Pāriet uz galveno saturu

Par kādu harismātisku autoru

Domāju, ka nebūs melots, ja apgalvošu, ka katrs grāmattārps itin bieži ir iedomājies par autoriem, kas stāv aiz literārā darba varoņiem, un prātojis, kādi viņi ir ikdienā, kā runā, ko ēd, kā raksta, kā izvēlas sižetu darbiem, kā raksta savus darbus. Kad saņēmu uzaicinājumu kopā ar citiem rakstošajiem lasītmīļiem tikties ar dāņu detektīvstāstu autoru Jusi Adleru-Olsenu, ne minūti nevilcinoties piekritu, un tagad varu apgalvot, ka šis rakstnieks ir viena no harismātiskākajām personībām, ko jebkad esmu satikusi.


Kolēģes Kristīnes foto
Vairāk nekā stundu garā saruna izvērtās gluži kā ilgi neredzētu radu tikšanās. Jusi Adlers-Olsens ir lielisks stāstnieks, asprātīgs jokdaris un veikls žestikulētājs. Viņā var klausīties gluži kā lauku onkulī, kurš tikko pabijis Āfrikas lauvu medībās, pa ceļam iegriezies apraudzīt Indijas likteņa pabērnus un tad vēl izmetis nelielu līkumu pa Francijas vīnogulāju laukiem - tieši tik aizraujoši un vijīgi ir dāņa stāsti, un vārdi, atbildot uz uzdoto jautājumu, raiti aizplūst uz citu tēmu, lai pēc brīža it kā tā starp citu atkal atgrieztos izejas punktā. Vienā vārdā - harisma.

Nu vai nav izteiksmīgi? :)
Līdzība ar lauku onkuli, kas medī lauvas, bauda vīnu un vēl aprūpē neaizsargātos laikam tomēr nav nekauša, ja ieklausās paša Jusi Adlera-Olsena dzīvesstāstā. Viņa CV ir raibāks kā dzeņa vēders. Mācījies medicīnu tikai 11 dienas, tomēr cieši saistīts ar medicīnu, jo viņa tēvs bijis psihiatrs, tādējādi autors jau kopš bērnības iepazinis citādos, un iemācījies "cienīt cilvēkus, kad viņi ir slimi un traki", taču vienlaikus arī apgalvo, ka viņam "ir bail no ārstiem". Jusi Adlers-Olsens Latvijā pazīstams kā kriminālstāstu rakstnieks, taču Dānijā viņš ir labi zināms kā komiksu žanra iedzīvinātājs, un pats atzīst, ka savā grāmatveikaliņā ir saticis "daudz dīvainu ļaužu". (Šis ir viens no jautājumiem, kas bija manā wish-list, bet laika trūkuma dēļ palika neuzdots, proti, vai, viņaprāt, ir kāda saistība starp komiksiem un kriminālstāstiem). Adlers-Olsens aktīvi diskutē par politiskajiem jautājumiem, ir vairāku uzņēmumu vadītājs, taču dēvē sevi par slinku. Tiesa gan, klausoties, cik rūpīgi autors plāno savu stāstu sižetus, kā pievērš uzmanību detaļām, vienlaikus atstājot vietu autora-varoņu-lasītāju mijiedarbībai, gribētos apšaubīt slinkošanas nozīmi Adlera-Olsena dzīvē.

Lūk, šī bija reize, kad no pirmavota varēja uzzināt, ka Sieviete būrīFazānu slepkavas un Vēstule pudelē patiesībā esot vien atsevišķas nodaļas lielākā darbā, kurā iecerētas vismaz 10 "nodaļas", taču katra stāsta pirmssākumi meklējami 22 lappušu garā kopsavilkumā, kurā izkristalizējoties stāsta sižets, turklāt galarezultātā esot iespējamas ļoti minimālas izmaiņas. Autors apgalvo, ka visi grāmatās minētie varoņi, notikumi, slepkavības un to atrisinājumi esot izdomāti un lasītāji varot nemeklēt saistību ar kādiem reāliem notikumiem nedz Dānijas, nedz citu valstu kriminālistikā. Tiesa gan, Jusi Adlerso-Olsens ar lielu gandarījumu atzina, ka viņa stāsts par ilgstoši nebrīvē turēto politiķi ("Sieviete būrī") iznāca vēl pirms Natašas Kampušas dzīvesstāsta publiskošanas, tādējādi arī viņa darbā aprakstītais ir ticams notikums. Visi viņa trilleru (autors pats uzstāj uz šādu viņa darbu apzīmējumu) personāži ir izdomāti, katram esot noteikta loma visā kopainā, vien sarunas beigās atzīst, ka nedaudz tomēr nožēlojot personvārda "Asads" izvēli. Rakstnieks tā arī neatklāja, kāds ir viena no centrālajiem grāmatu varoņiem noslēpums, lai gan atzina, ka katrā grāmatā esot pa solītim, pa nelielai norādei, lai lasītāji varētu salikt mozaīkas gabaliņus (Q nodaļas vadītāja Karla Merka "labā roka" Asads nenoliedzami ir viens no spilgtākajiem Adlera-Olsena darbu tēliem). 

Uz manu jautājumu, kā Jusi Adlers-Olsens spēj staigāt pa vietām, kurās licis risināties baisiem notikumiem, un vai ir viegli šādā veidā distancēt sevi kā autoru un sevi kā vīru un tēvu, rakstnieks atzina, ka patiesībā neko nejūtot, kad staigā pa savos darbos aprakstītajām vietām, taču atzina, ka pēc gadiem piecpadsmit varētu atgriezties vietās, kas aprakstītas viņa darbos, lai uzņemtu nelielus video ar sveicieniem pasaulei. Tāds, lūk, ir autora humors! Jā, un viņš jau esot piedalījies ekskursijā, kurā esot izvadāts pa vietām, kas minētas viņa darbos. No viena cilvēka darba augļus plūc arī citi apķērīgi biznesmeņi, un kas gan tur slikts, vai ne?

Daži domu graudi no tikšanās ar Jusi Adleru-Olsenu.
"What's the missing voice in literature? It's you - the reader." (domājot par to, ka katram autoram būtu jāatstāj brīva vieta lasītāja fantāzijai, iztēlei)
"You are sick in your head if you think that my books are violent." (domājot to, ka katrs lasītājs savādāk interpretē autora darbu)
Un - stop! Autors kvēli iestājas par grāmatnīcām un drukātajiem izdevumiem, taču atzīst, ka drīz vien grāmatnīcas paliks arvien specializētākas un ekskluzīvākas. "I am passionate about bookstores" - tie ir daudzmiljonus pelnošā trilleru autora vārdi, un man gribas ticēt, ka šīs grāmattārpu svētnīcas vēl ilgi netiks nogalinātas nedz detektīvstāstos, nedz reālajā dzīvē.

Pierādījums - un arī
Kristīnes foto:)
Autogrāfs ar plašo parakstu grāmatā, ciešs apskāviens kopīgajā foto, smaidi un rokasspiedieni - Jusi Adlers-Olsens jau sarunas sākumā ir atzinis, ka grāmatu blogeri spēj ieinteresēt lasīšanā daudz labāk kā oficiālas intervijas. Ja sarunbiedrs ir tik spilgta personība kā Jusi Adlers-Olsens, tad esmu gatava vēl ilgas stundas pavadīt  kopā ar viņu ne tikai uzburtajā burtu pasaulē grāmatu lappusēs.

Starp citu, ikviens ir laipni aicināts iepazīties ar šo harismātisko personību klātienē vēl 5.09.2013. plkst. 18.00 Ziemeļu Ministru padomes birojā (Berga bazārā). Uzdrošināšos apgalvot, ka tikšanos nenožēlos neviens klātesošais!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.