Pāriet uz galveno saturu

Plazmas televizoru revolūcija

Es nespēju klusēt. Man ir skumji, jo mana mīļākā pilsēta - mana Londona - tiek izvarota. Londona ir vieta, kur es ikreiz esmu sajutusies kā mājās pat ejot pa vēl nestaigātiem ceļiem. Vienalga, vai Londonā esmu bijusi tikai caurbraucot vai palikusi tur vairākas dienas, vienmēr esmu jutusies kā sengaidīts draugs. Tā ir vieta, kur saplūst tautas un valodas, kur Latvian English iederas tikpat labi kā citi Englishes, kur ādas krāsai, apģērbam, statusam un profesijai nav nozīmes, jo šeit uz ielas tu esi tāds pats kā Native Englishperson, un to nu es izbaudīju savā pēdējā Londonas apciemojumā šīgada janvārī pati uz savas ādas, kad netālu no Oxford Street metro stacijas cēla, eleganta, maza auguma angļu kundzīte tuvu pie simtgades sliekšņa man jautāja, uz kuru pusi esot Debenham veikals. Laikam tik angliski vietējā es viņai šķitu. Un tagad es ziņās redzu, kā šajā pašā Debenham notiek laupīšana.
Tviterī izlasīju ziņu, kuras doma bija apmēram šāda - ja Ēģiptē protesti bija par demokrātiju, tad Lielbritānijā šī esot plazmas televizoru revolūcija. Vai nav absurds? Trīs gadus pēc kārtas dodoties uz Birmingemu un lielāko izglītības jautājumiem veltīto izstādi the Education Show, un dzīvojot viesnīcā uz lielākās un dzīvelīgākās gājēju ielas, pārliecinājos pati savām acīm, ka tikai vienu gadu - 2009. gada martā - Birmingema vismaz ārēja izrādīja finanšu krīzes pazīmes, par stundu samazinot veikalu darba laiku. Vismaz tā tas bija šikajā Bullring apkārtnē. Jau 2010. gadā lielveikali kūsāt kūsāja no naudu terēt kāriem ļaudīm. Tagad Birmingemā laupa veikalus, lai iegūtu kārtējo plazmas televizoru. It kā angļiem TV kaste būtu kāda tāla, neaizsniedzama, nebijusi manta. Kā ūdens mučele par nāves trīsstūri pasludinātajā Āfrikas austumkrastā, kur cilvēks ir laimīgs, sasniedzot jau tā pārapdzīvoto bēgļu nometni.
Tajā pašā tviterī izlasīju ziņu, ka Waterstone's gan nesamazināšot grāmatnīcu darba laikus un par vandāļiem daudz nebēdā. Kāpēc tā? Waterstone's darbinieki cer, ka laupītāji vismaz izlasīs grāmatas, ko būs sazagušies. Mans Waterstone's, kur esmu stundām sēdējusi, pētot akadēmisko literatūru, kur atsaucīgi darbinieki ir man meklējuši grāmatas un atvainodamies rakstījuši ISBN numurus, pēc kuriem darbus man sameklēt citviet, kur palīdzība ir neuzbāzīga un draudzīga.
Marks&Spencer, BHS, pat superlētais Primark ar visu tajā valdošo haosu... Euston, Trafalgar Square, Nelsona statuja, Britu muzejs, interaktīvās ekspozīcijas, kur visu var aptaustīt, kustināt, pētīt... Hammersmith, metro līnijas, perfektums, kurā tik viegli orientēties... Kā man tā visa pietrūkst!
Londona, turies! Es ticu, ka patiesie londonieši nosargās savu pilsētu, ka cilvēks kapucē, kas pašlaik ir ikviena londonas iedzīvotāja un tūrista bieds, drīz vien pārtaps par kārtējo ļauno tēlu komiksos, kuru uzveic Supermens, un pilsētā iestāsies īstens angļu miers. Londona un Anglija, es atgriezīšos, mēs vēl tiksimies, jo tieši tā ir vieta, kur es vēlētos būt, ja nebūtu šeit. Es turu īkšķus, lai homo vulgaris pamostos kaut kripatiņas veselā saprāta, un vienā no pasaules izcilākajām, tradīcijām bagātākajām, tolerantākajām, mierīgākajām pilsētām iestātos ierastā kārtība, kur drošība ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Kā fish&chips angļa ēdnienkartē.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.