Pāriet uz galveno saturu

Gaileņu lauks... viens vienīgs gaileņu lauks...

Visu nedēļu uzvedos kā mazs un gražīgs bērns, kuram apsolīts nedēļas nogalē doties uz kino (vai uz jūrmalu, pie Annas/Mārtiņa, uz veikalu pirkt skrejriteni vai ko citu). Dīdos un dīdos nemierā, gaidot, kad ātrāk paies darba nedēļa (kārtējā trakā skriešana no darba pie darba un vēl citviet) un pienāks brīvdienas, lai es varētu mesties iekšā... mežā!
Pēdējās pāris dienās gan ceru, ka lietusgāzes un vēji manu meža "dārzu" nebūs nopostījuši, lai gan dzirdēti baisi nostāsti par pilsētas centrā no balkoniem lidojošiem tomātiem, kas stādīti plastmasas pudelēs, par mucu vākiem, kas nesti pārdesmit metrus, par norautiem šīfera jumtiem. Ir redzēti lieli koki, kas izrauti ar visām saknēm, un koki, kas sagāzušies uz elektrības stabiem. Ceru, ka mana teritorija būs pasargāta, un sestdien es neatradīšu virpuļojošas gaileņu vecenītes (atceries, reiz bija tāda pasaku grāmatele par septiņām vecenītēm ar lietussargiem, tā gan beigās izrādījās varavīksne) vai melleņu plāceņus.
Esmu no tās cilvēku sugas, kuriem patīk pats meža process - lēna pastaiga, prieks, ieraugot gaileņu vai citu sēņu dārziņus, atpūta. Mežs kā bauda un relaksācija - nekas vairāk. Ja vēl var atrast dzeltengalvītes, tad dubultprieks. Taču nekad mežā neesmu staigājusi jūdžu jūdzes tikai tādēļ, lai atrastu barību. Pāris stundas un miers! Ja paveicas ar ražas novākšanu, tad gan sākas vaimanas! To visu gatavot ir tā pasmagi - pagājušās brīvdienas ir labs piemērs, tāpēc arvien labāk sāku saprast makšķerniekus, kuri noķertās zivis laiž atpakaļ ūdenī. Reizēm ir sajūta, ka arī nogrieztās sēnes varētu pieskočot atpakaļ sūnās. Tomēr ir labi, ja ziemā savu mājvietu varu piepildīt ar kārdinoši svaigu gaileņu smaržu. Ņammmmmm! Un sēņu kotletītes! Un sēņu mafins! Ziemassvētku cepetis ar svaigi ceptām veselām mazajām gailenītēm! Svaigi blendētas mellenes ziemas vidū, pašu gatavots melleņu saldējums, mellenes ar avenēm un upenēm - uh, cik gardi! Tik kārdinoši, ka pat tagad siekalas saskrien mutē! Un šīs garšas dēļ esmu ar mieru pat mazliet pacīnīties ar sēņu un ogu sagatavošanu sava vēdera priekam ziemā. Taču tagad izbaudu meža priekus, kamēr vēl var.
Arī uz pagājušās nedēļas referendumu devāmies cauri gaileņu dārzam - šajā vietā Andris atrada 55 meičas. Mans rekords bija krietni mazāks - tikai 27 gailenes. Taču arī mellenes bija varen daudz, gardas un skaistas:
Lūk, es gribēju pateikt šo - sava vēdera prieka dēļ neslinko, bet auj kājas un dodies mežā, kur pašlaik var atrast ne tikai baudu darbdienās nomocītai homo sapiens dvēselei, bet arī daudz vitamīnu, pudeles, dzeloņdrātis, lamatas, ērces un pat pa kādam skeletiņam (mēs reiz atradām ko līdzīgu mazai lapsai vai lielam kaķim). Ver nu ciet šo lapu, nedomā par laisku gulšņāšanu jūrmalā, bet dodies uzmeklēt savu dzeltengalvīšu pūli!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…