Pāriet uz galveno saturu

Par pasauli bez sākuma un beigām (muļķa cilvēkam)

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.

Vai atcerieties tos laikus, kad bija vien pāris avīžu, ko abonēja un izlasīja visa ģimene? Viens vakara TV ziņu raidījums, ko skatījās viss ciems, un pēc kura varēja noregulēt virtuves pulksteni? Tas, protams, bija 20. gadsimtā, un, iespējams, uz šo jautājumu apstiprinoši var atbildēt tikai tie, kuriem ir vismaz četru desmitgažu ilga dzīves pieredze. Informācijas sistēmā, kurā mēs uzaugām, bija viena autoritāte, un tā varēja būt arī ciema balamutīgākā večiņa, kura augu dienu šiverēja starp veļas auklām un piena rindām pārtikas bodē, un visu par visiem zināja labāk nekā mūsdienu tvitersfēra (un varbūt tieši šīm aizlaiku ciemu večiņām pienāktos influenceru-ietekmeļu gods, ja kāds tā rūpīgi patītu atpakaļ atmiņu failus). Tā tas bija pie mums un tā tas bija arī Bariko dzimtajā Itālijā tālajā pagājušajā gadsimtā. Parasti stāstos šeit varētu rakstīt "un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi", ja vien nepienāktu brīdis, kad cilvēks pārdevās mašīnām.

Par to tad arī ir Alesandro Bariko darbs "The Game. Spēle": kā soli pa solim 20. gadsimta otrajā pusē cilvēks tapa mašīnu un tehnoloģiju tiktāl savaldzināts, lai 21. gadsimta sākumā jau iekāptu citpasaulē, kurā ir izveidojusies pataloģiska atkarība no Spēles. Mieru, tikai mieru, bet pats Bariko saka, ka šodienas situācija esot "kontrolēta šizofrēnija". Aaaa, vai tas bija tik sāpīgi teikts?

Alesandro Bariko gluži kā smalks rokdarbnieks 352 lappušu garumā krustiņdūrienā izšuj stāstu par cilvēku mijiedarbību ar tehnoloģijām, īpaši izvēršot gadskaitļus un notikumus, kas, viņaprāt, ir mainījuši mūsu attiecības un pamazām ievilkušas Bariko aprakstītajā citpasaulē. Personālais dators, spēļu konsoles, globālais tīmeklis, Amazon izveidošana, pirmais iPhone ir vispārzināmās lietas, kas tradicionāli tiek piesauktas kā cilvēka pieredzes transformētājas, tāpēc tehnoloģijas pārzinošajiem šī Bariko stāsta daļa neko jaunu nedos. Tiesa, Bariko meistarīgi paverdzina lasītāju arī tad, ja tā ir citpasaule, asprātīgi un viegli norādot, kā šodien mūsu izmantotie digitālie rīki ir kļuvuši par organiskām cilvēka ķermeņa sastāvdaļām. Patiesībā citpasaulē digitālie rīki ir mūsu miesas protēzes un prāta implanti - pie šīs atziņas nonāks ikviens "The Game. Spēle" lasītājs, tāpēc nav jēgas skaļi sist sev pa krūtīm un kliegt, ka "uz mani digitālā pasaule neattiecas". Un kā vēl attiecas, mīlulīt!

"Idejām ir jāpiedzimst aerodinamiskām, vai arī tās tādas nekļūs nekad," norāda Alesandro Bariko. Būdams rakstnieks, turklāt atzīts rakstnieks, pats Bariko zina, kā veidot stāstu, lai tas labi iederētos Spēlē, tāpēc pārsteigumu nerada autora viedoklis, ka šodienas pasauli virza stāstniecība (viņš lieto arī angļu valodas vārdu storytelling). Lai pasaulē kaut kas notiktu, kaut ko pamanītu, kaut kas sakustētos, ir nepieciešams kāds dzinulis, kāds enerģijas lādiņš, draivs, taču otršķirīgi ir tas, vai šis virzošais stāsts ir neprecīza patiesība vai patiesa patiesība. Kā valodas meistaram Bariko patīk rotaļāties ar vārdien "postpatiesība" un "zibpatiesība", rakstot arī par - kā gan iztikt bez tā! - Brexit un Donaldu Trampu. Protams, to, kurš šobrīd (vēl) ir ASV prezidents un kā niķīgs bērns spēj aiziet no savām preses konferencēm vai izplatīt tviterziņas, ko nākas izdzēst pašam medijam. Par laimi, šīs ir mūsu pieredzē nesenākās kultūratsauces (Brexit un Tramps), kuras min Bariko (vismaz es gribētu, lai savas domas par pandēmiju Bariko paturētu vēl pie sevis).

Šķiet, ka Alesandro Bariko ir izbaudījis savu Spēli visā pilnībā. Viņa citpasaule ir bijusi kā labi satīts un perfekti apaļš dzijas kamols, kurā autors var tīksmināties par spēju citiem norādīt lietu kārtību. Grāmata "The Game. Spēle" ir reizē viegli un grūti lasāma. Autora storytelling var būt kaitinoša, jo viņš ir pieņēmis, ka rakstītais vārds var būt arī runātais vārds, tāpēc lasīšana bieži vien ir kā klausīšanās opja atmiņu stāstījumā, kurā ik pa brīdim iespraucas "tā, kur es paliku?", "jā, es zinu, ka to jau teicu" vai "atļaujiet man sakopot domas". Taču šī ir arī apzināti izmantota tehnika, lai parādītu, ka Spēles būtība ir virspusīgums pretstatā dziļumam un ātrums pretstatā precizitātei. Šī ir citpasaule, kurā katrs kaut ko stāstām, bet sadzirdēšana un izprašana ir otršķirīgas. Galu galā pats Bariko saka: "Mēs visi esam ātrvārāmā katla bērni."

Un ko nu?

Komentāri

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…