Tad nu beidzot tas ir noticis: Kori satika lāci! Ak, un nekādu tur parasto brūno vai polāro lāci, bet visīpašāko Laimes Lāci! Suns gan izskatījās mazliet bijīgs, bet lācim taču ir jābūt varenam, vai ne? Šo miermīlīgo eksemplāru var satikt un samīļot ikviens, dodoties pastaigās jebkurā gadalaikā uz Sūnu ciema un Laimes Lāča takām, kas atrodas pavisam tuvu Skrīveriem. Un lai gan šī ir viena feina pastaigu vieta, kur sunim izvest savus saimniekus un draugus, nav jau arī tā, ka takā var uzturēties tikai ar suni.
Lai cik ļoti man patiktu pastaigas dažādās dabas takās, par Sūnu ciema taku un Laimes Lāča taku man nebija nekādas nojausmas līdz brīdim, kad saņēmu grāmatu
"100 pastaigu takas Latvijā" un izlasīju šo taku aprakstu. Gar/cauri Skrīveriem ir braukts neskaitāmas reizes un arī Skrīveru dendrārijs ir skatīts (pat kopā ar Kori!), taču ne reizi nav radušās aizdomas, ka tieši pretī dendrārijam slēpjas pasakaina pastaigu vieta. Patiesību sakot, takas meklējām arī pagājušajā mēnesī mājupceļā no pastaigas Koknesē, taču ceļa malā esošā miniatūrā norāde uz Kalnmuižas ezeru, no kura var doties pastaigā pa abām takām, saplūst ar kokiem un bez straujas bremzēšanas nav atrodama. Tāpēc mans pirmais ieteikums taku interesentiem, lai 100 % atrastu takas, ir aizbraukt līdz Skrīveru dendrārija stāvvietai un apgriezties braukšanai Rīgas virzienā, un tad pēc aptuveni 100-200 metriem ceļa labajā malā (virzienā uz Rīgu) skatīties uz meža stigu, pie kuras ir norāde "Kalnmuižas ezers". Jābrauc vien iekšā, lai cik ekstrēms skats nepavērtos, un jāteic, ka sniegotas atkalas dienā skats bija tiešām nervus kutinošs, jo te nu nav nekāda divjoslu šoseja, turklāt ir jāuzbrauc arī stāvā paugurā, turot īkšķus, lai tieši tajā minūtē neviens auto nedotos prom no šīs apkārtnes. Tas vienkārši draudzīgs brīdinājums, ja pastaigai izvēlēsieties saulainu brīvdienu (kad mēs piebraucām, bijām piektā automašīna, bet trīs auto ļoti drīz devās prom).
Tālākais ir ļoti vienkārši! Šī ir labiekārtota teritorija, jo līdzās stāvvietai uzreiz būs redzams informācijas stends ar taku maršrutiem un apskates objektiem, kā arī plaša nojume piknikam ezera krastā. Gar mākslīgi veidoto Kalnmuižas ezeru ved apļveida Laimes Lāča taka, bet cauri mežam labajā pusē no stāvvietas aizvijas Sūnu taka, kurā apskatāmi Andreja Upīša stāsta "Sūnu ciema zēni" tēli. Katra no takām ir aptuveni 800 m garas, taču vidēji grūtas, jo mežā neviens koku saknes nelīdzina, domājot par dāmu smailpapēžu spiczābakiem, un arī krūmu un koku zari kā biedējoši monstri mēdz būt uzbrūkoši no jebkuras vietas. Takās ir arī koka laipu tiltiņi (otra piknika vieta ir uz saliņas Kalnmuižas ezerā) un koka laipas, kuras dažviet ir diezgan augstu no zemes (nē, ar bērnu ratiem takas nebūs izejamas). Laimes Lāča taka brīžiem vijas pavisam tuvu ezera krastam. Vārdsakot, šī tiešām ir pastaiga dabā, tāpēc jārēķinās gan ar slapjām kājām, gan odu uzbrukumiem - kas nu kurā gadalaikā gaidāms.
Un šodienā - minimālā atkušņa dienā - Kori iemācījās, ka pat 10 kg sunītim pastaiga ezera krastā pāri plānam un kraukšķošam peļķes ledum var beigties ar izbīli. Bija ļoti interesanti vērot, ka visām turpmākajām peļķēm Kori cītīgi cilpoja gar maliņu, nevis izvēlējās šortkatus pa taisnāko ceļu. Visādā ziņā takas ir burvīgas un noteikti ieteicamas arī ziemas pastaigām, un to pierādīja arī stūrgalvīgā Kori, kura pastaigas beigās, ieraugot, ka tuvojamies mašīnai, spītīgi apsēdās, nekustējās un beigās "teica", ka viņai nebūtu iebildumu apiet vēlreiz apkārt ezeram. Kori šķiet nenogurdināma, ja runa iet par staigāšanu (pirms šīm takām bijām izstaigājušies pa Jaunjelgavas promenādi), un tas ir lieliski.
Pavisam noteikti skaidrs ir viens: Sūnu taka un Laimes Lāča taka ir suņiem draudzīgas pastaigu vietas (protams, vediet suni pie pavadas), kur pētīt un ošņāt ik soli.
