21. gadsimta rotaļlācītis

Šis ir raksts, kurš tika gatavots laikraksta "Diena" pielikumam "Skolas Diena" un ir publicēts vakardien, 3. maijā. Kopš tā uzrakstīšanas ir pagājis teju mēnesis, bet "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" nekas radikāli nav mainījies, vien kādā pētījumā izlasīju šādu atzinumu: visstraujāk augošā interneta lietotāju grupa ir... 2-5 gadus vecie bērni. Par to nav jāšausminās, tā ir statistika un realitāte. Lūk, tieši tāpēc ir vērts padomāt par 21. gadsimta rotaļlācīti un kā skolēnus "sadraudzināt" ar izglītības sistēmas standartizētajām prasībām.

Tālāk - raksts. Pēc tā - vēl kāds domu grauds.

Piektdienā, 2012. gada 13. aprīlī, Lielbritāniju pāršalca ziņa par pirmajiem skolām piegādātajiem Raspberry Pi datoriem, kas radīšot nākotnes Stīvus Džobsus un Bilus Geitus, jo to cena ir vien 16 angļu mārciņas un tie paredzēti, lai skolēni interesētos par programmēšanu. Šajā laikā “otrā pasaules malā” – Latvijā – es vadīju semināru skolotājiem, kurā minēju idejas, kā visvienkāršāko mobilo telefonu izmantot stundu laikā, lai ieinteresētu skolēnus pievērsties dabaszinībām.

Mūsdienu skolēni ir tehnoloģijas pārzinoša paaudze, kas tās ideāli prot izmantot savu ikdienas vajadzību apmierināšanai. Ja 20 gadus atpakaļ mēs mājas darbus gājām pildīt cits pie cita mājās, tad tagad mūsu bērni dzīvo virtuālos burziņos. Kopā ar draugiem mēs lielākoties pļāpājām, nevis apzinīgi pildījām uzdevumus, un tieši tāpat dara arī 21. gadsimta tīņi. Viņiem ir tādas pašas intereses kā savulaik mums, tikai mainījušās socializēšanās formas – Facebook, Draugiem.lv, Skype un Twitter aizstāj stundām garās telefonsarunas. Te der atcerēties, ka Platona Akadēmija (dibināta ap 387 g.p.m.ē.) tiek uzskatīta par sava veida sociālā tīkla pirmssākumu, kur pulcējās turīgi ļaudis, lai diskutētu un apmainītos zināšanām.

No rīta nonākot skolā, skolēns ir pavisam citā realitātē, proti, vidē, kurā pamatrīki ir tāfele, grāmata un burtnīca. No viņa tiek prasīts izlasīt un atcerēties, noklausīties un atstāstīt. Jā, mūsdienu skolēnam nav motivācijas mācīties, jo skola nepiedāvā tādu vidi, kurā viņam būtu interesanti atrasties, un tādus rīkus, ar kuriem viņš vēlētos darboties.

Valstij būtu jāsāk ar pamatu pamatu sakārtošanu – pedagogu izglītības programmām. Skolotājiem trūkst zināšanu par mūsdienu skolēnu psiholoģiju, kā arī par “burkānu” jeb metodēm, kas mācību procesu padarītu saistošāku. Tehnoloģijas ir viens no šādiem rīkiem, kam būtu jābūt pieejamam ikvienam. Tomēr tehnoloģijas – planšetdatori, interaktīvās tāfeles, interaktīvi mācību materiāli, aplikācijas utt. utjpr. – ir jāmāk mērķtiecīgi izmantot. Zināšanas pieder skolotājam, tikai no viņa ir atkarīgs, kā un kas tiks iemācīts skolēniem, taču skolotājam ir jāpieņem, ka 21. gadsimta skolēnam tehnoloģijas ir ieliktas šūpulī rotaļlācīša vietā. Kāpēc 5. klasē mācīt PowerPoint prezentācijas (turklāt ir desmitiem aizraujošāku prezentāciju veidošanu programmu!), ja viņš rediģē foto un YouTube ievieto ar draugiem uzņemtās filmiņas? Un otra galējība – kāpēc 2. klases skolēnam projektu nedēļas laikā jāiesniedz 10 A4 lapas datorrakstā? Ir jābūt līdzsvaram starp tradicionālo “grāmata un lekcija” un tehnoloģiju pielietojumu, jo tikai tā iespējams pilnvērtīgs mācību process.

Es saku “Paldies!” tiem skolotājiem, kuri spēj sabalansēt mūsdienu izglītības sistēmas standartizētās prasības ar 21. gadsimta skolēnu domāšanas un attīstības īpatnībām. Māka nav ierakstīt kārtības noteikumos, ka stundu laikā mobilos telefonus nevar izmantot. Māka ir atrast to brīdi un to uzdevumu, kad mobilā telefona funkcijas kļūst par zināšanu iegūšanas avotu. Nevis aizliegt un noliegt, bet uzdrošināties un mēģināt! Tik maz ir vajadzīgs, lai skola būtu tā vide, kurā visiem ir patīkami darboties...

P.S. Šajā pašā "Skolas Dienas" numurā ir arī skolēna Kriša Kupruka raksts "Spēļlaukumi, kas dabū skolēnus ārā" (4. lpp.) par interaktīviem spēļlaukumiem, kurus piedāvā Somijas uzņēmums Lappset. Visa cita starpā interesants ir Kriša raksta noslēgums. Izklāstījis, kāpēc šādi rotaļlaukumi ir cool un ko tie varētu dot arī mācību stundās, viņš raksta: "Domāju, ja tā turpināsies, varbūt pēc gadiem 10 bērni mācīsies ar lielu prieku, nevis sakostiem zobiem vai tikai tāpēc, ka jāmācās". Varbūt tomēr izglītības "guru" biežāk vajadzētu ieklausīties skolēnu viedoklī? Vai nav skarbi teikts - jāmācās sakostiem zobiem? Starp citu, arī mani bērni mācās tikai tāpēc, ka kaut kā tā skola ir jābeidz. Ja vien skolotāji redzētu, kādus tehnoloģiskos brīnumus viņi sadara mājās...!