Pāriet uz galveno saturu

Manderlijas reibinošā smarža

Labas literatūras gardēži pat nakts vidū spēs nosaukt virkni klasisku teikumu, kas ievada vai noslēdz pasaulslavenus romānus. Ir Lolita, Lo-li-ta, tā, kuras gurni rada iekāri, ir Delovejas kundze un ziedu pirkšana, ir "Par to es domāšu rīt," ko teica Skārleta O'Hāra. Viens no teikumiem, kas reizēm atgriežas manās domās, ir šis: "Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Atpazini? Dafne di Morjē tā sāka savu 1938. gadā publicēto romānu "Rebeka". Šo darbu es pirmo reizi lasīju savos "sweet sixteen". Parasti es nepārlasu jau reiz lasītus darbus, pat ne tos, kas ir manā vismīļāko grāmatu topā. Starp tiem ir arī "Rebeka", tāpēc vēlreiz pēc divdesmit gadiem šo darbu ņēmu rokās gan ar lielu aizrautību un nepacietību, gan nelielām bailēm par iespējamo vilšanos. Rezultāts? Aizsteidzoties visam pa priekšu varu teikt, ka "Rebeka" mani aizskāra vairāk nekā es to biju gaidījusi. Tā bija kā atkalredzēšanās ar pirmo mīlestību.
Angļu rakstniece Dafne di Morjē pieder pie smalku raksturu tamborētājām un pasakaini gleznainu ainavu izšuvējām - viņa ir īstena psiholoģiskās spriedzes radītāja ar izteiktu valodas labskanības apsēstību. Lasīt Dafni di Morjē nozīmē pilnveidot savu valodu, atcerēties, ka acālijas izplata "smaržu mākoņus", ka Londona ir "smagā lietusmākonī" tīta, bet Manderlija - šī noslēpumainā un kārdinošā vieta - ir "daiļuma un saskaņas paraugs, cēla un nevainojama". Di Morjē raksta tik pārliecinoši un aizraujoši, ka pat vislaiskākais lasītājs tiek ierauts literārā baudījumā un grāmatu nolikt malā var tikai ar smagu nopūtu.
Romāns "Rebeka" var šķist līdzīgs citiem Pelnrušķītes stāstiem. Dzīves nelutināta, bet mīlestību alkstoša meitene (viņai ir tikai divdesmit viens gads), kas ir bagātas amerikānietes "biedrene" - laika kavētāja - gluži nejauši iepazīstas ar visu apbrīnotās Manderlijas īpašnieku, aristokrātisko Maksimiliānu de Vinteru, kurš pēc sievas traģiskās nāves ir pārvērties, ierāvies sevī, noslēdzies no sabiedrības. Laime nelaimē - van Hopera kundzes slimības laikā tieši kautrā, neveiklā meitene atraisa de Vinteru, tādēļ gluži loģiska ir viņas nevēlēšanās zaudēt iemīļoto, kurš, kā tas piedienas saldsērīgiem mīlas stāstiem, arī ir iemīlējis meiteni. Viņi apprecas, van Hopera kundze dodas uz Ameriku, jaunais pāris pēc medusmēneša Venēcijā - uz mājām, uz Manderliju. Pastkartē redzētā burvīgā māja beidzot gūst reālas aprises. Un aizliegtais auglis ar katru dienu izrādās skābāks par skābu...
"Jaunā sieva", šī biklā, neveiklā meitene, kas mīl un tiek sava vīra mīlēta, saskaras ar naidpilno pasauli, kuru vada Rebeka - de Vintera kunga pirmā sieva. Denversa kundzes melnais stāvs, aukstais acu skatiens un saltie smiekli, Fevela kungs ar ņirdzīgo runu un mūždien iereibušo prātu, skatieni un čuksti "De Vintera kundze darīja tā, de Vintera kundzei patika tas, de Vintera kundze mīlēja to" ir kā melns plīvurs, kas arvien vairāk klājas pār saulaino Manderliju un Laimīgo ieleju. Rebeka ir tepat tik tuvu, lai izdevīgā brīdī visiem atgādinātu par sevi, un tas nav ilgi jāgaida. Dzīva esot, Rebeka vadīja visus; nu viņa dara to pašu mirusi. Manderlijas tumšie noslēpumi kā necaurredzama migla ceļas no līča, kā vissmalkāk austais zirnekļu tīkls draud pārņemt acālijas, kastaņus, tiko pļauto sienu, stāvās meža takas, akmeņaino krastu, dzeltenu tauriņu, kas aušalīgi laidelējas, ļaunuma vēl nepazīdami. Vai patiesa mīlestība spēs uzvarēt, vai mīļotie spēs uzticēties, piedot, augt, pastāvēt viens par otru?
"Jūra bija tik rāma, ka viļņu čalas līča oļos atgādināja biklus un klusus čukstus," raksta di Morjē. Es klīstu pa klintīm, ieskatos krāsmatās, ieelpoju baltos ceriņus un ticu, ka patiesa mīlestība ir visvarena. Manderlija ir mani apreibinājusi. Es mīlu, es mīlu, es mīlu - skan pāri jūrām, pļavām, ielejām... Mūžīgi.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...