Kad dodamies staigāt par mežiem, parasti izvairāmies domāt par to, ka varētu sastapt ko vairāk kā vāveri, dzeni, čūsku vai kameni. Nesenajā pastaigā ar Kori pa Rojas upes pastaigu taku sajūtas gan bija tādas, ka kuru katru mirkli varam ieraudzīt arī kādu brūno lāci, jo tik pasakaini skaista bija apkārtne un tik biedējoši lielas bija sūnās atstātās pēdas. Vārdsakot, šī atkal ir taka, kurp doties mierpilnas dailes baudījumos.
Rojas upes pastaigu takai ir vismaz divi kārdinoši piedāvājumi: pirmkārt, to var apvienot ar vēl kāda Ziemeļkurzemes apskates objekta apmeklējumu; otrkārt, tā ir trīs dažādos maršrutu garumos - 2 km, 7 km un 15 km. Arī mēs šo taku izvēlējāmies kā pastaigu vietu, dodoties vēl tālākā līvu teritoriju ekspotīcijā, tāpēc nolēmām izpētīt, kāds ir īsākais no piedāvātajiem maršrutiem. Sacīts - darīts! Atliek tikai sameklēt, kur tad taka sākas, lai pēc tam sekotu dzeltenajām norādēm.
Liriska atkāpe. Iedomājieties jebkuru mazciemu vai mazpilsētu. Ieiesiet vietējā bodē, ja tai vēl būs darba laiks, un no Vilmas uzzināsiet, ka Veras tantei joprojām nav labi ar muguru, Ilze atkal patriekusi Viktoru, jo šamais ar Olgu pāris vārdu pārāk maigi pārmijis, bet Sarma šodien skābo kāpostu zupu vārīšot. Ak, un Kārlim, pagānam tādam, cūkas pa dārzu ņēmušās kā negudras. Ā, jums no tā dubļainā Ūpju ceļa vajag tikt ārā? Šeku, ņem, te numuriņš Olafam, nu ja, tam jaunajam Ūpju saimniekam, viņam tas visurgājējs traktors, tas izvilks. Un nekad uz Ūpju mājām nebrauciet pa Baložu ceļu! Nu-ja, mīlīt, to tak mēs te visi zinām, ka pagasts nekad to ceļu nesaved kārtībā, paskat, te pats Olafiņš arī uz bodi pēc čipsu pakas tik ar to traktoru čunčinās.
Vārdsakot, vietējie vienmēr visu zina, un tieši tāpat ir arī ar dabas taku sākumpunktiem, jo vietējiem viss ir skaidrs, no kuras līkās priedes vai staltā bērza ir jāsāk kilometri skaitīt. Google Maps gan reizēm tikai tas ir skaidrs, tāpēc arī Rojas upes pastaigu takas sākumpunkta atrašana mums izvēršas gandrīz kā aklais randiņš tumsā - navigācijas Klāra mūs apstādina gandrīz pie Talsu ielā esošā bērnudārza namdurvīm, tāpēc, gaiļa dziesmas pavadītas, aši metamies uzkalniņā, cerot, ka kaut kur mistiski parādītos zīme par taku vai vismaz tās virzienu. Kaut kā klumburojot pa vienu no daudzajām mežā iemītajām takām attālināmies no privātmājām un civilizācijas, lai pēc kāda krietna gabaliņa, ko mana topogrāfiski neprecīzā acs mēra kā metrus 200-300, atrastos ceļu sazarojumā, kur visbeidzot ir arī norāde par takas sākumu. Aleluja! Iztikām bez Vilmas tantes aka vietējie-visu-zina taujāšanas.
Nopriecājušās, ka īsā 2 km taka tiešām ir norādīta dzeltenā krāsā, teju uzreiz iefrīzojam, jo... ceļš sadalās trīs daļās. Labi, ar loģisko pieņēmumu palīdzību kreisāko no ceļiem uzskatām par atpakaļceļu, taču vai turpceļam izvēlēties platāko un ieslīpi labo ceļu vai šaurāko un taisni vedošo? Kori mūsu neizlēmība nemaz nepatīk, jo viņa ir gatava skriet un jodelēt pa jebkuru taku, ja vien mēs arī beidzot izlemtu par virzienu, un tā nu mēs ceļu sākam taisni. Feini, nudien feini! Mežā sūnu un čiekuru paklājs, Kori pārlaimībā pēta pērno augu stublājus un par kociņiem ir pilnībā aizmirsusi, bet mēs mundri soļojam putnu balsu pavadībā. Pēc daždesmit metriem gan piezogas maza baile, vai esam pareizo virzienu izvēlējušās, jo platā labējā taka paliek vēl ieslīpāka, bet dzelteni marķētie koki nav redzami. Lieki piebilst, ka ne te citu gājēju, ne arī zvans vietējai Vilmai ko līdzētu, ja arī mēs zinātu pateikt, pie kuras priedes stāvam. Mūsu šaubu atpestīšana nāk brīdī, kad ieraugām tālumā labajā pusē pavīdam tādu kā infostendu, tādu kā atpūtas vietu ("tādu kā" tāpēc, ka tajā brīdī vēl neesam pārliecinātas, vai acu gaišums rāda to, ko prāta mirāža cer ieraudzīt), tāpēc aši knaši sunim liekam mainīt gājiena virzienu un šauties pāri sūnājam. Tad nu tagad varu teikt pavisam precīzi: no takas sākumpunkta, lūdzu, virzieties pa labi, ejiet pa platāko meža taku, lai arī šķitīs, ka tas varētu būt kāds braucamceļš.
Izrādās, ka šajā vietā ir vietējiem labi zināma ūdens ieguves vieta (patiesībā divas, abās kāpnīšu pusēs). Lūk, te nu ir pirmais mazais mikrosarežģījums, jo kāpnes, domājot par cilvēku drošību, ir ar metāla režģi, bet mazs pūkdupsis pie tādām pārakmeņojas. Kori pa tām lejā nekāps, bet cilvēkiem kaut kā sekot grib, tāpēc iestāstām viņai, ka suns drīkst kāpt lejā pa augsnes virskārtu blakus kāpnēm. Paldies suņa saprātam, drāma tiek atrisināta, Kori priecīgi jau lēkā lejā un būtu gatava līst vēl tuvāk iekšā Rojā, ja vien nebūtu aizsargbarjeru priekš cilvēkiem. Kāpt augšā Kori ir gatava arī pa metāla režģa kāpnēm, un te tad arī satiekam vienīgo cilvēku, kurš ar auto ir atbraucis pēc ūdens rezervēm. "Labdien!", bet mūsu nemiera gars jau nepacietīgi mīņājas, lai dietu uz priekšu.
Ļepatojot kādu gabaliņu, nonākam pie nākamajām kāpnēm (koka), kas ved uz atpūtas vietu, šūpolēm, arī WC. Infostends vēsta, ka Rojā varot arī laivot. Varbūt var, bet mēs Roju skatām rāmā pusdienlaikā, kad vienīgie brāļi Ilmāri uz ūdens ir piekrastes saulītē laiski kustošie Gerris lacustris (ūdensmērītāji, vikipēdijas tulkojumos dēvēti arī par ūdenslīdējiem vai skrituļslidotājiem). Ja ceļotājs ir ar vēl mazākām kājām kā Kori, tad šeit pastaigai varētu likt arī skaistu izskaņas akordu, taču mēs traucamies vēl uz priekšu, lai drīz jau atkal ieslēgtu panikas pogu, jo viss mežs izskatās, protams, kā dežavū labirints, bet no dzelteni marķētiem kokiem nav ne vēsts. Kad nolemjam "paiesim tikai līdz tam līkumam, ja norādes nebūs, tad iesim atpakaļ", norādes uzrodas, lai dzelteno taku vestu pa kreisi.
Nevarētu teikt, ka es esmu no bailīgiem mežā gājējiem, taču piekritīšu, ka ir vietas, kas teju uzprasās, lai taptu iemūžinātas kādā detektīvstāstā. Klasiskie kukurūzas lauki, piemēram. Un Latvijas priežu sili. Labi, ka virs mūsu galvām bija aktīvais putnu lidošanas laiks, jo viņu sasaukšanās vismaz mūs iztraucēja no tik aizraujošas nodarbes kā sūnās atstāto pēdu pētniecība, kas vilināja uz domām par brūno lāču populācijas izplatību un migrāciju mūsu valsts teritorijā pēdējā gada laikā. Jāatzīst, ka tieši tad, kad mēs, divkājainās dāmas, kļuvām ašākas uz takas izejas atrašanu, mūsu četrkājainā draudzene atcerējās par meža dāvātajiem burvīgajiem bezmaksas kociņiem, tāpēc raitās iešanas vietā sākām spēlēt "atrodi mani!" aiz kokiem, lai Kori nepārvērstos par sēdošu mizgrauzi.
Rojas upes pastaigu taka 2 km garumā ir pasakaina un mierpilna. Tā ir suņiem un viņu pavadošajai svītai draudzīga. Tikai, sasodīts, tie dzeltenie maršruta apzīmējumi laikam ir bijuši uz kokiem, kas kādās vētrās ir iemūžināti lauzto priežu mūsdienu versijā, jo pastaigas beigās iznācām no kokiem, kas bija zilā maršruta iekrāsoti. Bailēm bija lielas acis, bet lāci tā arī nesatikām.