Pāriet uz galveno saturu

Istaba, pilna vardarbības un mīlestības


Mani ir ļoti grūti "uzāķēt" uz kāda romāna tā, lai es tajā "iegrimtu un pazustu". Vēl grūtāk no manis ir izvilināt vārdus: "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām". "Labi", "interesanti", "patika", "iesaku" - jā, to es saku, bet tas arī viss. Literārus darbus lasot pa visām porām ārā spiežas mana filologa daba tekstu uztvert kā analīzes materiālu, nevis vienkārši tekstu. Tāpēc, ja es saku "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām", tad tiešām tajā ir kaut kas īpašs. Šos vārdus tagad varu veltīt Emmas Donohjū romānam "Istaba" - grāmatai par vardarbību un mīlestību, kas dod spēku izdzīvot.


Par Emmas Donohjū romānu Istaba biju dzirdējusi lieliskas atsauksmes no angļu valodā lasošajiem, tāpēc jo īpaši vēlējos to izlasīt latviski. Gribu uzslavēt tulkotājas Zanes Rozenbergas paveikto, jo romāns uz priekšu ripo kā no čaklas adītājas izmucis dzijas kamols.

Emmas Donohjū romānu "Istaba" nav iespējams aprakstīt, jo valodā gluži vienkārši nav tādu vārdu, lai to izdarītu. Emocionāls, aizraujošs, pārsteidzošs, neparasts, atklājošs, biedējošs, noslēpumains, neizdibināms, šausminošs utt.utjpr.? Jā, tāds tas ir. Taču ar šiem vārdiem ir par maz. "Istaba"  ir romāns, kas ir jāizdzīvo lasīšanas brīdī un vēl dienas pēc izlasīšanas. Tas ir sajūtu romāns, kas pārņems ikviena lasītāja katru šūnu līdz ar romāna pirmajiem teikumiem un turēs savā varā vēl ilgi, ilgi, ilgi...

Uzrakstīju vārdus "savā varā" un sapratu, ka vārds "vardarbība" sastāv no "vara"+"darbība", tātad romāns "Istaba" ir gluži kā Vecais Niks, kurš septiņus garus gadus savā vardarbības varā ir turējis Džeka Mammu un arīdzen vardarbības rezultātā dzimušo Džeku. Viņa piektā dzimšanas diena ir tas notikums, kas iesāk romānu un ieved lasītāju vienpadsmit reiz vienpadsmit pēdu lielajā (mazajā?) istabā ar mazmazītiņo lodziņu augstu jo augstu.

Es negrasos tālāk stāstīt grāmatas sižetu, jo tā būtu mana "vardarbība" pret tevi, lasītāj! Es gribu dalīties savās sajūtās, kas nerimstas nu jau nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas. Es apbrīnoju Donohjū spēju radīt tik izcilus Mammas un Džeka tēlus, un man ir neiespējami pateikt, kuram no viņiem vairāk jutu līdzi. Es domāju par Mammu un mēģinu saprast, cik ļoti daudz spēka - garīgā un fiziskā - ir bijis nepieciešams teju tīņa gadus pārsniegušajai jaunietei, lai radītu savam mazulim drošu un pilnvērtīgu - cik nu tas iespējams nebrīves apstākļos! - pasauli. Mani nebeidz nodarbināt jautājums, vai Mamma apzināti ir gaidījusi Džeka piekto dzimšanas dienu kā laiku, kad mazais būs jau tik liels un saprātīgs, lai palīdzētu īstenot bēgšanas plānu, un vai šis plāns ir bijis gadiem rūpīgi plānots vai pēkšņs. Es apbrīnoju prātvēderu Džeku - tik trauslu, ievainojamu, dzīvesgudru un bērnišķīgu vienlaikus. Es ar lielu cieņu apbrīnoju Emmas Donohjū spēju pamanīt Mammas vājuma brīžus un sadzirdēt Džeka domas un radīt tik smalki trauslu pasauli, kurā beznosacījumu mīlestība spēj stāties pretī vardarbībai.

Grāmatas "Istaba" autore Emma Donohjū nenorāda, vai un cik daudz vēstījumā ir ievīti pēdējās desmitgades šausminošākie stāsti: Natašas Kampušas dzīvesstāsts vai Elizabetes Friclas pārdzīvotais. "Istaba" ir literārs darbs, kas liek daudz jo daudz domāt, taču vienlaikus tas ir kā himna Mammas Mīlestībai. Romānu "Istaba" uzskatu par 2012. gada pirmās puses vislabāko darbu, kas vienaldzīgu nespēs atstāt nevienu. Lasot gan vēlams blakus turēt kabatslakatiņu.

Vairāk par Džeka pasauli un romāna tapšanu var uzzināt arī interaktīvajā Istabā

Komentāri

  1. Es šo romānu lasīju un biju beigta. Un nevarēju saprast, vai tas tāpēc, ka man pašai mazs puisēns, vai tāpēc, ka tik kolosāli attēlota mātes un dēla pasaule tik traģiskā vidē. Biju komā vairākas dienas. Tiešām ārprātīgi kolosāli iespaidīga grāmata.

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…