Pāriet uz galveno saturu

Kvanti un kloni jeb neskati darbu pēc vāka!

Vai jums kādreiz ar grāmatu lasīšanu ir gadījies tā, ka šķiet, ka viss jau ir paredzams un zināms? Vai ir bijis tā, ka darba nosaukums vai vāka attēls sniedz vēstījumu, kuru konkrētajā brīdī nevēlaties? Cik bieži uzticaties savai intuīcijai? Vai tomēr ļaujaties iekšējam izaicinājumam, lai izlasītu ko tādu, kam citkārt teiktu "nē"?
Nupat man bija šāds mirklis, kad nācās pārdomāt šos jautājumus, un uzreiz varu pateikt, ka sākotnējais "nē, nē, šī nav grāmata man" pārauga dedzīgos aicinājumos ikvienam iepazīties ar izlasīto. Runa ir par Jāņa Zelčāna stāstu krājumu "Visi dati dodas uz debesīm" (jā, e-formātā, kā gan citādi). Par ko un kāpēc man ir tāda sajūsma?

Esmu no tiem cilvēkiem, kas tonnām patērē lasāmvielu, kas ir saistīta ar tehnoloģijām un zinātni. Ieraugot darbu ar nosaukumu "Visi dati dodas uz debesīm", mana pirmā doma bija, ka šāda grāmata varētu būt par IT jomu, par datu aizsardzību un mūsu digitālo pēdu, tātad kaut kas visnotaļ populārzinātnisks. Taču grāmatas noformējums nekādā veidā nesaistīja šos manus pieņēmumus, jo skaidrs, ka bilžuks ir no fantāzijas un fantastikas žanra, kas nebūt nav mans iecienītākais žanrs. Labi, tik bezcerīgi ar mani arī nav, jo gan Fonda triloģiju, gan Solaris varu ierindot starp grāmatām, kas mani ir ļoti ietekmējušas un likušas domāt par dažādiem jautājumiem. Taču pirmā doma, skatot Jāņa Zelčāna stāstu krājumu tikai pēc nosaukuma un darba noformējuma, bija "nē, paldies, es nevēlos lasīt zinātnisko fantastiku". Taču... Tikpat pēkšņa bija arī nākamā doma "pag, es tomēr tikai mazliet to pašķirstīšu". Ar ko pašķirstīšana manā gadījumā beidzās ir zināms. Esmu sajūsmā, sajūsmā, sajūsmā!

Tātad, ja esat lasījuši tādas ar tehnoloģiju un zinātnes attīstības tēmām saistītas grāmatas kā "Soonish" (te var palasīt interviju ar autoriem), "Life 3.0" (apskats par grāmatu šeit) vai "The Future of Humanity" (recenzija par šo darbu ir šeit), tad esat iepazinuši mūsdienu zinātnieku vīzijas par cilvēces iespējamo tuvo nākotni, kad derīgos minerālus iegūsim nevis no Zemes dzīlēm, bet dosimies tos ievākt uz kādu starpgalaktiku telpu, bet mazuļu radīšanai varbūt pat pietiks ar domu spēku un mākslīgā intelekta piesaisti.

Un tagad atveram Jāņa Zelčāna stāstu krājuma "Visi dati dodas uz debesīm" pirmo stāstu "Kvantu miskaste"! Ko izlasām jau pirmajās rindkopās? Varonis mūs iepazīstina ar sevi, sakot: "Kādreiz es biju slavens un bagāts. Es izdarīju svarīgus zinātniskus atklājumus un saņēmu Nobela balvu fizikā. No 2024. līdz 2028. gadam biju valsts galvenais atkritumologs." Jā, ir radīta jauna zinātnes nozare atkritumoloģija, jo pēkšņi no gaisa sāk krist dažādas lietas, sākas rakņāšanās miskastē un patiesībā par bagātākajiem cilvēkiem kļūst izgāztuvēs dzīvojošie. Vai neizklausās tik ļoti pazīstami, ņemot vērā klimata pārmaiņas un jau redzamās sekas? Kā ironiska atsauce uz mūsdienās tik aktuālo apsēstību ar datu analīzi ir šāds stāsta fragments:
"Mūsu galvenais konkurents, tehnoloģiju gigants Google, pielika milzu pūles, lai izstrādātu savu atkritumu šķirošanas algoritmu, bet par viņiem nebija pa spēkam uzveikt mazu, bet pieredzējušu bezpajumtnieku brigādi. Drīz mēs iekļuvām Fortune 100 sarakstā un mana seja parādījās The Times pirmajā lappusē."
Var teikt, ka jau pirmajā stāstā es (iekšēji) situ plaukstas kā mazs bērns un priecājos par aktuālajām tēmām, kas izklāstītas aizraujošā un asprātīgā stāstījumā. Bravo autoram!

Katrā no 16 krājumā "Visi dati dodas uz debesīm" iekļautajiem stāstiem Jānis Zelčāns ar zinātniskās fantastikas žanram raksturīgajiem izteiksmes veidiem uzbur kādu mazu nākotnes pasaules mini-modelīti. Tās var būt mūsu alkas būt laimīgiem un bagātiem (to, ko drīzā nākotnē var nozīmēt "nodot autortiesības", varam uzzināt stāstā "Individuāls risinājums"); tā ir ikdiena, kurā iztikas iespējas ir atkarīgas no reklāmu vērošanas, bet nosarkšana draud tad, ja aizmirstam, ka ir nemitīga sabiedrības uzraudzība arī domu līmenī (stāsts "Iespēju pilsēta" atsauks atmiņā klasisko Orvela darbu "1984"); tā ir vēlme saglabāt mūžīgu jaunību, radīt būtni ar pārcilvēciskām spējām vai klonu, kas ļaus saglabāt varu, vai dzēst mirušā digitālo identitāti.

Šajās mikropasaulēs dzīvojošie Jāņa Zelčāna stāstu varoņi mēdz būt gana skarbi notiekošā vērotāji, tādējādi viešot cerību, ka arī nākotnes civilizācijā būs būtnes, kurām rūpēs tas, ko šobrīd dēvējam par morāles vērtībām un empātiju. Lūk, daži pavisam īsi domu graudi no dažiem stāstiem:
"Politiķi neko nejēdz no teorētiskās fizikas, kur nu vēl no ētikas normām."
"Laiks ož pēc putekļiem, izbalējuša papīra un mazliet pēc skumjām."
"Cilvēkus bija viegli salauzt vai aizmest prom, bet vajadzīgs īsts mākslinieks, lai panāktu, ka tie grib darīt, ko tu vēlies."

Stāstu krājums "Visi dati dodas uz debesīm" nav tikai jauka lasāmviela zinātniskās fantastikas žanra cienītājiem. Jāņa Zelčāna stāsti būtu jāizlasa ikvienam, jo tajos sasaucas pasaulē atzīto zinātnieku un futūristu scenāriji par mūsu pasaules attīstību ar aizraujoši uzrakstītiem autora vēstījumiem. Kāpēc man galu galā tik ļoti patika šie stāsti? Jo zinātnieku prognozētais gluži kā eleganti balts pēc mēra šūts cimds pieguļ Jāņa Zelčāna spalvaskāta turētajai rokai, kas caur stāstiem ļauj saprast, kāda nākotne ir tepat aiz stūra. Ja vien...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings .

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas