Pāriet uz galveno saturu

Gaileņu lauks... viens vienīgs gaileņu lauks...

Visu nedēļu uzvedos kā mazs un gražīgs bērns, kuram apsolīts nedēļas nogalē doties uz kino (vai uz jūrmalu, pie Annas/Mārtiņa, uz veikalu pirkt skrejriteni vai ko citu). Dīdos un dīdos nemierā, gaidot, kad ātrāk paies darba nedēļa (kārtējā trakā skriešana no darba pie darba un vēl citviet) un pienāks brīvdienas, lai es varētu mesties iekšā... mežā!
Pēdējās pāris dienās gan ceru, ka lietusgāzes un vēji manu meža "dārzu" nebūs nopostījuši, lai gan dzirdēti baisi nostāsti par pilsētas centrā no balkoniem lidojošiem tomātiem, kas stādīti plastmasas pudelēs, par mucu vākiem, kas nesti pārdesmit metrus, par norautiem šīfera jumtiem. Ir redzēti lieli koki, kas izrauti ar visām saknēm, un koki, kas sagāzušies uz elektrības stabiem. Ceru, ka mana teritorija būs pasargāta, un sestdien es neatradīšu virpuļojošas gaileņu vecenītes (atceries, reiz bija tāda pasaku grāmatele par septiņām vecenītēm ar lietussargiem, tā gan beigās izrādījās varavīksne) vai melleņu plāceņus.
Esmu no tās cilvēku sugas, kuriem patīk pats meža process - lēna pastaiga, prieks, ieraugot gaileņu vai citu sēņu dārziņus, atpūta. Mežs kā bauda un relaksācija - nekas vairāk. Ja vēl var atrast dzeltengalvītes, tad dubultprieks. Taču nekad mežā neesmu staigājusi jūdžu jūdzes tikai tādēļ, lai atrastu barību. Pāris stundas un miers! Ja paveicas ar ražas novākšanu, tad gan sākas vaimanas! To visu gatavot ir tā pasmagi - pagājušās brīvdienas ir labs piemērs, tāpēc arvien labāk sāku saprast makšķerniekus, kuri noķertās zivis laiž atpakaļ ūdenī. Reizēm ir sajūta, ka arī nogrieztās sēnes varētu pieskočot atpakaļ sūnās. Tomēr ir labi, ja ziemā savu mājvietu varu piepildīt ar kārdinoši svaigu gaileņu smaržu. Ņammmmmm! Un sēņu kotletītes! Un sēņu mafins! Ziemassvētku cepetis ar svaigi ceptām veselām mazajām gailenītēm! Svaigi blendētas mellenes ziemas vidū, pašu gatavots melleņu saldējums, mellenes ar avenēm un upenēm - uh, cik gardi! Tik kārdinoši, ka pat tagad siekalas saskrien mutē! Un šīs garšas dēļ esmu ar mieru pat mazliet pacīnīties ar sēņu un ogu sagatavošanu sava vēdera priekam ziemā. Taču tagad izbaudu meža priekus, kamēr vēl var.
Arī uz pagājušās nedēļas referendumu devāmies cauri gaileņu dārzam - šajā vietā Andris atrada 55 meičas. Mans rekords bija krietni mazāks - tikai 27 gailenes. Taču arī mellenes bija varen daudz, gardas un skaistas:
Lūk, es gribēju pateikt šo - sava vēdera prieka dēļ neslinko, bet auj kājas un dodies mežā, kur pašlaik var atrast ne tikai baudu darbdienās nomocītai homo sapiens dvēselei, bet arī daudz vitamīnu, pudeles, dzeloņdrātis, lamatas, ērces un pat pa kādam skeletiņam (mēs reiz atradām ko līdzīgu mazai lapsai vai lielam kaķim). Ver nu ciet šo lapu, nedomā par laisku gulšņāšanu jūrmalā, bet dodies uzmeklēt savu dzeltengalvīšu pūli!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav