Pāriet uz galveno saturu

Kad pamostas bērns tevī

Katra pieaugušā dzīvē ir tādas dienas, kad mūsos ir pamodies bērns. Tādās dienās mēs varam lēkāt pa peļķēm, pīt pieneņu vainagus, brist pāri upei, samērcējot bikses, dzert zaļgano bērnības limonādi Tarhūnu, spēlēt "Gailītis vai vistiņa?" un darīt citas muļķībiņas, kas piederas bērniem. Starp šādām nenopietnām lietām ir arī bērnu grāmatu lasīšana tajos gados, kad pašu bērniem sen vairs priekšā tādas nav jālasa. Lūk, un kādā darbdienas pusdienlaikā manī pamodās bērns, un tā nu es sāku lasīt e-grāmatu par auniņu Šonu un paskaļi smieties, taču viss izvērtās dubultjautri, kad brīvdienās ar savu tīni šo pašu grāmatu lasījām kopā no viena datora ekrāna vēlreiz. Kāpēc gan auniņa Šona piedzīvojumi spēj aizraut gana nopietnus cilvēkus?


Es nekad neesmu bijusi multfilmu un bērnu grāmatu fane. Lai cik dīvaini tas kādam nešķistu, bet pat bērnībā nekad, nekad neesmu sajūsminājusies par pasakām. Laikā, kad klasesbiedrenes lasīja un jūsmoja par "Brīnumzemes" sēriju, mani saistīja daudz reālākie un skarbākie Dikensa darbi, un jāpriecājas, ka pavecā ciema bibliotekāre izsniedza "Busardelu ģimeni" un "Forsaitu teiku" arī 4. klases skolniecei, droši vien gan pieņemot, ka to nesu lasīšanai mammai. Tā nu es varu teikt, ka manā pieredzē nav bijis īsta princešu, pūķu un ķirbju kariešu posma. "Palle viens pats pasaulē" bija vienīgais bērnu darbs, ko zināju, un arī tikai tāpēc, ka to patika lasīt māsai.

Tad kāpēc tagad ar sajūsmu izlasīju Mārtina Hovarda bērniem domāto darbu "Auniņš Šons. Tīreļa briesmonis"? Šķiet, ka pirmais iemesls, kāpēc vispār to paņēmu, ir paša auniņa tēls, kas katram no mums izveidojies neatkarīgi no tā, vai esam redzējuši kādu multenīti par viņa darbiem un nedarbiem. Pasakot "auniņš Šons", mums uzreiz ir sava vīzija gluži kā izdzirdot "Simon's cat"/"grumpy cat", "Zibens Makvīns" vai "Šreks". Un auniņš ir bezbailīgs, draudzīgs, atjautīgs, taču arī gana zobgalīgs.

Tieši tāpēc, ka auniņa Šona un citu fermas iemītnieku piedzīvojumi ir asprātīgi, rodas vēlme arī pieaugušajam kādā atslodzes brīdī darbu palasīt. Nē, te nav pasakām raksturīgā morāle un "tā viņi dzīvoja laimīgi". Te ir valodas un sižeta pērles, kas sajūsminās arī nopietnos vecākus un biroju ierēdņus. Kādu piemēru? Lūdzu!

Vakarā, pārskatot fermas iemītniekus, sargsuns atzīmē, ka "ganāmpulks bija kūtī, Fermeris – mājā, pīles vēl pirms došanās pie miera mazliet uzspēlēja kārtis, bet cūkas miegā krāca un rūca kā buldozeri" (14. lpp.). Kad aitu kūtī sākas satraukums par iespējamo briesmoni, aitai Šērlijai jāpārtrauc skaistumkopšanas procedūra un jānoņem no acīm gurķu ripiņas. Veidojot lamatas, Šona matemātiskie aprēķini (67. lpp.) ir kādas cieto riekstu vāceles vērti. Teju vai katrā grāmatas lappusē nākas viegli iespurgties.

Protams, ka grāmatiņa ir domāta bērniem. Tās beigu daļā ir arī darbošanās aktivitātes, piemēram, padomi, kā uzzīmēt sargsuni Biceru vai pagatavotu telefonu. Nekur gan nav aizliegts arī mums, pieaugušajiem, izmēģināt kādu no tām :) 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.