Pāriet uz galveno saturu

Par pasauli bez sākuma un beigām (muļķa cilvēkam)

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.

Vai atcerieties tos laikus, kad bija vien pāris avīžu, ko abonēja un izlasīja visa ģimene? Viens vakara TV ziņu raidījums, ko skatījās viss ciems, un pēc kura varēja noregulēt virtuves pulksteni? Tas, protams, bija 20. gadsimtā, un, iespējams, uz šo jautājumu apstiprinoši var atbildēt tikai tie, kuriem ir vismaz četru desmitgažu ilga dzīves pieredze. Informācijas sistēmā, kurā mēs uzaugām, bija viena autoritāte, un tā varēja būt arī ciema balamutīgākā večiņa, kura augu dienu šiverēja starp veļas auklām un piena rindām pārtikas bodē, un visu par visiem zināja labāk nekā mūsdienu tvitersfēra (un varbūt tieši šīm aizlaiku ciemu večiņām pienāktos influenceru-ietekmeļu gods, ja kāds tā rūpīgi patītu atpakaļ atmiņu failus). Tā tas bija pie mums un tā tas bija arī Bariko dzimtajā Itālijā tālajā pagājušajā gadsimtā. Parasti stāstos šeit varētu rakstīt "un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi", ja vien nepienāktu brīdis, kad cilvēks pārdevās mašīnām.

Par to tad arī ir Alesandro Bariko darbs "The Game. Spēle": kā soli pa solim 20. gadsimta otrajā pusē cilvēks tapa mašīnu un tehnoloģiju tiktāl savaldzināts, lai 21. gadsimta sākumā jau iekāptu citpasaulē, kurā ir izveidojusies pataloģiska atkarība no Spēles. Mieru, tikai mieru, bet pats Bariko saka, ka šodienas situācija esot "kontrolēta šizofrēnija". Aaaa, vai tas bija tik sāpīgi teikts?

Alesandro Bariko gluži kā smalks rokdarbnieks 352 lappušu garumā krustiņdūrienā izšuj stāstu par cilvēku mijiedarbību ar tehnoloģijām, īpaši izvēršot gadskaitļus un notikumus, kas, viņaprāt, ir mainījuši mūsu attiecības un pamazām ievilkušas Bariko aprakstītajā citpasaulē. Personālais dators, spēļu konsoles, globālais tīmeklis, Amazon izveidošana, pirmais iPhone ir vispārzināmās lietas, kas tradicionāli tiek piesauktas kā cilvēka pieredzes transformētājas, tāpēc tehnoloģijas pārzinošajiem šī Bariko stāsta daļa neko jaunu nedos. Tiesa, Bariko meistarīgi paverdzina lasītāju arī tad, ja tā ir citpasaule, asprātīgi un viegli norādot, kā šodien mūsu izmantotie digitālie rīki ir kļuvuši par organiskām cilvēka ķermeņa sastāvdaļām. Patiesībā citpasaulē digitālie rīki ir mūsu miesas protēzes un prāta implanti - pie šīs atziņas nonāks ikviens "The Game. Spēle" lasītājs, tāpēc nav jēgas skaļi sist sev pa krūtīm un kliegt, ka "uz mani digitālā pasaule neattiecas". Un kā vēl attiecas, mīlulīt!

"Idejām ir jāpiedzimst aerodinamiskām, vai arī tās tādas nekļūs nekad," norāda Alesandro Bariko. Būdams rakstnieks, turklāt atzīts rakstnieks, pats Bariko zina, kā veidot stāstu, lai tas labi iederētos Spēlē, tāpēc pārsteigumu nerada autora viedoklis, ka šodienas pasauli virza stāstniecība (viņš lieto arī angļu valodas vārdu storytelling). Lai pasaulē kaut kas notiktu, kaut ko pamanītu, kaut kas sakustētos, ir nepieciešams kāds dzinulis, kāds enerģijas lādiņš, draivs, taču otršķirīgi ir tas, vai šis virzošais stāsts ir neprecīza patiesība vai patiesa patiesība. Kā valodas meistaram Bariko patīk rotaļāties ar vārdien "postpatiesība" un "zibpatiesība", rakstot arī par - kā gan iztikt bez tā! - Brexit un Donaldu Trampu. Protams, to, kurš šobrīd (vēl) ir ASV prezidents un kā niķīgs bērns spēj aiziet no savām preses konferencēm vai izplatīt tviterziņas, ko nākas izdzēst pašam medijam. Par laimi, šīs ir mūsu pieredzē nesenākās kultūratsauces (Brexit un Tramps), kuras min Bariko (vismaz es gribētu, lai savas domas par pandēmiju Bariko paturētu vēl pie sevis).

Šķiet, ka Alesandro Bariko ir izbaudījis savu Spēli visā pilnībā. Viņa citpasaule ir bijusi kā labi satīts un perfekti apaļš dzijas kamols, kurā autors var tīksmināties par spēju citiem norādīt lietu kārtību. Grāmata "The Game. Spēle" ir reizē viegli un grūti lasāma. Autora storytelling var būt kaitinoša, jo viņš ir pieņēmis, ka rakstītais vārds var būt arī runātais vārds, tāpēc lasīšana bieži vien ir kā klausīšanās opja atmiņu stāstījumā, kurā ik pa brīdim iespraucas "tā, kur es paliku?", "jā, es zinu, ka to jau teicu" vai "atļaujiet man sakopot domas". Taču šī ir arī apzināti izmantota tehnika, lai parādītu, ka Spēles būtība ir virspusīgums pretstatā dziļumam un ātrums pretstatā precizitātei. Šī ir citpasaule, kurā katrs kaut ko stāstām, bet sadzirdēšana un izprašana ir otršķirīgas. Galu galā pats Bariko saka: "Mēs visi esam ātrvārāmā katla bērni."

Un ko nu?

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...