Pāriet uz galveno saturu

Kad pamostas bērns tevī

Katra pieaugušā dzīvē ir tādas dienas, kad mūsos ir pamodies bērns. Tādās dienās mēs varam lēkāt pa peļķēm, pīt pieneņu vainagus, brist pāri upei, samērcējot bikses, dzert zaļgano bērnības limonādi Tarhūnu, spēlēt "Gailītis vai vistiņa?" un darīt citas muļķībiņas, kas piederas bērniem. Starp šādām nenopietnām lietām ir arī bērnu grāmatu lasīšana tajos gados, kad pašu bērniem sen vairs priekšā tādas nav jālasa. Lūk, un kādā darbdienas pusdienlaikā manī pamodās bērns, un tā nu es sāku lasīt e-grāmatu par auniņu Šonu un paskaļi smieties, taču viss izvērtās dubultjautri, kad brīvdienās ar savu tīni šo pašu grāmatu lasījām kopā no viena datora ekrāna vēlreiz. Kāpēc gan auniņa Šona piedzīvojumi spēj aizraut gana nopietnus cilvēkus?


Es nekad neesmu bijusi multfilmu un bērnu grāmatu fane. Lai cik dīvaini tas kādam nešķistu, bet pat bērnībā nekad, nekad neesmu sajūsminājusies par pasakām. Laikā, kad klasesbiedrenes lasīja un jūsmoja par "Brīnumzemes" sēriju, mani saistīja daudz reālākie un skarbākie Dikensa darbi, un jāpriecājas, ka pavecā ciema bibliotekāre izsniedza "Busardelu ģimeni" un "Forsaitu teiku" arī 4. klases skolniecei, droši vien gan pieņemot, ka to nesu lasīšanai mammai. Tā nu es varu teikt, ka manā pieredzē nav bijis īsta princešu, pūķu un ķirbju kariešu posma. "Palle viens pats pasaulē" bija vienīgais bērnu darbs, ko zināju, un arī tikai tāpēc, ka to patika lasīt māsai.

Tad kāpēc tagad ar sajūsmu izlasīju Mārtina Hovarda bērniem domāto darbu "Auniņš Šons. Tīreļa briesmonis"? Šķiet, ka pirmais iemesls, kāpēc vispār to paņēmu, ir paša auniņa tēls, kas katram no mums izveidojies neatkarīgi no tā, vai esam redzējuši kādu multenīti par viņa darbiem un nedarbiem. Pasakot "auniņš Šons", mums uzreiz ir sava vīzija gluži kā izdzirdot "Simon's cat"/"grumpy cat", "Zibens Makvīns" vai "Šreks". Un auniņš ir bezbailīgs, draudzīgs, atjautīgs, taču arī gana zobgalīgs.

Tieši tāpēc, ka auniņa Šona un citu fermas iemītnieku piedzīvojumi ir asprātīgi, rodas vēlme arī pieaugušajam kādā atslodzes brīdī darbu palasīt. Nē, te nav pasakām raksturīgā morāle un "tā viņi dzīvoja laimīgi". Te ir valodas un sižeta pērles, kas sajūsminās arī nopietnos vecākus un biroju ierēdņus. Kādu piemēru? Lūdzu!

Vakarā, pārskatot fermas iemītniekus, sargsuns atzīmē, ka "ganāmpulks bija kūtī, Fermeris – mājā, pīles vēl pirms došanās pie miera mazliet uzspēlēja kārtis, bet cūkas miegā krāca un rūca kā buldozeri" (14. lpp.). Kad aitu kūtī sākas satraukums par iespējamo briesmoni, aitai Šērlijai jāpārtrauc skaistumkopšanas procedūra un jānoņem no acīm gurķu ripiņas. Veidojot lamatas, Šona matemātiskie aprēķini (67. lpp.) ir kādas cieto riekstu vāceles vērti. Teju vai katrā grāmatas lappusē nākas viegli iespurgties.

Protams, ka grāmatiņa ir domāta bērniem. Tās beigu daļā ir arī darbošanās aktivitātes, piemēram, padomi, kā uzzīmēt sargsuni Biceru vai pagatavotu telefonu. Nekur gan nav aizliegts arī mums, pieaugušajiem, izmēģināt kādu no tām :) 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…