Pāriet uz galveno saturu

Nevienam nevajadzīgi inženieri-konstruktori, dienesta aitusuns komisārs Peksis un citi "tipiņi"


Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto Gardo vistiņu nedēļa, nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".
 
"Gardo vistiņu nedēļā" septiņos stāstos sastopami gana kolorīti personāži: mākslinieks autodidakts Dragomirs Kampariņš, dienesta aitusuns komisārs Peksis, studente ar lielām nākotnes cerībām Sanita, neveiksminieks un nevienam nevajadzīgais inženieris-konstruktors Augusts Bočs, pelēkā pele latviešu valodas skolotāja Minna Kārkls, finansu mahinācijās rūdījusies bankas darbiniece Ella un vēl virkne mūsu laikabiedru, lai cauri līķu kaudzēm, mīļāko gultām, shēmām un mahinācijām radītu divas desmitgades senus notikumus, kurus atceras visi, izņemot mūsu šajā gadsimtā dzimušie bērni. Living history, tā teikt. 

Paši labi atceramies, kā Atmodas sākumā cilvēki "mainīja kažokus", no pārliecinātiem komunistiem pēkšņi kļūstot par dedzīgiem patriotiem, kā ziņās nereti dzirdējām par pazudušiem pastniekiem pensiju izmaksu dienās, par meičām, kas copē bagātos vīrus, kuri savukārt kāš savas sievas ar stāžu, par finanšu piramīdu sabrukšanu kā vēja pūstiem kāršu namiņiem, un vēl, un vēl, un vēl. Jundze raksta par 1993. gada 5. martu - lata ieviešanu, kad "stulbas reformas sekoja cita citai" (46. lpp.), un atgādina, ka "deviņdesmito gadu sākumā tie bandīti, kam pietika smadzeņu pelēko šūnu, pārkvalificējās par biznesmeņiem" (53. lpp.). Mēs to visu atceramies un ticam, ka tieši tā arī viss notika, vai ne?

Grāmatas autors Arno Jundze, būdams profesionāls literāts, nav žēlojis visus latviešu valodā pieejamos izteiksmes līdzekļus, lai radītu teju vai autentisku 90.gadu ainu. Viegla ironija virmo no katras stāstiņa lappuses. "Komisārs Peksis" ir nepārprotama atsauce uz tālaika populāro seriālu, kurā darbojās policijas suns Reksis (it kā suņiem citu vārdu nebūtu!). Manuprāt, tikai smalks literatūrzinātnieks vēstījumā var ievīt savu bagāto zināšanu kravu un personisku viedokli, piemēram, "(..) pēc iepirkšanās Kampariņš nesteidzīgā gaitā, laiski šūpojot dermatīna portfelīti, devies garām Nacionālajai operai pa Dainu tēva Krišjāņa Barona vārdā nosaukto ielu Nacionālās bibliotēkas virzienā, kurai gan nezin kāpēc tika atņemts rakstnieka Viļa Lāča vārds" (17. lpp.). Savīt Minnas Kārkls, Gerdas Rozenbergas un Aspazijas vārdus vienā stāstā arī ir literatūrzinātnieka cienīgs meistarstiķis!

Grāmatu izlasīju stundas laikā, tā ir tikai 134. lpp. plāna. Gluži tāpat kā Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, tā tiek izlasīta vienā elpas vilcienā, jo pēc būtības ir līdzīga veida literatūra, kas paredzēta viena vakara atslodzei. Tā nav hronika, detektīvstāsts vai humoreska. To līdz kaulam izpratīs tikai šo laiku pieredzējušie.

Tagad, redzot sakoptas privātmājas ar košumkrūmiem, ikreiz nodomāšu, vai tie neslēpj kādu skeletu, kuram nav bijis vietas saimnieku skapī...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.