Pāriet uz galveno saturu

Nevienam nevajadzīgi inženieri-konstruktori, dienesta aitusuns komisārs Peksis un citi "tipiņi"


Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto Gardo vistiņu nedēļa, nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".
 
"Gardo vistiņu nedēļā" septiņos stāstos sastopami gana kolorīti personāži: mākslinieks autodidakts Dragomirs Kampariņš, dienesta aitusuns komisārs Peksis, studente ar lielām nākotnes cerībām Sanita, neveiksminieks un nevienam nevajadzīgais inženieris-konstruktors Augusts Bočs, pelēkā pele latviešu valodas skolotāja Minna Kārkls, finansu mahinācijās rūdījusies bankas darbiniece Ella un vēl virkne mūsu laikabiedru, lai cauri līķu kaudzēm, mīļāko gultām, shēmām un mahinācijām radītu divas desmitgades senus notikumus, kurus atceras visi, izņemot mūsu šajā gadsimtā dzimušie bērni. Living history, tā teikt. 

Paši labi atceramies, kā Atmodas sākumā cilvēki "mainīja kažokus", no pārliecinātiem komunistiem pēkšņi kļūstot par dedzīgiem patriotiem, kā ziņās nereti dzirdējām par pazudušiem pastniekiem pensiju izmaksu dienās, par meičām, kas copē bagātos vīrus, kuri savukārt kāš savas sievas ar stāžu, par finanšu piramīdu sabrukšanu kā vēja pūstiem kāršu namiņiem, un vēl, un vēl, un vēl. Jundze raksta par 1993. gada 5. martu - lata ieviešanu, kad "stulbas reformas sekoja cita citai" (46. lpp.), un atgādina, ka "deviņdesmito gadu sākumā tie bandīti, kam pietika smadzeņu pelēko šūnu, pārkvalificējās par biznesmeņiem" (53. lpp.). Mēs to visu atceramies un ticam, ka tieši tā arī viss notika, vai ne?

Grāmatas autors Arno Jundze, būdams profesionāls literāts, nav žēlojis visus latviešu valodā pieejamos izteiksmes līdzekļus, lai radītu teju vai autentisku 90.gadu ainu. Viegla ironija virmo no katras stāstiņa lappuses. "Komisārs Peksis" ir nepārprotama atsauce uz tālaika populāro seriālu, kurā darbojās policijas suns Reksis (it kā suņiem citu vārdu nebūtu!). Manuprāt, tikai smalks literatūrzinātnieks vēstījumā var ievīt savu bagāto zināšanu kravu un personisku viedokli, piemēram, "(..) pēc iepirkšanās Kampariņš nesteidzīgā gaitā, laiski šūpojot dermatīna portfelīti, devies garām Nacionālajai operai pa Dainu tēva Krišjāņa Barona vārdā nosaukto ielu Nacionālās bibliotēkas virzienā, kurai gan nezin kāpēc tika atņemts rakstnieka Viļa Lāča vārds" (17. lpp.). Savīt Minnas Kārkls, Gerdas Rozenbergas un Aspazijas vārdus vienā stāstā arī ir literatūrzinātnieka cienīgs meistarstiķis!

Grāmatu izlasīju stundas laikā, tā ir tikai 134. lpp. plāna. Gluži tāpat kā Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, tā tiek izlasīta vienā elpas vilcienā, jo pēc būtības ir līdzīga veida literatūra, kas paredzēta viena vakara atslodzei. Tā nav hronika, detektīvstāsts vai humoreska. To līdz kaulam izpratīs tikai šo laiku pieredzējušie.

Tagad, redzot sakoptas privātmājas ar košumkrūmiem, ikreiz nodomāšu, vai tie neslēpj kādu skeletu, kuram nav bijis vietas saimnieku skapī...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...