Pāriet uz galveno saturu

Manderlijas reibinošā smarža

Labas literatūras gardēži pat nakts vidū spēs nosaukt virkni klasisku teikumu, kas ievada vai noslēdz pasaulslavenus romānus. Ir Lolita, Lo-li-ta, tā, kuras gurni rada iekāri, ir Delovejas kundze un ziedu pirkšana, ir "Par to es domāšu rīt," ko teica Skārleta O'Hāra. Viens no teikumiem, kas reizēm atgriežas manās domās, ir šis: "Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Atpazini? Dafne di Morjē tā sāka savu 1938. gadā publicēto romānu "Rebeka". Šo darbu es pirmo reizi lasīju savos "sweet sixteen". Parasti es nepārlasu jau reiz lasītus darbus, pat ne tos, kas ir manā vismīļāko grāmatu topā. Starp tiem ir arī "Rebeka", tāpēc vēlreiz pēc divdesmit gadiem šo darbu ņēmu rokās gan ar lielu aizrautību un nepacietību, gan nelielām bailēm par iespējamo vilšanos. Rezultāts? Aizsteidzoties visam pa priekšu varu teikt, ka "Rebeka" mani aizskāra vairāk nekā es to biju gaidījusi. Tā bija kā atkalredzēšanās ar pirmo mīlestību.
Angļu rakstniece Dafne di Morjē pieder pie smalku raksturu tamborētājām un pasakaini gleznainu ainavu izšuvējām - viņa ir īstena psiholoģiskās spriedzes radītāja ar izteiktu valodas labskanības apsēstību. Lasīt Dafni di Morjē nozīmē pilnveidot savu valodu, atcerēties, ka acālijas izplata "smaržu mākoņus", ka Londona ir "smagā lietusmākonī" tīta, bet Manderlija - šī noslēpumainā un kārdinošā vieta - ir "daiļuma un saskaņas paraugs, cēla un nevainojama". Di Morjē raksta tik pārliecinoši un aizraujoši, ka pat vislaiskākais lasītājs tiek ierauts literārā baudījumā un grāmatu nolikt malā var tikai ar smagu nopūtu.
Romāns "Rebeka" var šķist līdzīgs citiem Pelnrušķītes stāstiem. Dzīves nelutināta, bet mīlestību alkstoša meitene (viņai ir tikai divdesmit viens gads), kas ir bagātas amerikānietes "biedrene" - laika kavētāja - gluži nejauši iepazīstas ar visu apbrīnotās Manderlijas īpašnieku, aristokrātisko Maksimiliānu de Vinteru, kurš pēc sievas traģiskās nāves ir pārvērties, ierāvies sevī, noslēdzies no sabiedrības. Laime nelaimē - van Hopera kundzes slimības laikā tieši kautrā, neveiklā meitene atraisa de Vinteru, tādēļ gluži loģiska ir viņas nevēlēšanās zaudēt iemīļoto, kurš, kā tas piedienas saldsērīgiem mīlas stāstiem, arī ir iemīlējis meiteni. Viņi apprecas, van Hopera kundze dodas uz Ameriku, jaunais pāris pēc medusmēneša Venēcijā - uz mājām, uz Manderliju. Pastkartē redzētā burvīgā māja beidzot gūst reālas aprises. Un aizliegtais auglis ar katru dienu izrādās skābāks par skābu...
"Jaunā sieva", šī biklā, neveiklā meitene, kas mīl un tiek sava vīra mīlēta, saskaras ar naidpilno pasauli, kuru vada Rebeka - de Vintera kunga pirmā sieva. Denversa kundzes melnais stāvs, aukstais acu skatiens un saltie smiekli, Fevela kungs ar ņirdzīgo runu un mūždien iereibušo prātu, skatieni un čuksti "De Vintera kundze darīja tā, de Vintera kundzei patika tas, de Vintera kundze mīlēja to" ir kā melns plīvurs, kas arvien vairāk klājas pār saulaino Manderliju un Laimīgo ieleju. Rebeka ir tepat tik tuvu, lai izdevīgā brīdī visiem atgādinātu par sevi, un tas nav ilgi jāgaida. Dzīva esot, Rebeka vadīja visus; nu viņa dara to pašu mirusi. Manderlijas tumšie noslēpumi kā necaurredzama migla ceļas no līča, kā vissmalkāk austais zirnekļu tīkls draud pārņemt acālijas, kastaņus, tiko pļauto sienu, stāvās meža takas, akmeņaino krastu, dzeltenu tauriņu, kas aušalīgi laidelējas, ļaunuma vēl nepazīdami. Vai patiesa mīlestība spēs uzvarēt, vai mīļotie spēs uzticēties, piedot, augt, pastāvēt viens par otru?
"Jūra bija tik rāma, ka viļņu čalas līča oļos atgādināja biklus un klusus čukstus," raksta di Morjē. Es klīstu pa klintīm, ieskatos krāsmatās, ieelpoju baltos ceriņus un ticu, ka patiesa mīlestība ir visvarena. Manderlija ir mani apreibinājusi. Es mīlu, es mīlu, es mīlu - skan pāri jūrām, pļavām, ielejām... Mūžīgi.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.