Pāriet uz galveno saturu

Manderlijas reibinošā smarža

Labas literatūras gardēži pat nakts vidū spēs nosaukt virkni klasisku teikumu, kas ievada vai noslēdz pasaulslavenus romānus. Ir Lolita, Lo-li-ta, tā, kuras gurni rada iekāri, ir Delovejas kundze un ziedu pirkšana, ir "Par to es domāšu rīt," ko teica Skārleta O'Hāra. Viens no teikumiem, kas reizēm atgriežas manās domās, ir šis: "Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Atpazini? Dafne di Morjē tā sāka savu 1938. gadā publicēto romānu "Rebeka". Šo darbu es pirmo reizi lasīju savos "sweet sixteen". Parasti es nepārlasu jau reiz lasītus darbus, pat ne tos, kas ir manā vismīļāko grāmatu topā. Starp tiem ir arī "Rebeka", tāpēc vēlreiz pēc divdesmit gadiem šo darbu ņēmu rokās gan ar lielu aizrautību un nepacietību, gan nelielām bailēm par iespējamo vilšanos. Rezultāts? Aizsteidzoties visam pa priekšu varu teikt, ka "Rebeka" mani aizskāra vairāk nekā es to biju gaidījusi. Tā bija kā atkalredzēšanās ar pirmo mīlestību.
Angļu rakstniece Dafne di Morjē pieder pie smalku raksturu tamborētājām un pasakaini gleznainu ainavu izšuvējām - viņa ir īstena psiholoģiskās spriedzes radītāja ar izteiktu valodas labskanības apsēstību. Lasīt Dafni di Morjē nozīmē pilnveidot savu valodu, atcerēties, ka acālijas izplata "smaržu mākoņus", ka Londona ir "smagā lietusmākonī" tīta, bet Manderlija - šī noslēpumainā un kārdinošā vieta - ir "daiļuma un saskaņas paraugs, cēla un nevainojama". Di Morjē raksta tik pārliecinoši un aizraujoši, ka pat vislaiskākais lasītājs tiek ierauts literārā baudījumā un grāmatu nolikt malā var tikai ar smagu nopūtu.
Romāns "Rebeka" var šķist līdzīgs citiem Pelnrušķītes stāstiem. Dzīves nelutināta, bet mīlestību alkstoša meitene (viņai ir tikai divdesmit viens gads), kas ir bagātas amerikānietes "biedrene" - laika kavētāja - gluži nejauši iepazīstas ar visu apbrīnotās Manderlijas īpašnieku, aristokrātisko Maksimiliānu de Vinteru, kurš pēc sievas traģiskās nāves ir pārvērties, ierāvies sevī, noslēdzies no sabiedrības. Laime nelaimē - van Hopera kundzes slimības laikā tieši kautrā, neveiklā meitene atraisa de Vinteru, tādēļ gluži loģiska ir viņas nevēlēšanās zaudēt iemīļoto, kurš, kā tas piedienas saldsērīgiem mīlas stāstiem, arī ir iemīlējis meiteni. Viņi apprecas, van Hopera kundze dodas uz Ameriku, jaunais pāris pēc medusmēneša Venēcijā - uz mājām, uz Manderliju. Pastkartē redzētā burvīgā māja beidzot gūst reālas aprises. Un aizliegtais auglis ar katru dienu izrādās skābāks par skābu...
"Jaunā sieva", šī biklā, neveiklā meitene, kas mīl un tiek sava vīra mīlēta, saskaras ar naidpilno pasauli, kuru vada Rebeka - de Vintera kunga pirmā sieva. Denversa kundzes melnais stāvs, aukstais acu skatiens un saltie smiekli, Fevela kungs ar ņirdzīgo runu un mūždien iereibušo prātu, skatieni un čuksti "De Vintera kundze darīja tā, de Vintera kundzei patika tas, de Vintera kundze mīlēja to" ir kā melns plīvurs, kas arvien vairāk klājas pār saulaino Manderliju un Laimīgo ieleju. Rebeka ir tepat tik tuvu, lai izdevīgā brīdī visiem atgādinātu par sevi, un tas nav ilgi jāgaida. Dzīva esot, Rebeka vadīja visus; nu viņa dara to pašu mirusi. Manderlijas tumšie noslēpumi kā necaurredzama migla ceļas no līča, kā vissmalkāk austais zirnekļu tīkls draud pārņemt acālijas, kastaņus, tiko pļauto sienu, stāvās meža takas, akmeņaino krastu, dzeltenu tauriņu, kas aušalīgi laidelējas, ļaunuma vēl nepazīdami. Vai patiesa mīlestība spēs uzvarēt, vai mīļotie spēs uzticēties, piedot, augt, pastāvēt viens par otru?
"Jūra bija tik rāma, ka viļņu čalas līča oļos atgādināja biklus un klusus čukstus," raksta di Morjē. Es klīstu pa klintīm, ieskatos krāsmatās, ieelpoju baltos ceriņus un ticu, ka patiesa mīlestība ir visvarena. Manderlija ir mani apreibinājusi. Es mīlu, es mīlu, es mīlu - skan pāri jūrām, pļavām, ielejām... Mūžīgi.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.