājums raiti rit uz priekšu, prāts tiek kustināts, un tas ir labi. Vēl labāk ir tad, ja katrs varam domāt līdzi tai lasāmvielai, ko esam izvēlējušies. Es ceru, ka neviena māte savai meitai neieskaidros, ka ābolu graušana vai brokoļu un spinātu cītīga patērēšana var kalpot kā kontracepcijas līdzeklis.

Ir sācies jūlijs, un tas savukārt nozīmē, ka man jau rokās ir kāds Čikāgā dzīvojoša autora darbs. Tiesa, arī viens no nesenās klasikas, ko esmu pasen vēlējusies izlasīt. Atstāju neziņā? :)


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.