Tiklīdz ziemas sniegs no latvieša namdurvīm ir atkāpies tiktāl, lai durvis būtu atveramas, latvietis, kalendārā neskatīdamies, pasludina laimes sezonas iestāšanos. Nu tik viņš/viņa dies, dabā dosies, sēnes būs gatavs kaut ar nagu šķērītēm no sūnām izgriezt, ogas pilnas bikšu kabatas pielasīs, lai turpat mežmalā arī skaļi nošķendētos, svaigi gatavotajā smūtijā nejauki iegrābies, un tomātus pilnas palodzes sēs, lai pēcāk par izstīdzējušajiem stādiem, kas visu logu aizseguši, kaimiņam gauži gaustos, un pieneņu vaiņagus vēl ilgi pirms Jāņiem pīs, bet vēl pirms tam tupus rāpus pa parku pie sniegpulksteņiem līdīs, lai jau pēc mirkļa blakusesošajam tautietim lūgtu kādu drapi un palīdzīgu roku augšāmcēlienam, jo vecā muguras krika par sevi ar' atgādinās. Bet lai nu kā, laimīgais latvietis, trīs vilnas zeķes un pufīgos ziemas zābakus iemainījis pret krokšiem, sandalēm un šortiem pat tad, kad ledus vēl knapi pie Jēkabpils sakustējies, pie mājas lieveņa stalti stāv ar dzimtā paaudžu paaudzēs mantoto "Apceļo dzimto zemi!" karti rokās un gatavs ar cirkuli apvilkt loku, kas vēl vārgajā dienasgaismā dabā izejams. Vārdsakot, latvietis pilnu krūti metas dabā.
Ja es pati nebūtu redzējusi, ka pie Kangaru dabas takas skaistā dienā ceļmalā spēj izveidoties mašīnu stāvvieta teju kilometru pirms takas sākuma, un ja es pati nebūtu ar savām acīm un rokām pieredzējusi, kā Dunikas purva takā nākas regulēt satiksmi, lai viena mašīna izbrauktu, bet otra tajā vietā uzreiz iestātos, tad es teiktu, ka te nu gan rakstītājam bijis fantāzijas lidojums, bet pēc Dunikas skarbās pieredzes ātri vien iemācījos, ka skaistā dienā, un jo īpaši skaistā brīvdienā, ir jādodas uz kādu mazzināmu dabas vietu. Un tā nu pirms nedēļas pēc uzfrišinātās Čužu purva dabas takas izstaigāšanas devāmies pusstundas brauciena attālumā no Kandavas, lai pilnīgā nekurienē meklētu zemes ceļu, kam dots Jānīšu (jā, daudzskaitlī, es nepārrakstījos) ceļa nosaukums. Reklāmas pauze: ja nu arī jums sanāktu braukt gar Zenteni, tad ierēķiniet vēl krietnu pusstundu šīs vietas apskatei teju pilnīgā vientulībā ar savām domām. Tiesa, nezaudējiet saikni ar realitāti, jo mūsu pastaigas laikā no kādreizējā muižas kompleksa pussagruvušās ēkas ar pilnīgi visiem izdauzītajiem logiem iznāca kāds Mežavecis ar tukšo pudeļu maisu. Tātad Zentenē dzīve tomēr kūsā!
No lielākā zemes ceļa iegriežoties mazākā Jānīšu ceļā, diezgan stāvi un līkumaini ir jāpabrauc kādi 500-700 metri, lai burtiskā nozīmē apstātos paugura virsotnē izvietotā P vietā, kur draudzīgi var izvietoties četras vieglās automašīnas. Kad sestdienas pēcpusdienā tur atstājam savu vāģi, bez mums ir tikai vēl viens auto, taču pēc pastaigas beigām ņigu ņegu izvietoti ir vēl septiņi auto (vai es neteicu, ka tautieši ir šausmīgi dedzīgi ceļotāji?). Atliek cerēt, ka no tās virsotnes lejup neviens nenoripo... Tālāk pabraukt nevar, ceļs neturpinās, jo ir tikai norāde par to, kurā virzienā jāiet uz Jāņupītes dabas taku.
Lai kā to negribētos atzīt, bet šeit vēl "īstā" dabas taka nesākas, jo no paugura virsotnes, kur redzama norāde "Jānīša dabas taka" (jā, te "Jānītis" ir vienskaitlī!), tagad nākas čāpot vien uz leju pa spirgti smaržojošu mežu vismaz pārsimt metrus, līdz meža ceļa kreisajā pusē paveras plaša atpūtas vieta. Šķērsojot ceļu, ir arī informācijas stends, kas apstiprina, ka nu gan sākas Jāņupītes dabas taka (atkārtojam vēlreiz: pa Jānīšu ceļu līdz norādei "Jānīša dabas taka", lai visbeidzot uzzinātu, ka tomēr iesim pa Jāņupītes dabas taku). Nu gan aiziet, metamies piedzīvojumos 1,1 km garumā!
Ja jums kādreiz ir šķitis, ka Latvijā visas dabas takas ir purva takas, garlaicīgas, vienādas un atšķiras tikai pēc viršu un odu esamības intensitātes, tad jūs noteikti neesat bijuši tādā vietā kā Jāņupītes dabas taka. Iespējams, ka takas sākumā arī jums gribēsies skriet un diet tāpat kā Kori (viņa gan var aizjost uz priekšu tikai 5 metru attālumā, toties no tiem 5 m uz atpalicējiem tiek raidīts gana nosodošs skats par lēngaitu). Taču jau pavisam drīz koka laipas nomaina iestaigātas meža taciņas ar saknēm, čiekuriem, zariem, mikroalām un arī dubļiem, lai gan arī tas ir nieks, ja vēl nav sasniegts pirmo kāpņu posms, kas tikai aptuveni (vēl) ļauj nojaust, ka ziemā iesēdējies latvietis Jāņupītes taku var izmantot kā priekšposteni, lai veicinātu savas fiziskās formas ieguvi līdz kādam augstākam kalnu izbraucienam.
Ticiet vien, ka nieka kilometru garās takas izstaigāšanai ir nepieciešama stunda! Augšā, lejā, augšā un lejā, pa stāvām nogāzēm gar sagāztiem kokiem, pa koka laipām un kāpnītēm, elšot, pūšot un priecājoties, ka korgijs ir ganu suns un senčos ar Velsas kalniešiem, apļveida taka ir jāpievar, jo ir tikai divi varianti: izturēt un iet uz priekšu vai griezties atpakaļ un mērot tieši tās pašas šausmas, kas nupat ir pievarētas. Tātad paliekam pie pirmā varianta un turpinām vien sekot brašajai Kori. Te nu gan padoms bez ironijas: rūpīgi pārdomājiet, vai skatu ziņā visnotaļ interesantā un informatīvā ziņā vērtīgā taka ir īstā vieta, kurp doties ar bērniem, kuri nav aizrautīgi ceļotāji, jo čīkstēšanu "man ir grūti" te var sagaidīt arī no pieaugušajiem, kas tvers pēc validola zem mēles. Takā ir diezgan daudz informatīvie stendi par šeit mītošajiem dzīvniekiem un augiem, taču piesēst var vien uz kāda paresnāka celma.
Jā, kāds noteikti varētu jautāt, vai dabas takas nav kaut kāds sevis spīdzināšanas veids. Ja ir grūti, kāpēc to vajag, kāpēc doties, kāpt, elst un pūst? Katram noteikti ir sava vēlme un vajadzība pēc dabas un izaicinājumiem, un kāds vispār bez šī visa var mierīgi nodzīvot līdz laimīgai simtgadei. Man šo vajag, un es esmu pārlaimīga, ka mums ir jūra un meži, upes un ielejas, un to visu varam sasniegt arī dienas laikā, nevis starpštatu pārlidojumos. Tāpēc arī Jāņupītes taku ir vērts apskatīt, ja vien interesē daba. Turklāt šī dabas taka ir suņiem draudzīgā pastaigu vieta, protams, ejot kopā ar Savu Cilvēku pie pavadas. Īsās kājas nebija šķērslis, lai Kori visu taku neizskrietu ar prieku, tiesa, arī ērces sīko pūkdupsi te sagaidīja.
Starp citu, vai zinājāt, ka lapsas biežāk izmanto āpšu izraktās alas, nevis rok tās pašas?